Gavēnis un Pelnu trešdiena 

Visagrīnākās norādes uz Gavēņa ievērošanu rodamas pašu apustuļu mācībā Baznīcai paturēt gavēšanas periodu, lai sagatavotos Kunga augšāmcelšanās svētkiem, vispiemērotākajai dienai kristībām.

Austrumu Baznīcā Gavēņa 40 dienas iesākas ar pirmdienu un iet bez apstājas līdz sestās nedēļas piektdienai – kas sastāda ļoti kodolīgas 40 dienas.  Rietumos turpretī Gavēnī netiek ieskaitītas svētdienas.  Tādejādi gavēnis ir sešas nedēļas bez sešām gavēšanas dienām katrā nedēļā, kas sastāda tikai 36 dienas.  Tādēļ šīs četras dienas tiek pievienotas sākumam, padarot Trešdienu par Gavēņa sākumu.

Dažādās valodās Rietumu kristietībā Gavēnis ir kaut kāda variācija par vārdu «četrdesmit,» kas iegūts no Latīņu valodas quadragesimale.  Krievi to sauc par Lielo gavēni—Великий пост.  Pēc tradīcijas šis ir 40 dienu laikposms, lai gavētu, atdarinot pašu Kungu, kas ievēroja tieši šādu laika posmu, gavējot, pirms viņš iesāka savu kalpošanu.  Tas arī tiek asociēts ar Mozus 40 dienu gavēni Sīnaja kalnā, kā arī ar Ēliju, kad viņš ceļoja līdz šim pašam kalnam.

Jau 2.gs. ir atrodams ieteikums, ka Lieldienas ir vispiemērotākais laiks kristīt jaunus kristiešus.  Iemesli tam ir acīmredzami.  Taisni kristības sakramentā kristieši tiek mistiski aprakti un augšāmcelti kopā ar Kristu (skat. Rm 6:4; Kol 2:12).

Tas bija svarīgi agrīnajiem ticīgajiem, ka pirms kristības rita tiktu ievērots kaut kāds laikposms gavēšanai un lūgšanai, lai sagatavotos.  Pat apustulis Pāvils lūdza un gavēja trīs dienas pirms tika kristīts (Apd 9:9,11,18).  Divpadsmit apustuļu mācībā (Didache) no Sīrijas, kas rakstīts pirms 100.gada pēc Kristus, ir instrukcija, kas saka: «Pirms kristībām, gan tam, kas kristīs, gan tam, kas tiek kristīts, vajadzētu gavēt līdz ar citiem, kuri to spēj.  Un pārliecinieties, ka tas, kas tiek kristīts, gavēs vienu vai divas dienas iepriekš» (7.4).  Var saprast, ka šajā kontekstā gavēšana bija kopienas darbs, kurā iesaistījās ne tikai pati kristījamā personīga savā dievbijībā.

Šis kopienas aspekts, sakarā ar pirms-kristības gavēni, ir vēl skaidrāk izteikts kādā tekstā, kas rakstīts pusgadsimtu vēlāk.  Rakstot kristiešu aizstāvības rakstu Imperatoram Antonīnam Pijam, kristiešu apoloģēts Justīns aprakstīja kā ticības jaunpienācēji sagatavoja sevi kristībām: «Tie, kas ir pārliecināti un tic, ka tas, ko mācām un sakām ir patiesība, un uzņemas attiecīgi dzīvot, tiek mācīti lūgt Dievu un gavēt veco grēku piedošanai, kamēr mēs lūdzam un gavējam tiem līdzi.  Tad viņi tiek atvesti pie mums, kur ir ūdens, un atdzimst tajā pašā veidā kā mēs atdzimstam» (Pirmā apoloģija 61).  Rakstīts Romā, šis teksts arī parāda to, ka šis pirm-kristību gavēnis nebija prakse, kas aprobežojās ar Sīriju vien.

Patiešām, pusgadsimta robežās mēs atrodam atsauksmes uz šo disciplīnu arī Ziemeļāfrikā.  Savā traktātā Par Kristību 20.nodaļā, kristiešu apoloģēts Tertuliāns ievēro: «Tiem, kuri drīz tiks kristīti, vajadzētu lūgt ar daudzkārtējām lūgšanām, gavēņiem, ceļu locīšanām un vigīlijām visu cauru nakti, līdz ar līdzšinējo grēku atzīšanu.»  Tertuliāns precīzi nesaka, ka gavēnim jābūt 40 dienu garam, bet viņš saista to ar Jēzus 40 dienu gavēni, kas minēts evaņģēlijos.

Pakāpeniski kristieši vienojās par 40 dienu laikposmu, un šī prakse bija tik nelokāmi ierasta līdz 325. gadam, ka Nīkajas koncils—tas pats koncils, kas noteica Jaunā Derības kanonu, arī noteica, ka 40 dienas pirms Lieldienām vajadzētu būt īpašam laikam lūgšanām un gavēšanai, lai sagatavotos kristībām, kas notiks šajā dienā.  Tas bija Gavēņa laika pirmavots, kas sakņojās pašā apustuļu laikā un mācībā un nostabilizējās ar 4.gs., kā mēs to zinām līdz mūsdienām.

Gavēšana, kas tiek ievērota šajā laikā, var būt dažāda.  Gadsimtiem ejot, tā tika definēta kā stingrāka, vairāk disciplinēta diēta, izslēdzot «sātīgākus» ēdienus, tādus kā gaļa, olas un piena produkti.  Līdz ar šādu gavēni tiek ievērotas citas atturības disciplīnas, lai veicinātu koncentrēšanos uz Dieva lietām un dvēseles veselību.  Piemēram, daudzi kristieši atsakās skatīties televīziju šajā laikā.  Šīs disciplīnas parasti ir daļa no Gavēņa laika stingrākā režīma, no kura vissvarīgākā daļa ir pavadīt vairāk laiku pielūgšanā un veltīt vairāk uzmanību Svēto Rakstu studēšanai.

Tāpēc, ka žēlastības dāvanu došana ir parasta Gavēņa daļa, daudzi kristieši dod kā žēlastības dāvanu to naudu, ko ir ietaupījuši ievērojot stingrāku diētu.  Šādā veidā, visas trīs tradicionāli askētiskās prakses (lūgšana, gavēnis, žēlastības dāvanu došana—skat. Mt 6) tiek īpaši ievērotas Gavēnī.

http://www.simanadraudze.lv, Henrijs Rīrdons (Henry Reardon, tulk: K.Zikmanis) 

Tweet