Jaunā maksātnespējas likuma sakarā, kurš pašlaik tiek apspriests Saeimā, ir dzirdētas žēlabas, cik slikta ir pati iecere mainīt pašreizējo likumu, ka tā ir vēršanās pret jau tā nelaimīgajiem kredītņēmējiem, lai turpmāk vairs neļautu viņiem nokārtot savas saistības un sākt jaunu dzīvi.

Šķiet, ka te, spekulējot ar cilvēku žēlumu pret līdzpilsoņiem, kurus smagi skārusi ekonomiskā krīze, tiek radīts mīts. Sāksim ar to, ka nav jau tā, ka pašreiz spēkā esošais likums ļautu ikvienam grūtībās nonākušajam bezsāpīgi nokārtot visas saistības un «sākt jaunu dzīvi». Tagadējais likums ir pārāk dārgs, sarežģīts un laikietilpīgs, lai to atļautos izmantot cilvēks, kurš paņēmis, teiksim, 100 000 latu vai vēl mazāku kredītu mājokļa iegādei, tad zaudējis darbu un vairs nespēj nokārtot saistības.

Likums pašlaik paredz, ka, iesniedzot maksātnespējas pieteikumu, parādniekam jau ir jābūt sagatavotam savam saistību nokārtošanas plānam. Tāpat arī pašam ir jāsavāc izziņas par visiem parādiem no visiem kreditoriem. Lai izstrādātu plānu, nākas piesaistīt konsultantu – atkal vajadzīgs laiks un nauda, bet pa šo laiku kredītprocenti un parāda apjoms turpina augt.

Tomēr pēc tam, kad veiksmīgi ir pārvarētas pirmās grūtības un uzsākts maksātnespējas process, vēl lielākas izmaksas atalgojums, kas katru mēnesi ir jāmaksā procesa administratoram, viena minimālā mēnešalga - 180 latu mēnesī. Ja pieņemam, ka maksātnespējas process ilgst tagad jau ierastos piecus gadus, tad administratora atalgojuma summa sasniegs 10 800 latus, neskaitot dažādas nodevas par īpašumu pārdošanu, ikmēneša maksājumus kreditoriem, plāna izstrādi un tamlīdzīgi.

Vēl sāpīgāk ir tas, ka fiziskai personai bankrota gadījumā ir jāpārdod visa sava manta, un tā drīkst paturēt tikai Civilprocesa likumā precīzi uzskaitītas lietas. Piemēram, mājturības priekšmetus, apģērbu, kas nepieciešams parādniekam un viņa ģimenes locekļiem, gultas piederumus, virtuves un galda piederumus, pa vienai gultai un krēslam katrai personai, kā arī vienu galdu un vienu skapi uz ģimeni. Tāpat paliek nauda minimālās mēnešalgas apmērā uz parādnieku, katru viņa ģimenes locekli un apgādībā esošu personu. Katrai ģimenei tiek ļauts arī paturēt vienu govi vai kazu un vienu cūku un tā tālāk. Protams, redzams, ka šī Civilprocesa daļa ir novecojusi, taču situāciju tas nemaina – cilvēks maksātnespējas gadījumā paliek bez dzīves vietas ar gultu, krēslu, cūku un kazu...

Saprotams, ka ikdienišķajam parādniekam daudz izdevīgāk ir visiem spēkiem censties maksāt kredītu, nekā pieteikt maksātnespēju, zaudējot pilnīgi visu un vēl piecus gadus uzturot administratoru viena normāla kredīta ikmēneša maksājuma apmērā. Cik tad lielam ir jābūt kredītam, lai cilvēks izvēlētos par labu vismaz 180 latu ikmēneša maksājumam, tā vietā, lai atmaksātu kredītu un paturētu īpašumu?

