Tomēr jāatzīst, ka mani šī konference ne tikai nesajūsmināja, bet vairāk uztrauca, jo tās gaita, manuprāt, novirzījās uz mazāk svarīgas grupas jautājumiem. Lai nopietnāk konferences dalībnieki varētu spriest par biedrības ierosinājumiem un panākumiem, būtu bijis vajadzīgi konferences dalībniekiem izsniegt jaunā vēlēšanu likuma projektu vai vismaz iestrādes, metus, bet nebija.

Uzskatu, ka biedrības darbā ar vēlēšanu likuma izstrādi  joprojām nav bijis pietiekamas virzības, tiek risināti otršķirīgi, kaut vajadzīgi jautājumi. Ko, manā skatījumā, tas nozīmē? Proti, ja mēs pētām kādu problēmu, radām kaut ko jaunu, izvirzām hipotēzi, ideju, šajā gadījumā, tas ir, kad radām jaunu Vēlēšanu likumu, jākonstatē, ko ar to mēs gribam panākt.

Šeit es gribētu teikt, ka galvenā ideja jauna, juridiski korekta likuma radīšanai būtu jābūt vērstai uz Satversmes 2. pantā noteiktām varas nesēja — uz vēlētāja — tiesību un interešu nodrošināšanu. Kamēr nav  gatavs projekts, mazāk svarīgu jautājumu — blakusefektu — izpēte jāatliek uz vēlāku laiku. Kā tik sākam uzreiz apskatīt blakusparādības, kas būtu, ja būtu, to sekas, pats likums paliek otrajā plāksnē un aizejam projām no galvenā likuma subjekta — no vēlētāja.

Katrai idejai apkārt vijas simtiem blakusefektu — labi vai slikti kandidāti, labi vai slikti, neapmācīti vēlētāji, kā izveidot vēlēšanu apgabalus, kur likt ārzemju balsotājus, cik nopietns ir vēlētāju reģistrs utt., ko tie dos, kas galvenokārt konferencē arī tika apskatīts.

Manuprāt, vēlēšanu likuma izstrādes gaitā jāizšķir divas galvenās domas: par ko vēlētājs balso vai par ko grib balsot — par personālijām kā padomju laikos vai partijām, proti, mūsu uzmanība jāvērš uz to, lai galvenais likuma subjekts — vēlētājs — varētu saprast likumu, brīvi paust savu gribu, lai netiktu maldināts, pirmām kārtām zinātu, par ko viņš balso — personālijām vai partijām vai abiem kopā — un kā atrisināt iespējamo sajaukumu.

Tātad atklājas likuma divas puses, divi subjekti — vēlētāji un partijas. Jaucot klāt trešo — personālijas, vēlētāju ievedam haosā, transā, neziņā — sauciet, kā gribat, un, manuprāt, tā jau ir bīstama vēlētāju brīvas gribas izpausmes ietekmēšana.

Pašreizējais likums ir acīmredzami negodīgs, krāpj vēlētājus, ļauj manipulēt ar personālijām, kas izpaužas vairākās jomās, arī ar plusu (+) likšanu labajiem kandidātiem un slikto svītrošanu (–). Svītrojot vēlētājs it kā balso pret šo kandidātu, bet citreiz pret šo partiju un pat draud — svītrošu visus, balsošu PRET, lai netiek Saeimā, bet neapzinās, ka likumā nobalsot PRET nav paredzēts (šausmas, kā tā?). Izrādās, ka, svītrojot sliktos, vēlētājs nobalso par partiju, kuru viņš nav vēlējies redzēt Saeimā. Turklāt likumā nav arī noteiktas sekas, kuras iestājas, ja daudzi vēlētāji ir izsvītrojuši kādu kandidātu.

Jākonstatē fakts: ja pieņemam, ka visi balsotāji, kas balsojuši par kādu partiju, izsvītro visus šīs partijas deputātu kandidātus ar nolūku nobalsot PRET, bet izrādās, ka visi izsvītrotie, ja pārvar kopā noteikto procentu barjeru, ir ievēlēti. Vai tā nav vēlētāju krāpšana, vai tas nav absurds? Pēc vēlēšanām nereti dzirdam plašas sarunas, ka vēlēšanas tik un tā nav bijušas godīgas, ka rezultāts atkarīgs nevis no tā, cik un par kuru partiju nobalso, bet kā saskaita balsis. Pie šādas apšaubāmas situācijas vēlētājam vienmēr ir pamats apšaubīt vēlēšanu rezultātus, kaut gan viņš pats vainīgs — neprata izraudzīt pareizo partiju, bet nodevās slikto un/vai labo kandidātu meklēšanai. To, ka vēlētāji tiek ļoti smagi krāpti, pierāda politiskās manipulācijas ar viņu apziņu, šim nolūkam ievedot deputātu kandidātu sarakstos «lokomotīves» vai populārus mūziķus, sportistus utt.

