Lato Lapsa: «Dienas» lasītāja skumīgās pārdomas

Kaut man jau vēsturiski — ja precīzi, kopš aizsenajiem «Dienas» prihvatizācijas laikiem — ar šīs avīzes saimniecisko un idejisko vadību ir bijušas tradicionāli sliktas attiecības, nevaru noliegt: šim laikrakstam eiropeiskas, ne aziātiskas valsts un sabiedrības veidošanā Latvijā ir bijusi milzīga loma, bet Sarmītes Ēlertes Triju Zvaigžņu ordenis ir tas apbalvojums, kas tiešām ir saņemts par lietu un par nopelniem valsts labā — atšķirībā no visādiem ārvalstu kambarsulaiņiem, Santām Ančām un tamlīdzīgi.

Protams, nevar noliegt arī to, ka visus šos gadus «Diena» ir bijusi savu īpašnieku un savas vadības viegli iešķībā — kā jau visiem mums — pasaules uzskata uzskatāma ilustrācija. Ir bijušas lietas, kurām tiek pievērsta uzmanība, un lietas, kuras tiek pilnīgi ignorētas. Acīmredzami ir bijuši draugi, kam piedots gandrīz viss, un naidnieki, kuri nīdēti bez mazākā reālā pamata. Favorīti ir nākuši un gājuši (iesauka «Šķēlerte» neradās tukšā vietā), demonstrējot «Dienas» vadības tik cilvēciskās cerības uz nācijas glābējiem un vilšanos, kad izrādījās, ka glābēji vairāk domā paši par savu kabatu vai nespētu izglābt pat zaķi no saliņas upes vidū bez triju gadu tukšas spriedelēšanas un plānošanas. «Eiropeiskās vērtības» ir mēģinātas ieviest bieži vien bez mazākās izpratnes un zināšanu bagāžas. Paši «Dienas» darbinieki ir turēti pusbada maizē un baroti ar uzsaukumiem, īpašniekiem tai pašā laikā slaucot dividendes un vadībai saņemot tūkstošus.

Bet ar visu to — ilgus gadus tas bija laikraksts, kurš bija pirmais no rīta atveramais. Iemesls — vienkāršs: «Diena» stingri turēja vienu pozīciju (nu, kamēr augsti vai zemi idejisku iemeslu dēļ nemainīja to pret citu), «Dienas» uzskati un publikāciju saturs acīmredzami nebija lēti vai dārgi nopērkami, bet droši vien galvenais — «Diena» bija patstāvīgs, unikāls (t. i., atšķirīgs un citus nedublējošs), parasti pietiekami interesants informācijas avots. Informācijas, kas «Dienas» iznākšanas brīdī lielākoties nekur citur nebija atrodama un kurai plus/mīnus varēja ticēt.

Nu gandrīz nekas no tā vairs nav palicis.

Protams, ne jau jaunās «Dienas» vadības meitenes to visu trieciena tempā ir sagrāvušas. Es, no malas raugoties, patiešām nespēju saprast, kāpēc zviedru īpašnieki — ja jau viņi ir tik viszinoši, visvareni, uzņēmuma politiku nosakoši un kontrolējoši — jau sen reizē ar Sarmīti Ēlerti, kas tomēr bija arī visa uzņēmuma, ne tikai avīzes vadībā, nav patriekuši arī uzņēmuma vadītāju Arvilu Ašeradenu un vēl dažus ļaudis no lielajiem priekšniekiem. Jo, kaut cik izprotot Latvijas uzņēmējdarbības vidē notiekošo, man patiešām grūti nosaukt lielu kompāniju, kuras īpašnieki menedžmentam būtu piedevuši tik daudzas rupjas, pat vienkārši idiotiskas kļūdas.

Paskaitiet paši: tiek izgrūsta milzu nauda, lai «Dienas» abonēšanas centrs iekarotu tirgu, tad centrs tiek palaists pašplūsmā, atkal zaudē lielu naudu; tiek pieņemts lēmums centra darbību sašaurināt, tad faktiski likvidēt, tad — ieguldot lielu naudu, atkal atjaunot; reģionālā prese lielos apmēros tiek iepirkta, tad pamazām klapēta ciet; «Diena» bez īpašām domām metas internetā tikai tādēļ, lai katru rītu izmestu tajā visu savu saturu, un nekavējoties zaudē kaudzi drukātā izdevuma pircēju, — un tikai tad sāk domāt, ka vispār jau visā pasaulē laikraksti savus portālus veido kaut kā nedaudz citādāk...

