Lato Lapsa: par mūrniecēm, šucmanietēm un izkurtējušo valsts varu

No tiem laikiem viņas tālruņa numurs bija saglabājies manā telefonā, un pēc Bauskas notikumu noskatīšanās visās televīzijās pēc kārtas nekādi nespēju noturēties, neaizsūtot uz šo numuru šādu īsziņu: «Palūgšu izsvītrot mani no savu paziņu loka — nevēlos, lai mani jelkad saistītu ar tādiem ļaudīm kā Tu. Pati spogulī vēl spēj ieskatīties?» Uz ko saņēmu īsu atbildi. Tās precīzu tekstu neatklāšu, lai nerastos pamats vaimanām par personiskas sarakstes atklāšanu, taču pamatdoma bija: Mūrnieces kundze ir absolūtā smaidošā neizpratnē par to, ko gan tādu derdzīgu viņa varētu ieraudzīt spogulī.

Es pastāstīšu, ko tieši. Pastāstīšu publiski — lai to, ja ne šodien, tad kādreiz, izlasa ne tikai šīs kundzes vecāki, radi un draugi, bet arī bērni. Un lai domā un jūt, ko nu var un vēlas.

Tātad — tikai sausi fakti. 31. augustā daži simti Bauskas iedzīvotāju nobloķēja divus tiltus savā pilsētā, tostarp vienu uz visas valsts ekonomikai svarīga tranzītceļa. Iemesls — viņi vēlējās, lai valsts vara ieklausās viņu viedoklī. Valsts vara uz to reaģēja, atsūtot pašmāju OMONu, kurš 13. janvārī varonīgi mīcījās pa kaktiem, bet tagad nu revanšējās, puslīdz korekti izgrūstot pa malām visu vecumu vīriešus, sievietes un bērnus — visnotaļ miermīlīgās protesta akcijas dalībniekus.

Tilts atkal varēja funkcionēt, bet pēc tam, kad šo pasākumu plaši atspoguļoja pietiekami visvarenā televīzija, valsts vara drusku padomāja, un pie Bauskas iedzīvotājiem veselības ministre tomēr atbrauca. Pēc tam vara padomāja vēl drusku un sāka kriminālprocesu par «iespējamu noziedzīgu nodarījumu pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību». Bet vēl pēc tam iekšlietu ministre Linda Mūrniece nāca klajā ar virkni paziņojumu, no kuriem viskrāšņākie vakar bija atrodami «Dienas» portālā — pirmkārt, protesta akcija Bauskā bijusi nevis demokrātijas izpausme, bet gan provokatīva darbība, kurā iesaistīti mazi bērni un veci cilvēki; otrkārt, cilvēki esot «jāpasargā no dažu provokatoru mēģinājumiem radīt valstī masu nekārtības»; treškārt, ļaudīm esot gan tiesības paust viedokli un demokrātiju, bet tas nenozīmējot to pašu, ko anarhija.

Ko darīt pēc šiem paziņojumiem? Kā tos uztvert?

Viens variants — vienkārši pasmieties. Tiešām tā ir tāda komiska sakritība, ka ar kaut ko tik stulbi nekaunīgu «Jaunā laika» (tā paša, kurš savā vērtību deklarācijā mums melo, ka tas «iestājas par tiešās demokrātijas paplašināšanu», ka tā «politiskos lēmumus un darbību iedvesmo cieņa pret cilvēku, pret brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesībām» un ka demokrātija šīs partijas spices izpratnē «attīstās līdz ar katra cilvēka aktīvu iesaistīšanos, kas nodrošina sabiedrības kontroli pār varu») pārstāve nāk klajā precīzi, dienu dienā trīs gadus pēc tam, kad kopā ar citiem savas partijas pajoliņiem piedalījās… demokrātijas skrējienā «Ar demokrātiju pret cinismu» uz Ventspili.

