Mirkļa tirānija, kas attur... no dzīves

Vismaz četri mobilā telefo­na zvani iztraucēja mūsu īso sarunu, kas notika Rīgas Nordistikas centrā pirms profesora lekcijas. Līdz tās sāku­mam (un pēc pīppauzes) viņš paspēja parādīt vēl vienu – spilgtu un ikdienišķu – paradoksu: savu tā arī pie runāša­nas netikušo, izlādējušos mobilo.

- Ļaujiet sākt ar atsauci uz senākiem lai­kiem. Sengrieķu mitoloģijā ir stāsts par Kronu, kuru Zevs, atbrīvojot no Tartara, nomitina valdīt uz svētlaimīgo salas. Tā kā Krons tautas etimoloģijā saistās ar laiku, parādās, ka cilvēki jau toreiz domājuši, ka laime ir tur, kur laiks un laiks, tāpat kā laime ir kaut kur citur nevis ar mums vai mums…

– Jā, tas ir ļoti tipiski. Man liekas, ka lielākajā daļā kultūru ir arī stāsti par zelta laik­metu. Tāds lielākoties meklējams pagātnē, dažreiz kaut kur nākotnē, bet ļoti reti ir tagad. Šķiet, ka vēl joprojām tas ir veids, kā domājam par vēsturi – vai nu kā par deģe­nerāciju, kura aizsākas zelta laikmetā, vai arī kā par prog­resu, kurš ved mūs augšup uz perfekciju – tāda vismaz bi­ja modernisma ideja.

– Tātad jūs piekristu, ka vismaz attīstītās kultūrās vai civilizācijās laika nav, tas kopā ar laimi ir kaut kur citur?

– Patiesībā viss atkarīgs no tā, kā mēs definējam laiku. Jo ir universālas laika formas – dienas, stundas, gadalaiki, arī cilvēka dzīves laiks, kas ierobežo mūs mūsu dzīvēs. Bet ir arī tādas laika formas, kas vairāk saistītas ar noteiktu kultūru – kalendāra laiks, lineārais laiks pret cirkulāro lai­ku u. tml.

Mani interesē – un to savā grāmatā Mirkļa tirāni­ja esmu aprakstījis – ka lineārajam laikam, šai modernitātes idejai, pēc kuras mēs savas dzīves laikā virzāmies pretī kam labākam nākotnē, vairs nav pamata, tā vairs nav kul­tūrā aktīva, jo izmaiņas notiek ātri, un tās nav paredza­mas. Līdz ar to plānot laiku tālu uz priekšu kļūst ļoti sarež­ģīti. To tad arī es saucu par mirkļa tirāniju – situāciju, kad ļoti daudz kas ir jāpaveic uzreiz, tagad.

– Jūs arī pievēršat uzmanību, ka mēs zaudējam laiku kā ilgstamību.

– Jā, zināmā mērā tā ir. Grāmatā es to neaprakstu kā informācijas tehnoloģiju attīstības rezultātu vai pat bla­kus efektu, taču eksistē fakts, ka viss ir šeit un tagad. Var­būt tas nav jāuztver kā drauds, jūs patiesībā varat visu: pa­domājiet kaut vai par satelīttelevīziju, kādas nebija, kad es biju jauns vai internetu, vai mobilo telefonu — cilvēki, kas zvana man no Oslo, nezina, ka esmu Rīgā un viņiem tas ir vienalga, jo viņi var mani sasniegt.

Mēs esam piedzī­vojuši milzu progresu iespēju ziņā, bet esam arī zaudējuši spēju domāt tādos jēdzienos kā nepārtrauktība, saplūša­na, lēna augšana — tieši lēni laikā notiek evolucionārais augšanas process organiskajā pasaulē. Šī tipa laiku mēs esam zaudējuši.

– Vai var jūs tomēr uzskatīt par skeptiķi attiecībā pret informācijas tehnoloģiju progresu?

– Informācijas tehnoloģijas attīstījās ar mērķi un ide­ālu, lai informācija būtu brīvi pieejama un mēs visi būtu la­bāk informēti. Taču tas, ko var secināt mūsdienās, ir, ka mēs patiesībā esam daudz sliktāk informēti, jo informāci­ja netiek piedāvāta sakarīgā veidā, tā ir ļoti fragmentāra un mēs zaudējam vienotu pārskatu.

