Paralēlas Saules novērošanas gadījumi

Militāristi pret zinātniekiem izturas noslēpumaini

Zinātnieki, starp kuriem bija katedras vadītājs Kačurins un aspirants Psalomščikovs, kopā ar viesiem ieslēdzās institūta kinoamatieru kabinetā, kur 16 milimetrīgo kinoprojektora objektīvu pagrieza pret pie sienas piestiprināto vatmaņa papīra loksni un sāka skatīties ciemiņu atvesto filmu.

Par notikuma vietu zinātniekiem tika sniegta minimāla informācija: zinātniski militārais poligons Karēlijā. Kinokamera, kas uzstādīta speciālā būdiņā, atradās apmēram desmit metru augstumā. Kamera caur EOP (elektronoptiskais pārveidotājs) filmēja tālā meža masīvu. Filmēšana notika automātiski un tikai nakts laikā: no rīta automāts ar fotoelementu kameru izslēdza, vakarā, protams, ieslēdza. Filmēts tika aptuveni vienu minūti ik pēc pusstundas (to noteica filmas limits kasetē). Kas kā un kāpēc — zinātniekiem netika izpausts. Vienīgais, ko viņi vēl uzzināja, bija tas, ka kamera filmējusi ziemeļu virzienā. Tātad filmēšanas mērķis viņiem nebija zināms.

Virs meža uzlec «sveša saule"

Tajā dienā kamera pirmoreiz ieslēdzās ap pulksten 22, un līdz vieniem naktī kadrā nebija nekā ievērības cienīga, jo īpaši tāpēc, ka uzņemts tika ar melnbalto filmu. Taču uz EOP ekrāna skats bija nedaudz citādāks: tas spīdēja zaļā gaismā, un uz melnās debess fona izdalījās tālā meža līnija, kas arī bija zaļa, bet gaišāka. Kadros, kas uzņemti ap vieniem naktī, virs meža parādījās nezināma ķermeņa spīdīgā mala. Filmēšanas laikā (vienā minūtē) šis «kaut kas» pacēlās gaisā, pārvēršoties par milzīga spīdoša diska segmentu — it kā virs meža būtu uzlēkusi kādas svešas planētas saule.

Minūte aizritēja, un tūdaļ parādījās kadri, kas filmēti nākamajā pusstundā. Tajos «svešā saule» bija izlīdusi no meža apmēram līdz pusei. Psalomščikovs atzīst, ka skats bija diezgan baismīgs: tā bija desmitiem reižu lielāka par mums ierasto sauli! Zinātnieki ar nepacietību gaidīja nākamos kadrus, bet pulksten 1.30 kadrs atgriezās sākuma stāvoklī: «svešā saule» strauji «norietēja» aiz meža. Tas arī viss. Viesi tikai pieminēja, ka visas filmēšanas laikā šādu parādību viņi novēroja vienu vienīgu reizi.

Vai optiskajā diapazonā vēl kāds kaut ko ir redzējis? Nē, jo cilvēku tur nebija, bet tie, kuri atradās desmit kilometru rādiusā, jau gulēja. Arī filmēts tika tikai attēls, skaņa nefiksējās.

Psalomščikovs ar Kačurinu tikai noplātīja rokas: neviens no viņiem nekad neko tamlīdzīgu nebija redzējis, un arī par līdzīgām parādībām literatūrā abi neko nebija lasījuši. Psalomščikovs tikai pajokoja, ka līdzīgu sauli redzējis Velsa romāna «Laika mašīna» ilustrācijā: tādu sauli romāna varonis redzēja pēc miljoniem gadu. Taču viesi iebilda, jo viņu saule uzlēca tagad un ziemeļos.

Iespējams, ka šis gadījums ar laiku tiktu aizmirsts, taču to pašu septiņdesmito gadu beigās Psalomščikovs ar savām acīm redzēja ko līdzīgu, turklāt bez jebkādu EOP līdzdalības. Tā gada vasarā viņš ar savu institūta kolēģi, fizikas un matemātikas zinātņu doktoru Ņikitu Dubroviču atpūtās Lādogas ezera austrumu piekrastē. Zinātņu doktors nevērības dēļ bija aizmirsis ieliet eļļu, tāpēc sadega dīzeļa vārpsta. Atpūtnieki iestrēga pie vienas no neapdzīvotajām salām, lai tuvākajā nākotnē izbaudītu Robinsona Kruzo likteni.

Izdomājusi, ka rīts gudrāks par vakaru, kuģa komanda, kuras sastāvā bija arī trīs institūta studentes, iekūra ugunskuru un sāka gatavot vakariņas. Psalomščikovs devās uz krastu pēc ūdens un tāpēc šo parādību ieraudzīja pirmais.

