Pašnāvnieka stāvoklis pēc nāves

Pašnāvība – tas ir vājuma rezultāts, kura tai pašā laikā prasa arī lielu garīgu spēku.

To var izraisīt stipra pieķeršanās, tāpat kā egoisms, bet bieži tas notiek nezināšanas dēļ. Ja vien cilvēki zinātu, kāda solidaritāte viņus vieno, tāda, ka viņi citos cilvēkos dzīvo tāpat kā citi dzīvo viņos, viņi priecātos bēdāšanās vietā, konstatējot dubultu ciešanu devu, kas viņiem šai dzīvē lemta. Saprotot mūžīgo vispārējas vienlīdzības un harmonijas likumu, viņi tad radītu dubultu laimes pakāpi, kura viņiem pienākas, tātad, viņi būtu mazāk gatavi noraidīt sava darba vērtību, atrunādamies ar to, ka viņu darbs ir pārāk rupjš.

Man no sirds žēl sava nelaimīgā drauga, kaut gan tieši viņam un viņam līdzīgiem cilvēkiem var būt adresēti skolotāja vārdi: «Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina ko dara».

Man jautā, ko varētu darīt, lai palīdzētu viņa dvēseles ciešanās.

Protams, es nevaru jums ieteikt meklēt mierinājumu baznīcā. Kaut gan tā neaizliedz cerību, tā pašnāvnieku uzskata par uz visiem laikiem izslēgtu no kristīgās saskarsmes, tās bargie likumi vienmēr liek viņu nolādēt.

Jūs nabaga dzīves dezertierim varat palīdzēt ar «lūgšanu», bet šai lūgšanai vienmēr jābūt darbībai, nevis vārdiem. Palūkojiet, varbūt viņam palika kaut kas nepabeigts, varbūt viņš nepaspēja paveikt neko labāku kā vēlējās par to, ko darīja, un tad mēģiniet pabeigt viņa iesāktos darbus un paveiciet viņa vārdā. Ziedojiet viņa vietā, tikai saprātīgi un neuzbāzīgi, jo tas nesīs augļus tikai tad, ja palīdzēsiet kroplim un vecam cilvēkam, kurš nespēj sev nopelnīt. Naudai, kuru veltīsiet labdarībai, jākalpo darba, nevis slinkuma atbalstīšanai. Ja šī nelaimīgā dvēsele jums izraisa ļoti lielu līdzjūtību un jūs jūtat milzīgu simpātiju, tad paaugstiniet šīs jūtas un jūs tai kļūsiet providence un gaisma. Viņa dzīvos jūsu intelektuālajā un morālajā dzīvē, nesaņemdama milzīgajā tumsā, kurā pati sevi iemeta, nekādu citu gaismu, kā vienīgi jūsu labo domu atspīdumu par viņu.

Taču ziniet, ka, pateicoties starp jūsu un pašnāvnieka garu, tādas īpašas vienojošas saiknes radīšanai, jūs sevi pakļaujat riskam sajust līdzīgu ciešanu atspīdumu.

Jūs varat piedzīvot lielas skumjas, jūs nomāks šaubas, zaudēsiet pašpaļāvību. Šī nelaimīgā būtne, kuru jūs pieņēmāt, droši vien spēj sagādāt jums tādas ciešanas kā bērns savai mātei pirms dzemdībām. Pēdējais salīdzinājums ir tik precīzs, ka mūsu priekšteči šai svētajā zinātnē (okultismā) mokām nolemtās dvēseles «adopcijai» devuši «Embrija» nosaukumu. Esmu šai tēmai pieskāries savā darbā «Garu zinātne», bet, sakarā ar to, ka tagad šis jautājums skar tieši jūs, es šo ideju mēģināšu padarīt skaidrāku.

Pašnāvnieku var salīdzināt ar jukušo, kurš, lai izvairītos no darba, nogriezis sev rokas un kājas, un tādā veidā liek citiem sevi pārvietot un viņam kalpot. Viņš ir atņēmis sev fiziskās ekstremitātes ātrāk nekā ir izveidojušies garīgie orgāni. Tādā stāvoklī dzīve viņam kļuvusi neiespējama, bet kas ir vēl neiespējamāk – iznīcināt sevi pirms pienāks dabiskais nāves brīdis.

Ja tomēr viņam laimēsies atrast uzticamu cilvēku, kurš viņu tur labā piemiņā, lai sevi upurētu un sniegtu viņam patvērumu, viņš dzīvos pateicoties šī cilvēka dzīvei, taču nevis kā vampīrs, bet kā embrijs, kurš dzīvo mātes organismā to nenovājinot, jo daba atlīdzina zaudējumus un tam, kurš daudz iztērē, tiek atlīdzināts. Embrija stāvoklī bērns apzinās savu eksistenci un jau izrāda savu gribu ar kustību palīdzību, kuras nav atkarīgas no mātes un nav pakļautas viņas kontrolei un pat nodara viņai sāpes.

Auglis nezina, par ko domā viņa māte, bet māte nezina, par ko sapņo viņas bērns. Viņa apzinās divas eksistences, bet ne divas dažādas dvēseles sevī, jo viņu dvēseles ir vienotas viņas mīlestībā, un uzskata, ka bērna piedzimšana viņu dvēseles nešķirs, kā tas notiks ar ķermeņiem.

Tā tikai piešķirs (ja drīkstu lietot šādu apzīmējumu) jaunu polarizāciju (kā magnēta diviem poliem). Tāpat notiek nāvē, kura ir mūsu otra piedzimšana. Nāve nesagrauj, tā tikai polarizē divas dvēseles, kuras šai dzīvē bijušas patiesi saistītas. Dvēseles, atbrīvojušās no savām zemes važām, paceļ mūsējās līdz savām, un savukārt mūsu dvēseles velk tās lejup ar spēku, kas līdzīgs magnētam.

Savukārt grēcīgās dvēseles izcieš divu veidu mokas. Vienas no tām ir viņu nepilnīgā atbrīvošanās no materiālajiem valgiem, kuri tās notur pie mūsu planētas, otras rodas sakarā ar «debesu magnēta» trūkumu. Pēdējais kļūst par liktenīgo lozi tiem, kuri, ļaujoties izmisumam, vardarbīgi pārtrauc dzīvi, tātad, savu līdzsvaru, un rezultātā viņiem jānonāk absolūti bezpalīdzīgā stāvoklī tik ilgi, kamēr kāda fiziska labsirdīga būtne būs ar mieru dalīties ar savu magnētismu un ar savu dzīvi un tādā veidā palīdzēs viņam laikā atgriezties universālās dzīves straumē, nodrošinot ar nepieciešamo polarizāciju.

Jūs ziniet, ko nozīmē šis vārds. Tas aizgūts no astronomijas un fizikas. Zvaigznēm ir pretēji un analoģiski poli, kas nosaka to ass stāvokli, un tas ir tikpat dabiski, kā mākslīgajiem magnētiem. Polarizācijas likums ir universāls un valda garu pasaulē, tāpat kā fiziskajā pasaulē.

Piezīme: Elifasa Levi raksts, E.P. Blavatskas komentāri «Teosofist» 1881.g.jūlijs. 

Tweet