Labdarība un sociālā valsts

Pastāv atšķirība starp labdarību nodrošinātā valstī un trūcīgā zemē ar lielu nabadzības risku un izteiktu ienākumu nevienlīdzību. Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums par šādas zemes sociālo modeli, proti, pasākumiem un mehānismiem labklājības nodrošināšanai, kā arī veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības u. tml. nodrošināšanai. Citiem vārdiem sakot, runa ir par taisnīgumu un kopīgā labuma godprātīgu izmantošanu visu interesēs. Turklāt taisnīgums tiek īstenots par labu apdalītajiem. Kāds tad ir sociālais modelis Latvijā, vai tāds vispār pastāv? Biežāk gan ir vērojama tā sauktā valsts atkāpšanās, tas ir, atteikšanās no atbildības. Atrunāts tas tiek dažādi, izliekoties nemanām bezatbildības vairošanu.

Uzskatāmi par to liecina labdarības projekts «Paēdušai Latvijai». Projekta mērķis ir palīdzēt ar pašu elementārāko, proti, pārtiku ikdienā. Šādi ģimene pusgadu var saņemt pārtikas pakas, kuru vidējā vērtība ir ap 9 latiem. Eiropas Savienība līdzīga veida pārtikas pakām ir atvēlējusi vairāk par 5 miljoniem eiro, taču Latvijai, tā vien šķiet, tas nav vajadzīgs. Vēl skumjāk kļūst, ja palūkojas, kas tad beigu beigās ziedo un palīdz. Lielākoties trūcīgie — trūcīgajiem.

Labdarība parasti ir rīcība bez atlīdzības. Tomēr praksē aina ir daudz sarežģītāka. Ziedošana ļauj paust arī savu pārākumu, nicinājumu, norobežošanos no dzīves pabērniem un viņu likstām. Dažbrīd pat var rasties pamatots jautājums, vai tikai labdarība nekļūst par jaunu biznesa veidu? Turklāt — vai labdarība tiešām vienmēr ir laba darīšana? Nereti par doto pasmejas un to atraida, jo ar to, lūk, jau neesot nekāda dzīvošana. Doto var vienkārši arī noplītēt.

Kam tad tiek ziedots? Izrādās, ka lauvas tiesa tiek sporta nozarei. Bet vai tas nenozīmē, ka labdarība pārvēršas sponsorēšanā un pašreklāmā? Pirms dažiem gadiem biedrībai «Latvijas automobiļu federācija» tika saziedoti gandrīz 2 miljoni latu. Laikam jau šī biedrība ir svarīgāka par projektu «Paēdušai Latvijai», vai arī šādi uzskatāmi parādās sabiedrības noslāņošanās. Latvijā ir vairāk par 1000 sabiedriskā labuma organizāciju. Par to varētu tikai priecāties, tikai nevajadzētu aizmirst, ka šādi ir iegūstamas nodokļu atlaides, tas ir, labdarība ir sajūgta ar pašlabumu.

Latvijā tiek ziedots arī citiem. Piemēram, bērniem, jo sevišķi bērniem ar īpašām vajadzībām. Neskaidrs ir tikai jautājums par valsts lomu. Varbūt skaidri un gaiši ir jāpasaka — veselības aprūpe ir katra paša ziņā? Tiek ziedots arī veciem cilvēkiem. Jautājums gan saglabājas iepriekšējais. Taisnīgums starp paaudzēm iekļaujas valsts sociālajā modelī. Bet Latvijā šo taisnīgumu ārda vēl arī tas, ka aizdevumi tiek ņemti uz citu rēķina. Starp bērniem un vecākiem cilvēkiem īpašu vietu ieņem ziedojumi dzīvnieku aizstāvībai. Dzīvnieku aizstāvība ir tikai apsveicama, tomēr būtu vērts padomāt — ja dzīvniekiem ir izstrādātas labturības normas, kā ir ar Latvijas cilvēkiem? Turklāt ziedojumi vides jautājumu risināšanai mazinās.

Labdarības, ziedojumu pasākumi iezīmē pilsoniskās sabiedrības pašapzināšanos un pašorganizēšanos. Taču tieši šādas sabiedrības interešu aizstāvībai finansējums lielākoties tiek gūts no ārvalstu ziedotājiem vai starptautiskiem projektiem. Pastāv uzņēmumi, kas ziedo, taču bieži tā ir tikai „mātes kompāniju”, proti, ne jau pašmāju kompāniju, labās prakses turpināšana. Ziedo mazā un vidējā biznesa pārstāvji, kas paši tik tikko turas virs ūdens. Kas tad ir ziedošana, labdarība Latvijā? Vai pastāvošās nebūšanas spēs mazināt «Labas gribas vēstnieki»?

Labdarība tiešām raksturo pastāvošo sabiedrību un parāda tās pašorganizētību. Tomēr skaidrs, ka arī valstij pienākas darīt savu darbu, ja vien Latvija pretendē uz kaut kādu civilizētības pakāpi. Vai nav pienācis laiks valstij apliecināt savu civilizētību?

Šie ir tikai daži jautājumi, par kuriem diskutēs Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča, portāla ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, Invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» prezidents Ivars Balodis, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikāciju fakultātes dekāne Taņa Lāce. Diskusija notiks 2010. gada 11.martā pulksten 17 Eiropas Savienības mājā Aspazijas bulv. 28, Rīgā, ES mājas sarunu istabā 1.stāvā. Diskusija tiek organizēta sarunu cikla Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases ietvaros.
 

Tweet