Daudzi Latvijas iedzīvotāji, iespējams, nekādu lielu paradoksu šeit nesaskata, jo pēdējo desmit gadu laikā mūsu veiklie politbiznesmeņi, «krustneši» un 'mesijas» ir labi pacentušies sociāli atbildīgas politikas diskreditācijā un „uzdāvinājuši” katram no mums (ieskaitot zīdaiņus un pensionārus) aptuveni 3000 eiro kredītsaistības un pilnīgu atkarību no starptautisko finanšu institūciju diktāta. Taču te jāpaskaidro, ka Eiropā sociāldemokrāti ir viens no vadošajiem politiskajiem spēkiem, kuru cīņai un pūlēm pateicoties, ir izveidoti tādi labklājības valstu modeļi, kas vērojami Skandināvijas valstīs un lielā daļā Rietumeiropas valstu.  Šobrīd uz tām intensīvi migrē Latvijas jaunā paaudze pārtikušākas dzīves meklējumos.

Tie paši sociāldemokrāti šobrīd veido otro lielāko Eiropas Parlamenta frakciju un pašlaik nekas neliecina par to, ka viņiem neizdosies šī gada jūnijā šo rezultātu vismaz atkārtot, ja ne uzlabot – uzvarētas vēlēšanas Slovēnijā, lielisks starts Slovākijā, atgūta popularitāte Zviedrijā, spēcīgas pozīcijas Somijā un tradicionāli iespaidīgs atbalsts Lielbritānijā (leiboristiem), Vācijā un Francijā. Harismatiskā Dānijas eks-premjerministra Pola Nīrupa Rasmusena izvirzīšana par kandidātu uz Eiropas Komisijas vadītāja amatu tikai pastiprina sociāldemokrātu labās izredzes vēlēšanās. Turpretim, kreisā spārna radikāļiem, tostarp, komunistiem, kam lielākais atbalsts ir Grieķijā, Itālijā un Francijā, ir sava īpašā grupa Eiropas Parlamentā, kas ir salīdzinoši maza (apmēram 40 deputāti no vairāk kā 700; salīdzinājumam, sociāldemokrātu ir vairāk kā 200). Atliek vienīgi minēt, kāpēc A. Rubika kungs tik pēkšņi kļuvis par sociāldemokrātu. Vai steidzami pārorientēties spiež sajustā iespēja revanšēties? Iespējams, ka politideju un interešu putras ar nosaukumu «Saskaņas centrs» ideologiem ir savs racionāls skaidrojums. Acīmredzot, viņiem šķiet, ka leģendārā Arvīda Pelšes, kurš savulaik gribēja Rīgu pārdēvēt par Gagaringradu, ideoloģiskais pēctecis labi izskatīsies starp deputātiem, kuru kolēģi-sociāldemokrāti ir Gordons Brauns, Hose Luiss Sapatero vai Tomass Hendriks Ilvess.

Man grūti spriest, kā šobrīd jūtas Tautas Saskaņas partijas biedri, kas patiesi tic sociāldemokrātijas idejām, un kuru lobijam pateicoties daži no Eiropas Sociāldemokrātu partijas ietekmīgajiem biedriem saskata iespēju sadarboties ar «Saskaņas centru». Jāpiebilst, ka vienīgie Eiropas Sociāldemokrātu partijas pilntiesīgie biedri no Latvijas ir LSDSP un lielā mērā pateicoties aktīvam skaidrojošajam darbam partijā un Igaunijas kolēģu atbalstam «Saskaņas centram» neizdodas noslēpt „āža kājas”, kas traucē Eiropai atzīt viņu apvienību par sociāldemokrātisku. Visdrīzāk, aprēķins, izvirzot A. Rubiku par saraksta līderi, bija patraucēt T. Ždanokai un pie reizes konsolidēt urrā-patriotisko Latvijas iedzīvotāju daļu, lai mazinātu iespēju, ka Eiropas Parlamentā, un tieši ietekmīgajā sociāldemokrātu frakcijā nokļūst LSDSP saraksta līderis un Bruno Kalniņa cīņu biedrs Atis Lejiņš, kam ir liels nopelns Latvijas Tautas frontes savulaik izcīnītajā uzvarā pār Interfronti, kuras redzamākais karognesējs bija tieši Alfrēds Rubiks. Šis pats «Saskaņas centra» solis parāda arī to, cik patiess ir viņu nemitīgi skanošais aicinājums uz konstruktīvu sadarbību Latvijas interešu vārdā. Nez kādā veidā, bīdot Eiropas Parlamentā Latvijas neatkarības apšaubītāju, autoritāra puča atbalstītāju A. Rubiku, var palīdzēt Latvijai tikt galā ar ekonomiskās un finanšu krīzes sekām, zinot, ka viņa aktivitātes visdrīzāk atjaunos kaislības nacionālo un etnisko jautājumu sakarā? Vai arī saraksta trešais numurs N. Kabanovs tautas apziņā mīt kā ekonomisko un sociālo jautājumu pragmatisks risinātājs?

Ir svarīgi zināt, ka Eiropas Parlamentā ievēlētie deputāti pirmām kārtām strādā politisko partiju frakcijā, kuras ietvaros var lobēt valstu nacionālās intereses. Un tā vietā, lai atkārtotu veselu četru deputātu nonākšanu nenozīmīgajā Nāciju līgas frakcijā, Latvijas interešu vārdā ir nepieciešams panākt, lai pēc iespējas lielākā frakciju skaitā nonāk pragmatiski orientēti Latvijas pārstāvji. Ir svarīgi, lai ietekmīgajā Eiropas Sociāldemokrātu frakcijā pastāv arī alternatīvs viedoklis tam, ko A. Rubiks, ja tiks ievēlēts, mēģinās skandināt attiecībā uz «reālo» situāciju Latvijā. Labāk šīs debates risināt politiskās grupas ietvaros, nevis dot iespēju simtiem reižu pastiprināt uz pamatīgiem pārspīlējumiem un sagrozītiem faktiem balstīto viedokli un turpināt mūžseno mūsu valsts vēstures un taisnības izpratnes dialogu, tikai jau Eiropas līmenī, kur spiedienu būs izturēt nesalīdzināmi grūtāk. Kā Atis Lejiņš raksta savā mājas lapā lejins.lv, '[A. Rubiks] ir pulcējis ap sevi nopietnus [..] politiskos spēkus. Tikai tagad tie ir tērpti citos kamzoļos un krāsojas citās krāsās, bet būtība jau nav mainījusies. Labējie spēki ir izdarījuši visu, lai iedzīvotāji meklētu kreisu alternatīvu, [bet] nedrīkst pieļaut, ka vienīgā alternatīva viņiem tiek piedāvāta ar šādu cilvēku priekšgalā.» Izvēle ir Latvijas iedzīvotāju rokās. 

Tweet