Forumā notika apspriešana, cik daudz darījusi Vēlēšanu reformu biedrība un cik labi, ka panākts pirmais rezultāts — Saeimā pieņemts likums par «lokomotīvju» principa novēršanu. Tas ir labi, ja ir kaut kāds panākums, bet teikšu tāpat kā Kārlis Leiškalns — tas neko nedos vai maz ko dos, visu to tāpat var apiet.

Visa saruna forumā tika vērsta uz deputātu kandidātu atlases kārtību vēlēšanām, labāku kandidātu izvēli, ietekmēšanu, apgabalu sadali vai pārdali, kur likt ārzemju vēlētājus, tas ir, saruna izvērtās par personālijām un kā vēlētājam labāk tikt pie sava deputāta, pie labāka deputāta, kā viņam izteikt savu sāpi vai, kā tika minēts piemērs,  pasūdzēties par bedri ielas galā un saņemt atbalstu bedri aizlāpīt.

Izraudzīt labākos deputātu kandidātus, drīzāk, ir katras partijas biedru uzdevums, arī veidojot kuplas masu partijas, nevis uzlikt šo atbildību vēlētājam. Viņiem šīs iespējas izvēlēties labākus vai ietekmēt ir kā aklai vistai atrast graudu. Vēlētājam likumā jādod viens no diviem — balsot tikai par personālijām, bet partijas lai paliek pašas par sevi un vēlētājam tās nav jāapzina (pret partijām ir liela alerģija), vai veidojam likumu, ka vēlētājs balsojot izvēlas savu partiju no 19 partijām. Tas jau ir patiesi smags vēlētāja uzdevums, bet, ja viņam gar acīm zib vēl tūkstoš personālijas 19 sarakstos, ir pilnīgs apjukums, notiek staigāšana pa sarakstiem un pazīstamu personu, «lokomotīvju» meklēšana.

Jā, vēlētājam nevar liegt iepazīties arī ar personālijām, bet tad ar likumu jānosaka sekas, kādas iestājas konkrētam kandidātam vai šai partijai, ja daudzi vēlētāji izsvītro kādu vai daudzus deputātu kandidātus. Šādu no polittehnoloģiskām manipulācijām apjukušu vēlētāju ir pārāk daudz, man liekas, pat 80%. Vēlēšanu likumā jāatrod risinājums, kā glābt vēlētāju no nelikumīgas psiholoģiskas ietekmes utt.

Pieņemsim, ka ievēlam savus deputātus un jautājam sev: ko tas dos, kāds no tā labums, un vai viņš spēs palīdzēt vēlētājam? Nav grūti saprast, ka vismaz pagaidām palīdzība no deputāta ir tukša saruna. Viens piemērs. Latvijā līdz 2002. gadam denacionalizēja 87 000 dzīvokļu (120 000 tajos dzīvojošo cilvēku). Ne mazāk kā puse denacionalizēto īrnieku rakstīja sūdzības deputātiem, Saeimai, prezidentiem, Ministru prezidentam, ģenerālprokuroram, Augstākās tiesas priekšsēdētājam, Eiropas cilvēktiesību tiesai. Tiek lēsts, ka valsts augstākām amatpersonām un deputātiem 15 gados īrnieki ir nosūtījuši aptuveni 50 000 sūdzību. Atbildes un risinājuma faktiski nav, deputāti plāta rokas un aicina: rakstiet vēl un vēl. Joprojām ne valdība, kurai uzdeva parlaments, ne deputāti nav izpildījuši 1991. gada 30. oktobra Augstākās padomes lēmumu par kompensācijām denacionalizētajiem īrniekiem.

Tātad ir skaidrs, kā ir ar deputātu ietekmēšanu «labāk» strādāt, strādāt vēlētāju labā, ir vai nav nozīmes, cik labs un uzticams ir ievēlēts deputāts. Un ne jau deputāts pieņem lēmumus, ne desmit deputāti, pat ne ministrs un ne Ministru prezidents, bet, atvainojiet, līdz šim lemj jūrmalgeitas tipa kretīni, Eiropas Savienības regulas, Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un citi.

Sajaucot individuālās izvēles (personāliju) principu ar kolektīvo (partiju izvēles) principu, pēc vēlēšanām vēlētājs ir šokā, ka ievēlēti deputāti, kurus negribēja redzēt, un sākas sarunas — balso, kā gribi, Saeimā atkal vieni un tie paši, nav vērts piedalīties vēlēšanās, vai, kā jau teicu, piedraud ar niknumu — turpmāk balsojot izsvītrošu visus kandidātus, lai netiek Saeimā, kaut gan šis pēdējais teiciens ir arī psiholoģiskās ietekmēšanas elements, lai ievilinātu vēlētāju nobalsot par nevēlamu partiju.

Nobeidzot ir vērts atzīmēt, ka patlaban vēlētājam ir piešķirts viens vienīgais deputātu kandidātu vai varas  ietekmēšanas elements — vēlēšanās nobalsot par partijām, kuras nav bijušas pie varas, mainīt Saeimas sastāvu un attiecīgi valdību, ja varas partijas neapmierina vēlētājus. 

Tweet