Man nav izvēles, man vienkārši tas ir jādara, pretējā gadījumā es riskēju ar varbūtību, ka nesasniegšu savu galamērķi. To nevēlos es, un to nevēlas arī visi pārējie mūsu kompānijas dalībnieki. Mēs dodamies atpūtā uz laukiem. Būtu ļoti nelāgi, ja visi pārējie nonāktu līdz galamērķim, bet es ne.

Ak jā, manā automašīnā atrodas arī jubilārs. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc būtu jānonāk no punkta A līdz punktam B. Prom no Rīgas.

Punkts B izrādās lauku viesu mājas ar visiem lauku pribambasiem — ezeru, pirti, laivām, svaigu lauku gaisu, siena smaržu, gastronomiskām izvirtībām, pazīstamām sejām un gaumīgām sarunām.

Protams, televizors arī ir. Tālrādis ziņo. Mēs skatāmies. Es vēroju, kā grupa Nr. 1 virzās uz priekšu, savukārt grupa Nr. 2 izrāda neapmierinātību ar grupas Nr. 1 nodomiem. Abas grupas ir sagatavojušas uzskates materiālus. Es vēroju plakātus, karogus, uzrakstus, teikumus, viedokļus un emocijas. Man reibst. Viena no manām paziņām noburkšķ kaut ko par kaunu un latvietību. Man sagribas paurbināt degunu. Atkorķēju aliņu un dodos prom, lai vienatnē īstenotu savus slepenos nodomus.

Ir atvaļinājums. Ar draugu (nu, jūs jau zināt, nevis ar šādu tādu draugu, bet nu — tieši tādu) esam nodomājuši aizlaist pāri jūrai. Esam iegādājušies biļetes un rezervējuši viesnīcu. Tieši pirms izbraukšanas uznāk lietus gāze. Lietum piemīt īpatnība (es zinu, ka ir daudz īpatnību), bet patlaban es domāju par vienu vai varbūt par divām. Tā viena ir — lietus aizskalo putekļus, savukārt otra — līdz prāmim mēs nonākam caurcaurēm slapji.

Putekļi vienmēr atgriežas, tāpat kā prāmji, bet par to es tagad nedomāju. Tagad mēs esam kajītē vieni, un nu ir laiks mīlestībai. Mēs nesteidzīgi atbrīvojamies no drēbēm un nododamies tikai un vienīgi sev. Prāmis pamet Rīgu.

Dievinu lielpilsētas. Ir tā, ka nevis cilvēks iekaro pilsētu, bet pilsēta izvēlas cilvēku. Tie ir lieli pulsējoši organismi, kas vai nu pieņem, vai arī izgrūž ķermeni. Tām nav svarīgs tavs vārds, kamēr tas kļūst tāds — vajadzīgs. Tām nav svarīgs, kas tu esi, līdz tu nekļūsti tāds — rāmī un liels. Lielpilsētas vēlas darbību, nevis dīkstāvi.

Tā nu mēs, divi mīloši cilvēki, klīstam pa Stokholmu, zīlēdami: vai esam ķermeņi vai svešķermeņi? Ik pa brīdim es pieskaros viņam, lai sajustu, ka neesmu lieks, ka esmu vajadzīgs.

Esmu nedaudz satraukts. Pilsētā ir daudz cilvēku. Mani pārsteidz šī aritmētika. Notikums ir viens, un grupa ir viena. Es vēroju uzskates materiālus — plakātus, karogus, uzrakstus, saukļus un emocijas. Gar acīm ņirb varavīksnes karogi un karodziņi.

Es piekļaujos viņam. Viņš vēro notiekošo ar nedaudz samiegtām acīm. «Hm, nez ko gan viņš domā?» man atliek sev jautāt. Es vēroju pārpildītu smago automašīnu, kurā divi cilvēki skūpstās. Man apkārt ir cilvēki, un viņu ir tūkstošiem. Esmu apmulsis. Neviļus domāju par skudrām. Laikam jau taisnība vien ir, ka visveiksmīgākā ir pašregulējošā sistēma, nevis tāda, kuru kāds vada.

Līst. Esmu Tallinā. Dzirdēju, ka arī šeit notiek pasākums varavīksnes krāsās. Man pietiek. Esmu noguris no viedokļiem un no cilvēkiem, kuri cenšas ieviest kārtību. Apnicis. Paņemu mugursomu un dodos atpakaļ uz Rīgu. Autobusā priekšā sēdoša ģimene krievu valodā brīnās par apkārtējo vidi. Paiet labs brīdis, līdz saprotu, ka viņi ir no Izraēlas. Nonākot Rīgā, saprotu, ka nepilnu sešu stundu laikā šo tērgājošu ģimeni esmu ievietojis rāmī, kuru īsi varētu raksturot: masļeņica, emigrācija, sabats.

Izkāpju no autobusa un saku sev: «Tā vairs nedari!»

Esmu atgriezies Rīgā. Sēžu mājās un malkoju igauņu skābulīti. Man iegalvoja, ka tas esot viņu lepnums. Šķebina, godīgi sakot.

Tuvojas rudens, bet man nav bail. Es saritinos blakus savam draugam un apstādinu laiku. Laikam būs gulta jānopērk, lai ērtāk saritināties. Ziema arī nāk. 

Tweet