Otrs paradokss ir, ka jo vairāk mums ir tehnoloģiju, kas palīdz ietaupīt laiku, piemēram, datoru un mobilo telefonu, jo mazāk laika mums ir. Mūsu dzīvē ir tik daudz stresa, šķiet, mēs neesam psiholoģiski gatavi šādām izmaiņām. Es nevaru apgalvot, ka attiecos skeptiski pilnībā, jo, kā redzat, lietoju mobilo telefonu, kā arī citas tehnoloģiju piedāvātās iespējas.

Neesmu fundamentālists, kas noraida tehnoloģijas, bet gribu teikt, ka mums – informācijas tehnoloģiju iz­mantotājiem – jāuzlūko to progresa radītais blakus efekts kā sava veida vides problēma – kā piesārņojums. Informā­cijas tehnoloģijas piedāvā nekad nenonākt kontaktā ar sevi pašu.

Ja paskatās Oslo ielās un metro, cilvēki vairs nepastaigājas tāpat vien, viņi runā pa mobilo telefonu un pa ceļam turpina strādāt pie datora. Sīs ir mūsdienīgas pa­rādības, kas ir ļoti bīstamas, jo tādā veidā tiekam atturēti no dzīves lēnajās laika struktūrās, un tiekam atturēti pie­vērsties paši sev.

Tādēļ vairāk par to jādomā, jāapzinās tā kā vides problēma un jāuzmanās, lai neaizietu par tālu. Piemēram, jāatsakās no mobilā telefona izmantošanas vienu dienu nedēļā vai vienu mēnesi gadā, teiksim jānosa­ka: martā es nelietošu e-pastu.

– Vai nesamilzīs problēmas?

– Jā, bet pēc tam tās varēs atrisināt. Katrā gadījumā mums ir jāmēģina dzīvot lēnāk. Itālijā ir tāda lēnās dzīves kustība, kā arī īpaša lēnās ēdināšanas – pretstatā ātrajai ēdināšanai (fast food) – kustība. Lēnā ēdināšana ietver mī­lestību pret ēdienu, svaigu un dabisku produktu lietoša­nu, tradicionālās metodes un ilgāku laika patēriņu ēdiena gatavošanai, bet toties ēdiens ir tiešām labs un garšīgs.

Vai zināt, kāda ir atšķirība starp čehu Budvveiser alu un ameri­kāņu badvīseru? Abi ir it kā gatavoti pēc vienām recep­tēm, bet pirmais ir saistīts ar nostādināšanu un tradīcijām, otrajā gadījumā cenšas producēt cik vien iespējams daudz pēc iespējas īsākā laikā.

Mums būtu vairāk jādomā par kvalitāti, nevis tikai kvantitāti, būtu jārezervē laiks laipnī­bai vienam pret otru un bērnu audzināšanai. Tādējādi ma­na grāmata ir mūsu civilizācijas kritika kā tāda, nevis skep­se attiecībā pret informācijas tehnoloģiju attīstību.

– Kas tad konkrēti ir vērtējams negatīvi?

– Agrīnajā industriālajā sabiedrībā, kuras elementi vēl ir arī mūsu dzīvē, cilvēkiem bija tāda veida problēmas kā, piemēram, troksnis, piesārņots gaiss, darba traumas. Tā bija bīstamība, kas daudzus cilvēkus pavadīja viņu ik­dienas dzīvē. Tagad situācija ir mainījusies, un vairums cil­vēku strādā birojos pie datoriem.

Viņiem ir citas vides pro­blēmas, kas saistītas ar darbu, piemēram, nespēja tikt ga­lā ar informācijas apjomiem, sajūta darbu beidzot, ka pa­liek tik daudz lietu, kas vēl bija jāizdara. Nezinu, kā Latvi­jā, bet Norvēģijā mēs tradicionāli esam protestanti, pie tam vēl joprojām tajā nozīmē, ka mums ir netīra sirdsapzi­ņa par visu, ko neesam izdarījuši.

Attīstoties elektronikai šī netīrā sirdsapziņa piemeklē aizvien biežāk un nopiet­nāk, tādēļ, ka nepadarītā iespējas ir tik neiedomājami lie­las. Šai sajūtai ir jāpretojas. Tieši par to es runāju.

– Tātad vainīga ir mūsu mentalitāte, kas nav piemē­rojusies?