Otrs variants — vienkārši neņemt galvā. Sak, ko tur, kārtējais cilvēks «ar pagoniem» sajutis varas garšu, aizmirsis, kā vārdā viņš vispār atrodas savā amatā, un kaut ko gvelž. Cik gan nav bijis tādu provokatoru piesaucēju — no nelaiķa Mavrika Vulfsona un Anatolija Gorbunova tālajā 1987. gada novembrī, kad viņi aicināja neļauties provokatoriem un nedoties uz apšaubāmo Brīvības pieminekli, līdz Ģirtam Valdim Kristovskim, kurš jau pavisam nesenā pagātnē tiesībsargājošām instancēm lūdza noskaidrot Audriņu pagasta iedzīvotāju «kampaņas pret radaru izvietošanu» iemeslus (citus piemērus meklējiet paši «Mūsu vēstures» sējumos vai kur citur — tādu mūsu nesenajā pagātnē pietiek).

Trešais variants — meklēt vēsturiskas analoģijas, kuras, protams, pašas uzprasās. Visu to pašu mēs dzirdējām 80. gadu beigās. Arī tad vara (padomju) mums mēģināja iestāstīt, ka tautu musinot bezatbildīgi provokatori, kuri jānoskaidro un jāsauc pie atbildības, ka demokrātija neesot nekāda visatļautība, ka milicijas speciālo uzdevumu vienības OMON tiekot izmantotas, lai atjaunotu tiesisko kārtību, kur tā galīgi sašķobījusies, un ka arī visa tā saucamā Atmoda esot tikai neapzinīgu elementu pašapmāns, kam ar padomju tautas patiesajām vēlmēm neesot nekā kopēja.

To visu var darīt. Bet ķibele tā, ka pašlaik nevajadzētu cerēt, ka tādas mūrnieces rīt no rīta ieskatīsies spogulī un sapratīs, ko viņas patiesībā dara, un ka simti cilvēku uz Bauskas ceļa ir nevis provokatoru samusināti deklasētie elementi, bet tauta. Mums jārēķinās ar to, ka šucmanietes un koncentrācijas nometņu uzraudzes ar savu «valstisko», «tiesisko» un «demokrātisko» motivāciju pietiekamā skaitā atrodas jebkuros laikos un šis laiks nav izņēmums. Un, kamēr šī izkurtējusī vara vēl pastāv, šīs mūrnieces var ne pa jokam samaitāt dzīvi un veselību pietiekami lielam skaitam cilvēku, kuri iedomājušies, ka šī tomēr ir viņu zeme un valsts.

Tad ko darīt? Ko katrs no mums var reāli darīt, lai aizstāvētu savas Satversmē ierakstītās tiesības un turētos pretim šādām mūrniecēm un viņu pārstāvētajai viņu valsts varai, kurai ar katru dienu paliek aizvien mazāk kā kopēja ar Latvijas tautas varu?

Nav nekādas jēgas aicināt gāzt šo te valsts varu vai rīkot masu nekārtības: tāpat dienu no dienas aizvien skaidrāks kļūst, ka pašreizējās izkurtējušās valsts varas sabrukšana ir tikai laika jautājums — ko nu tur viņu īpaši gāzt, rokas vien sasmērēsiet ar šādām šucmanietēm. Bet var neļaut viņām izrēķināties ar cilvēkiem, kuri ir atļāvušies piecelties un teikt, ko domā un jūt.

Kā? Priekšā, protams, neteikšu. Taču pieļauju: ja kaut vai daži tūkstoši cilvēku pēc kārtas pieteiksies kā Bauskas akciju organizētāji, visas šīs mūrnieces vienkārši aizrīsies savā provokatoru meklēšanas kārē. Ja internetā katru dienu parādīsies jauni aicinājumi uz sava viedokļa izteikšanu dažādās dienās un dažādos laikos, nekādu drošības policiju (kura savu tizlumu neskaitāmas reizes apliecinājusi jau iepriekš) nepietiks, lai tos pārbaudītu. Ja vienā dienā valstī dažādās vietās notiks padsmit protesta akciju, nekādu pašmāju omoniešu nepietiks, lai tās apspiestu. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Negribētos, lai mēs nonākam tik tālu. Bet — vai jūs redzat citu izeju? Lai gan, protams, var salikt rociņas un latviski gaidīt, kamēr kāds cits izvelk kartupeli no ugunskura.
 

Tweet