Pašnodarbināts piespiedu kārtā

Pašnodarbinātie bauda kādu citu privilēģiju, kuras nav darbiniekiem. Var paši izvēlēties, cik naudas atdot sociālajā nodoklī. Ja mēneša ienākums nepārsniedz 150 latu, nodokli var nemaksāt vispār. Ja saņem vairāk, nodoklis obligāti jāpiemēro vismaz 150 latiem. Maksāt vai nemaksāt arī par pārējo ienākuma daļu – to izlemj pats pašnodarbinātais. Piemēram, mēnesī saņemot 1000 latu, minimālā summa, kas jāmaksā sociālajā nodoklī, ir 45 lati. Salīdzinājumam – ar tādu pašu algu strādājot kā darbiniekam, nodoklī neizbēgami jāšķiras no nepilniem 90 latiem. Pašnodarbinātā maks it kā ir par nepilniem 50 latiem pilnāks, taču tīksmināties par to var vien tad, ja cilvēkam vienaldzīgas sociālās garantijas. Darbinieks ar tūkstoš latu algu, kuram no tās atvelk 90 latu, tiek apdrošināts par lielāku summu nekā pašnodarbinātais, kurš sociālajā nodoklī samaksā kaut vai maksimālos 300 latus. Jo pašnodarbinātajam jāmaksā arī daļa, kuru darbinieka vietā sedz darba devējs.

Dažkārt, uztiepjot pašnodarbinātību, uzņēmēji mēdz iekārdināt ar lielāku samaksu par padarīto darbu. To viņi var atļauties, ietaupot uz sociālā nodokļa rēķina un reāli izdodot mazāk naudas nekā iepriekš darbinieka – darba devēja attiecībās.

Neatkarīgi no tā, cik nomaksāts sociālajā nodoklī, pašnodarbinātajam nav tiesību uz bezdarbnieka pabalstu. Pašnodarbinātais var «piešķirt» sev atvaļinājumu, taču, pats «būdams sev firma», par to pats arī maksā. Pašnodarbinātais var saņemt slimības pabalstu, taču tikai sākot ar piecpadsmito dienu, kopš sasirdzis. Darbiniekam šādā situācijā pabalstu pirmās četrpa­dsmit dienas maksā darba devējs, pēc tam Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.

Pašanodarbinātajiem ir samērā plašas iespējas variēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmēru. Nodokļa likme pašnodarbinātajam ir 25 procenti, no 2008. gada to plānots samazināt līdz 15 procentiem, taču likums ļauj uzrādīt attaisnotos izdevumus saimnieciskajai darbībai, uz kuru rēķina ar nodokli apliekamā summa sarūk. Mākleri, kas darbojas nekustamā īpašuma tirdzniecības uzņēmuma «Latio», strādā pašnodarbināto statusā. Kā stāsta uzņēmuma finanšu direktore Irita Cimdare, ar saimniecisko darbību saistīto izdevumu sarakstā mākleriem mēdz būt izdevumi auto degvielai, telefona rēķinam, automašīnas remontam, sludinājumu ievietošanai portālos un avīzēs, digitālā fotoaparāta iegādei, datorprogrammām, kursiem un mācībām.

Izdevumu uzskaitījumā ir arī viltīga ailīte – «citi izdevumi». Likums precīzi nenoteic, ko zem šīm izmaksām drīkst ietilpināt. Tādēļ pašnodarbinātais tur var pievienot čekus par visu, ko vien Ieņēmumu dienestam, ja tas veiks pārbaudi, spēs pamatot kā profesionālai darbībai nepieciešamu. Piemēram, apģērba iegāde, biznesa pusdienas, kvadrātmetru īre birojam paša dzīvoklī. I. Cimdare gan uzsver, ka pārlieku dedzīgi centieni «atrast», uzrādīt un noformulēt dažnedažādus izdevumus, lai samazinātu ienākumu nodokli, ir laikietilpīgi un nez vai atmaksājas. 

Tweet