Pavasara atmoda

Tajā pavasaris tika pielīdzināts pārdomu, maiņu un labošanās laikam, kurā domājam par dzīves jēgu. Bet kā pamatdoma - Stoiķu gudrības - «Atceries nāvi, jo tikai tā dzīvei piešķir jēgu, katra diena jāpavadā tā itkā tā būtu pēdējā», raksts vērsās pret dzīves izniekošanu - narkomāniju, alkoholismu un mantkārību.

Pa šiem septiņiem gadiem nekas daudz nav mainījies, arī šodien mēs uz ielām redzam cilvēkus, kas iznieko savu dzīvi, dažādas deviances, kādam narkotikas, citam alkohols un kopējais Latvijas fons - visi pret visiem un katrs par sevi. Materiālais labums tiek uzskatīts kā visvarīgākais - kādu piemēru mums rāda Saeimas deputāti, kam būtu ar savu kristāltīrību jārāda piemērs visai Latviešu tautai? Vienam savs bizness ir svarīgāks, par pensionāru un māmiņu algām, cits kliedz «mums jābūt patriotiem», kamēr pašam sarkanbaltsarkanās krāsas jau sen ir tikai peļņas gūšanas objekts. Bet tiem, kas tagad cenšas sirdī aizstāvēt laicīgo mantu, es uzdošu jautājumu - Kāds gan labums no mantas, ja tavi panākumi ir tikai paša priekam un pārējiem tavs gods ir tikai konkurence savam vārdam? Tāds ir visuma likums, tāds tādu pievelk - tava mantkārība pievilks tev apkārt tieši tādus pašus cilvēkus. Es apšaubu, ka tāda ir sabiedrība, kurā cilvēks var izjust īstu laimi.

Noskumi? Nekas, nepretojies, skumsti! Skumjas ir jāizjūt! «Ja skumjas ir bez naida un bailēm, tās itkā nomazgā tavu sirdi no iekšpuses - un tad dzimst kautkas no jauna. Dzims jau dzimš šis jaunais. Dzims!» (/R.Dzintars) Sabiedrības apziņā es saskatu līdzību ar mīlestību, kad kautkas mirst, tu skumsti, bet tu nepadodies - tu radi ko jaunu, pavisam skaistāku!

Kā jau teicu, visuma likums - tu pievelc līdzīgos. Bet ja nu tu audz, pirmām kārtām domājot par apkārtējiem, tavu izaugsmi pavada tautiskā iedvesma - tad tevi klusām un neredzami pavada tūkstošiem mīlošu siržu. Mīlestība nevis kā pret indivīdu, bet gan kā pret tautieti. Tas ir nacionālisms - pozitīvs nacionālisms, kam nav nekāda sakara ar naidu pret citām tautām, tikai mīlestību pret atšķirīgo pasaulē, raugoties caur kopīgo. Caur savējo. Un tālāk jau mūsu sapņu valsts var aiziet cik tālu kolektīva apziņa to pieļauj ... bez deviancēm ... dzīves jēga, ģimenes vērtības, panākumi sportā, taisnīga sabiedrība, izglītības kvalitāte, uzvaras skolēnu olimpiādē, saimnieciskie rādītāji, demogrāfiskā augšupeja - un šoreiz atpazīstot tikai mūs pašus. Pašus.

Celsim vai nē tādu sabiedrību, kādu mēs to vēlamies? Pamēģināsim pagaidām vismaz savā iztēlē un klusās vēlmēs. Mēs nelauzām galvu kā lietas mainīsies, par kādu cenu un līdzīgi - mēs vienkārši pasakām, kas esam Saimnieki un savas tiesības izmantosim. Vēlāk viss notiks pats no sevis. Pats grūtākais ir šī apziņa!

Ir klāt šis pavasaris - attīrīsim savas dvēseles no visa ļaunā. Aizmirsīsim uz brīdi visas laicīgās vērtības un paraudzīsimies apkārt uz dabu, uz sauli, kas silda, uz vēju, kas atvēsina.. uz līdzcilvēkiem. Pateiksim cik viņi mums ir nozīmīgi. Enerģija līdzīgi kā bumerangs atgriežas pie mums atpakaļ - es aicinu dalīt pozitīvu enerģiju un novēlu tieši tādu pat saņemt atpakaļ. 

Tweet