Tas nav viss — cik zināms, saimnieciskajiem jokiem ar «Dienas» tipogrāfiju varētu veltīt vai veselu romānu; pats laikraksts sadomā formātu uz atklāti neveiksmīgāku mainīt tieši pirms abonēšanas kampaņas un pēc tam nepatīkamā izbrīnā lauza rokas; papildus tam «Diena», kas savulaik kaut ko runājusi par centriskumu un sabiedrības konsolidēšanu, savu visskaļāk pausto pozīciju noteiktos jautājumos («praidi», protams, ir visklasiskākais, bet ne vienīgais piemērs), šķiet, tīši izvēlas ar nodomu, lai savus lasītājus iespējami sašķeltu — tajos, kuri laikraksta pozīciju aizstāvēs, un tajos, kuri to pārstās lasīt tieši šā iemesla dēļ. Un līdz ar to — no vienas daļas vienkārši šķirtos.

Protams, vēl arī laikraksta kadru politika, kura neizbēgami atsaucas uz avīzes saturu: cik tad «Dienā» ir palicis to žurnālistu, kuri par savu tēmu raksta, nu, vismaz gadiņus trīs un ir spējuši gan apgūt šīs jomas pamatzināšanas, gan iegūt dažāda līmeņa «ziņu pienesēju» uzticību, turklāt vēl ir gatavi paši par kaut ko interesēties, ķimerēties, jautāt, noskaidrot? Kādu desmitu varbūt var saskaitīt, ne vairāk  — un iemesls ir vairāk nekā vienkāršs: lielākā daļa žurnālistu pamazām pieaug, apaug ar ģimenēm un papildus kvēliem uzsaukumiem un ētikas kodeksu priekšlasījumiem sākuši vēlēties saņemt arī kaut ko taustāmāku — it īpaši, raugoties uz nesavtību popularizējošo uzsaukumu paudēju personiskās labklājības pieaugumu (tās pašas Sarmītes Ēlertes miljonāres statuss ir tikai redzamākais piemērs). Un, protams, agri vai vēlu — izņemot uz pirkstiem skaitāmus apsēstos un vēl tos, kas citur nekur vienkārši nav pieprasīti, — izlemj doties turp, kur priekšlasījumi tiek kombinēti ar normālu algu ne tikai priekšniekiem, bet arī ikdienas «vienkāršā darba» darītājiem.

Rezultāts nu ir acu priekšā. Avīze, kuras pirmās lapas tēma trīs ceturtdaļās gadījumu ir vienkārši neinteresanta un šķiet uz vāka uzlikta tikai tāpēc, ka nekā cita jau vienkārši nav; avīze, kura ir atklāti paziņojusi, ka tagad informēšanas vietā vairāk visu ko skaidrošot, un tiešām — svaigas, nedzirdētas informācijas paliek aizvien mazāk, bet kvalificētus skaidrotājus kaut kā nemana; avīze, kuras izpratnē astoņdesmit procenti dzīves sākas un beidzas Rīgā un vēl druscīt ārzemēs; avīze, kuras tagadējā vadība atšķirībā no Sarmītes Ēlertes, kas tomēr bija reāla personība, ir vienkārši nepamanāma; avīze, kas līdz ar to ir kļuvusi vienkārši pelēka, tukša un neinteresanta. Un nav tur ko vainot ne interneta ekspansiju, ne Latvijas Pastu, ne ekonomisko krīzi.

Ar vārdu sakot, kā lasītājam man patiešām ir nedaudz interesanti, nedaudz skumji, domājot par to, kas notiek un tālāk notiks ar šo avīzi (kuru es nez kāpēc joprojām pērku katru rītu), ja nekas tās iekšienē nemainīsies. Vismaz pagaidām no malas redzams tikai totāls vērtību, mugurkaula un vienkārši strādātvēlmes zudums. 

Tweet