Asinssarkanas krāsas disks

Par piedzīvoto pie Lādogas ezera zinātnieks atceras: «Skats bija baismīgs: virs no šejienes neredzamās Lādogas ezera austrumu piekrastes lēni sāka līst asinssarkana atblāzma. Sākumā es uzskatīju, ka krastā izcēlies grandiozs ugunsgrēks. Taču, kad nezināmais «tas» cēlās augstāk, pārvēršoties par milzīgu tumši sarkanu disku, es atcerējos kadrus no armijnieku filmas. Aptuveni desmit minūšu laikā no horizonta bija izlīdusi «svešās saules» diska trešā daļa. Tikai tad es attapos un pasaucu pārējos. Šajā reizē debesīs spīdēja Mēness, tāpēc bija iespējams salīdzināt šo divu spīdekļu izmērus: svešais disks bija aptuveni trīsdesmit reižu lielāks par Mēnesi. Taču tas bija tikai tajā brīdī, kad pie horizonta bija parādījusies «svešās saules» trešā daļa!

Mūsu visu sajūtas bija baismīgas gan tāpēc, ka nevarējām izprast notiekošo, gan diska asinssarkanās krāsas dēļ. Gribu atgādināt: šīs parādības liecinieki bija divi zinātnes darbinieki un trīs cilvēki, kuriem bija nepabeigta augstākā meteoroloģiskā izglītība, tātad cilvēki, kuri ir pieraduši pie dabas fenomeniem. Šī parādība attīstījās pilnīgā klusumā, bija dzirdama tikai viļņu šļakstoņa. Tā norisinājās apmēram pusstundu, un tad disks sāka grimt aiz horizonta. Pēc pilnīgas diska pazušanas tajā vietā vēl kādu laiku varēja novērot vāju sarkanu gaismu.«

Līdzīgs gadījums Permā

Atgriezies Ļeņingradā, Psalomščikovs par redzēto informēja Galvenās ģeofiziskās observatorijas atmosfēras elektrizācijas laboratorijas vadītāju profesoru I. M. Imjaņitovu. Taču arī viņš redzēto nespēja izskaidrot, toties savā kartotēkā atrada analoģisku gadījumu, ko apraksta jūrnieks kursants V. Dobošems:

«Līdz pat šim brīdim atceros fenomenu, kuru novēroju 1975. gada novembrī Gubahas pilsētā, kas atrodas Permas apgabalā. Ap pulksten deviņiem vakarā mēs ar puišiem spēlējām hokeju. Pēkšņi aiz meža parādījās sarkana atblāzma, kas izpletās gan augstumā, gan platumā. Kad tā aizpildīja ceturto daļu no debess horizonta, ovāla mala no sarkanas pārkrāsojās par dzeltenu, bet vēlāk — par zaļu. Pēc tā no atblāzmas vertikāli augšā izvirzījās ugunīga mēle, no kuras atdalījās sarkans plankums, kurš strauji attālinājās, kamēr vispār izzuda no redzesloka. Blāzma savos izmēros sāka sarukt, līdz pazuda aiz kokiem. Bija dzirdama klusa skaņa, kas atgādināja krasta bangas. Visa parādība norisinājās aptuveni 20 minūtes.«

Stepē «svešā saule» parādās dienas laikā

Divus gadus vēlāk Psalomščikovs devās komandējumā uz Vidusāzijas Hidrometeoroloģisko institūtu. Divi tā darbinieki izstāstīja viņam gadījumu, kā «svešās saules parādību» viņi novērojuši dienas laikā. Ar «uaziku» viņi braukuši pa Kazahijas stepi. Debesis bijušas skaidras, bet bālganas acīmredzot no putekļu dūmakas. Tad no tā virziena, kurā viņi brauca, horizonta sāka celties disks, kas bija daudz tumšāks par debesjumu. Celdamies arvien augstāk, tas ieguva gigantiskus izmērus, maksimālajā fāzē aizpildīdams piekto daļu no horizonta. Satriekti par šo skatu, cilvēki izkāpa no mašīnas.

Viņiem šķita, ka ievērojami bija mazinājies pretvējš. Apklusa mašīnā visu laiku strādājošais radio. Kā iepriekšējos gadījumos, tā arī šajā disks no horizonta parādījās tikai līdz pusei no sava diametra, lai atkal pazustu cilvēkiem neredzamajos plašumos. Kad bija redzama pavisam maza tā daļiņa, atkal sāka darboties radio un pastiprinājās vējš. «Svešas saules parādīšanās» gadījumi ir novēroti arī citās valstīs. Tur ir izskaidrots šis fenomens, kas patiesībā gan neko neizskaidro, jo vienu mīklu nomaina cita. Izrādās, ka mēs tiešām vērojam sauli, kas atrodas paralēlā pasaulē. Kaut kādu iemeslu dēļ barjera starp mūsu pasaulēm kļūst puscaurspīdīga. Pagaidām cita, kaut nedaudz saprātīgāka, izskaidrojuma šim fenomenam nav. 

Tweet