– Ir vēl kāds cits aspekts – prasība pēc efektivitātes. Ta­gad tā tiek izvirzīta visur. Piemēram, universitātēs no mums pastiprināti prasa strādāt efektīvāk. Ja jums nav no­teikta studentu skaita un noteikta skaita zinātnisku dar­bu, tad jūs izpelnīsities kritiku vai pat tiksiet atlaists no darba.

Es to salīdzinu ar simfonisko orķestri, kam liek spē­lēt arvien ātrāk, lai zināmā laikā nospēlētu arvien vairāk mūzikas. Šī ir absurda situācija, tādēļ, ka ir lietas, kas no­tiek lēni. Nevar ātri domāt un uzaudzināt koku, tas pats attiecas uz nopietniem pētījumiem. Tos nevar veikt vien­reiz divreiz nedēļā, vai ik darbdienu no 2 līdz 5 pēcpusdie­nā. Tam jāveltī viss tavs laiks. Un tas notiek lēni.

– Vai tas viss būtībā nav brīvības jautājums, varbūt mums šajos apstākļos jāmeklē jauna brīvības definīcija, tai precīzāk izprastu, kādēļ nejūtamies laimīgi?

– Tas, protams, ir grūts, bet saistīts jautājums. Varu teikt, ka liela daļa brīvības sajūtas, kādu mūsdienās cilvēki loto, ir ilūzija. Mēs domājam, ka esam brīvāki nekā patie­sībā esam. Varbūt esam brīvi izdarīt noteiktas izvēles kat­rā atsevišķajā momentā –kā patērētāji, mājās un darbā. Bet būt brīvam nozīmē arī būt mierā ar sevi, un šajā aspek­tā, es teiktu, ka mēs neesam brīvi.

Būtu vairāk jāpārvalda situācija, kurā atrodamies, jā­dzīvo ritmā, kas nāk no mums pašiem, nevis pakļaujoties spiedienam no ārpuses. Bet mūsdienās jau no jaunības tev nepārtraukti jādara dažādas lietas – jābūt interesantam, jāceļo, jāiesaistās zināmās aktivitātēs –, lai gūtu atzinību no līdzcilvēkiem, un šeit ir daudz ievainojamības momentu.

Tā ir brīvība bez drošības. Tu esi brīvs, kamēr gūsti pa­nākumus, esi brīvs pieņemt lēmumus un pats atbildi par to, bet tikko tu vairs negūsti panākumus, tev vairs nav, kur iet, tu esi ieslēdzis pats sevi, ja izkrtti no lomas, pazaudē arī brīvību. Šis ir ļoti būtisks jautājums, jo tā apdomāšanai ir dots maz laika.

– Jūs runājat ari par eksponensiālā pieauguma līk­nēm kā vizuālu pierādījumu tam, ka laiks kā ilgstamība, iespējams, drīz neeksistēs.

– Tas man liekas īpaši fascinējoši. Šim momentam uz­dūros, sākot savu pētījumu. Vispirms bija novērojums, ka ievērojami daudz laika salīdzinājumā ar 90. gadu sākumu patērēju, atbildot e-pastu, un man neatliek laika, lai pa­veiktu citus darbus. Tad es uzzīmēju tādu līkni, un, pro­tams, tas bija ļoti uzskatāms pieaugums pēdējo gadu lai­kā.

Tādēļ es pievērsos citām jomām, citiem aspektiem, kas ari uzrādīja līdzīgu pieaugumu, salīdzinot 90. gadu sāku­mu un beigas – avioreisu noslogojums, mājas lapu un pat drukāto mediju piedāvājums utt. Pateicoties informācijas tehnoloģijām, mums ir arvien vairāk un vairāk apstrādā­jamās informācijas, bet laika tam ir arvien mazāk.

Mēs sā­kam to saspiest – tā vietā, lai uztvertu pilnu stāstu ar visu pamatojumu, pierādījumu un sīkajiem faktiem, uztve­ram tikai virsrakstus, un beigu beigās – daudz virsrakstu bez tikpat kā nekāda konteksta, līdzīgi cilvēki izrīkoju­šies ar brīvdienām: vairs nav laika aizbraukt kaut kur uz mēnesi, tagad brīvdienas ir pāris nedēļas, bet nule ceļoju­mu biroji sākuši plaši piedāvāt nedēļas beigu ceļojumus, lai nedēļas ceļojumus varētu saspiest no ceturtdienas līdz svētdienai…

Tweet