Pēc Oliņas teiktā, skolu direktori pašlaik skolas vada kā saimnieki, kuri fiziski uztur ēku, un parasti ir deleģējuši mācību darbu direktora vietniekam izglītības darbā, kurš galvenokārt rīkojas kā dispečers un kārto stundu sarakstu. Skolotājs mācību darbu īsteno pēc saviem ieskatiem.

Oliņa uzskata, ka skolās lielā daļā gadījumu aktuāls ir jautājums par pieaugušo sadarbību. «Iespējamās misijas» skolotāji bieži esot vienīgie, kuriem skolā ir problēma, jo viņi par to runā. «Piemēram, ir divi bērni, kuri vienkārši dezorganizē visu klasi. Kad mūsu skolotājs sāk par to runāt, atklājas, ka pilnīgi visiem skolotājiem tā problēma ir jau trīs gadus, bet neviens nav uzdrošinājies runāt. (..) Tas ir arī skolas vadības jautājums,» stāsta Oliņa.

Viņa neiebilst, ka skolā noteikti vajag arī speciālistus. «Bet kas notiek ar speciālistu? Piemēram, bioloģijas skolotājs iet pie klases audzinātāja un saka - kāpēc tavējie nenāk pie manis uz stundu? Ja ir sociālais pedagogs, tad viņam ir jārisina, kāpēc skolēns nenāk uz manām stundām. Bet viņš nenāk tāpēc, ka viņš ciest tevi nevar. Institūciju speciālists bieži vien ir iespēja nogrūst skolotāja neprasmi uz speciālistu,» situāciju raksturo «Iespējamās misijas» vadītāja.

Sarunā piedalās arī LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekānu Andri Kangro, kurš kā pozitīvu piemēru min Somiju, kur esot skaidri pateikti standarti, kas tad skolotājam būtu jāīsteno.

Oliņa piebilst, ka tās stratēģijas, ar kādām ir strādāts līdz šim, neder, lai nonāktu tur, kur ir Somija. Galvenā atšķirība, pēc viņas domām, ir skolotāja profesionālisms. Jautājums ir arī, par ko «mēs kā sistēma līdz šim esam uzskatījuši skolotāju». Viņasprāt, ja Latvijā ir vēlme, lai bērni prot citādas lietas, arī skolotājam jāprot citādas lietas. Ir vajadzīgs cita veida skolotājs.
«Iespējamās misijas» vadītāja norāda, ka ir jābūt skolotāja profesionālajai pilnveidei visa mūža garumā. Pašlaik vienīgā profesionālās pilnveides forma Latvijā ir aizsūtīt skolotāju uz kursiem, un parasti viņš pats tos arī izvēlas.

«Mūsu valstī skolotāju tālākizglītība tiek organizēta un finansēta ārpus skolas. Skolai nav līdzekļu, lai piesaistītu konsultantu vai arī lai atbrīvotu laiku skolotājiem uz vietas ikdienā tikties, diskutēt par savu darbu. Somijā progresīvākais izglītības sistēmā notiek uz vietas skolā,» skaidro Oliņa un piebilst, ka ir jāsāk citādi skatīties uz skolotāja darbu, taču arī skolotājam ir jāsāk darīt citas lietas, viņam pašam arī ir jāmainās.

Oliņa uzskata, ka ir vajadzīgi alternatīvi ceļi kļūšanai par skolotāju, piemēram, tā saucamie otrās karjeras cilvēki, kuriem ir labi rezultāti darbā ar bērniem. Tam pašam ārstam vai ekonomistam, kurš vēlas dzīvē darīt ko citu, ir jābūt iespējai kļūt par skolotāju. Ir jābūt gataviem piedāvāt programmas arī cilvēkiem ar darba pieredzi, kas prasa pavisam citu pieeju.
Kangro piekrīt, ka šāda pieeja esot reāla, «izglītībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka, ka to vajag darīt, un daudzi, kuri arī saka, ka to nevajag darīt, jo tāpat ir daudz problēmu».

Oliņa norāda, ka Latvij ir grādu inflācija - ir ļoti daudz cilvēku ar papīriem. «Pret citām valstīm, kurām arī ir labi skolēnu sasniegumi, mums ir relatīvi kvalificēti skolotāji. Mums nav problēmas ar kvalifikāciju, ir problēma ar to, ko šī kvalifikācija nozīmē. Man nav iebildumu pret to, ka visiem skolotājiem jābūt maģistra grādam, bet es baidos, ka tas atkal notiks formāli,» skaidro «Iespējamās misijas» vadītāja un norāda, ka tā ir kritika izglītības un arī tālākizglītības kvalitātei.

Būtisks jautājums esot arī pedagogu atalgojums, jo nav iespējams profesionāli noturēt skolā ar 200 latu algu. Kangro piebilst, ka skolotāja algai jābūt ne zemākai par vidējo.

Latvijā nepieciešamas pārskatīt arī 40 stundu darba nedēļu skolotājiem, jo šeit nemaksā par visu pienākumu spektru, kas skolotājam skolā ir jāveic. «Ir svarīgi automātiski visiem nepacelt algu. Direktoriem būtu jādod iespēja skolas ietvaros ar budžetu rīkoties, nodefinējot darba aprakstus skolotājiem un principus, pēc kuriem viņiem maksā algu, savukārt valstij būtu jānodefinē maksimālais pieļaujamais kontaktstundu apjoms skolotājiem, jo skolotājs nedrīkst strādāt divas slodzes,» uzskata Oliņa.

Pret 40 stundu darba nedēļu piesardzīgi izturoties Kangro. «Tā nav slikta ideja, bet šobrīd daudzi strādā vairāk par vienu slodzi un saņem lielāku algu, bet ar 40 stundām mēs varam visiem nogriezt un panākt, ka finansējums no sistēmas vēl tiek izņemts,» situāciju skaidro Kangro.

Viņš piebilst, ka jauno pedagogu iesaistīšanai un palīdzībai darbā Latvijā ir sākusies mentoru - padomdevēji jaunajiem skolotājiem - kustība.

Oliņa piebilst, ka Latvijā ir problēmas ar jebkuras reformas ieviešanu, pašlaik būtu jādiskutē par tradicionālo pieeju skolotāja darbā un to, kas ir vajadzīgs bērniem nākotnē. «Bet tā ir tik laba maska, aiz kuras paslēpties – es gribu noturēt līmeni, es turpināšu dzīt iekšā un drillēt, nevis man ir jāpārorientējas un jāmāca pilnīgi savādāk,» piebilst Oliņa. 

Tweet