Kāpēc tomēr ir cilvēki, kas tik ļoti aizstāv šīs novecojušās likuma normas un prasa tās pēc būtības nemainīt? Atļaušos izteikt minējumu, ka vecais likums ir izdevīgs ne tikai maksātnespējas administratoriem, kas zaudētu garantētus mēneša ienākumus, bet arī cilvēkiem, kam kredītu apjoms, ko viņi vairs nespēj apmaksāt, līdzinās tam, kāds tas ir, piemēram, bijušajam ekspremjeram Valdim Birkavam (viņa bezcerīgo kredītu apjoms pēc presē minētajām ziņām ir apmēram 2,5 miljoni latu). Šiem cilvēkiem parasti ir vairāki, bieži vien 5 – 10 kredīti, kas ņemti dažādās bankās. Nebūsim naivi, kredīti netika ņemti patēriņam vai personīgo dzīves apstākļu uzlabošanai, bet gan spekulācijai ar nekustamajiem īpašumiem. Šie cilvēki pēc nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas nekad nespēs normālā ceļā atmaksāt aizņemtos miljonus, taču atrast naudu administratora algošanai, plāna sastādīšanai un citiem izdevumiem viņiem nebūs problēmu. Tā nu šie „VIP parādnieki” piecus gadus maksās nelielas summas kreditoriem, lai pēc tam kļūtu brīvi no miljonos mērāmām saistībām. Turklāt – tici vai netici – zināmi arī gadījumi, kad cilvēki ar simtiem tūkstošu latu lielām parādsaistībām katru mēnesi kreditoriem atmaksā vien 5 latus. Gluži kā to dara kādas Latvijas kredītņēmēju apvienības darbonis. Lūk, tad nu pēc pieciem gadiem, administratora atalgojuma segšanas un piecu latu ikmēneša maksājuma šie parādnieki būs brīvi no visām saistībām.

Arī kreditoriem no maksātnespējas procesa kāds tas ir pašlaik nav nekāda labuma. Tas liedz iespēju pilnvērtīgi atgūt daudz tos līdzekļus, kas pagaidām vēl ir šādu parādnieku rīcībā (pašlaik likums paredz, ka parādnieku mantas pārdošanu tikai procesa beigās, nevis tā sākumā). Proti, tā kā kreditoru viedokļi, tiesai lemjot par maksātnespējas procesa uzsākšanu, netiek uzklausīti, parādniekam pastāv iespēja kādu no saviem kreditētājiem neuzrādīt vai arī uzrādīt apšaubāmas izcelsmes personas, kurām viņš it kā ir parādā. Fiziskām personām taču nav nekādas grāmatvedības un uzskaites, tāpēc nav iespējams nokontrolēt patieso situāciju. Iespējami gadījumi, kad parādnieks savā plānā ieraksta divdesmit Krievijas pilsoņus, kuri kādreiz viņam it kā ir aizdevuši naudu. Tad nu brīdī, kad notiek parādnieka mantas sadale, lielākā daļa līdzekļu var aiziet šādiem grūti pārbaudāmiem kreditoriem.

Varbūt es kļūdos, bet liekas, ka šie tagadējie izmisušie parādnieki savus piecus maksātnespējas gadus aizvadīs pietiekami pārticīgi un no šī procesa izies balti un tīri... Protams, ja vien nekas netiks mainīts.

Un ko mainīt ir pietiekami daudz, jo prakse parāda, ka teorijā izstrādātais likums īsti nedarbojas. Ir pilnīgi skaidri redzams, kuros virzienos nepieciešami uzlabojumi un tāpēc, jo mazāka ir mana saprašana par to, ko mūsu tautas kalpi var tik ilgi lemt par jauno maksātnespējas likumu.

Nepieciešams vienkāršot līdz šim tik smagnējo un daudziem ierobežojumiem aplikto maksātnespējas procesu. Tas ir absurds, ka, lai iekļūtu šajā procesā, parādniekam ir jābūt diezgan turīgam – ja parādniekam būtu tāda nauda visādu plānu izstrādei un administratora uzturēšanai, tad viņš varētu arī par savu kredītu norēķināties. Kāpēc gan par 180 latiem mēnesī ir jāuztur administrators, ja šo iespaidīgo naudas summu varētu izmantot parādu atmaksai?

Līdz šim nepārdomāta šķiet arī prasība atņemt cilvēkam mājokli, par kuru jau daļa naudas ir samaksāta – vai nebūtu prātīgāk ļaut cilvēkam, atdodot savu parādu, izpirkt arī īpašumu – tāpat jau viņam jāsedz par to samaksātā summa. Domājams, ka arī parādnieks, kuram būs jumts virs galvas un cerība paturēt to savā īpašumā, būs krietni vien motivētāks.

Te arī uzskatāmi ir redzams tas, ka vienkāršajiem parādniekiem maksātnespējas process nav vajadzīgs - labāk ir ieguldīt naudu parādu atmaksai nekā izmest to par maksātnespējas procesu un gala rezultātā zaudēt visu. Tomēr lielajiem parādniekiem, kas, tīkojot pēc vieglas peļņas, ir iekūlušies milzīgos parādos, šis process būtu jāpiemēro pilnā apmērā, lai tādējādi segtu viņu darbību radītos zaudējumus Latvijas uzņēmējdarbības videi un ļautu viņu kreditoriem un bijušajiem sadarbības partneriem atgūt kaut daļu no zaudētajiem līdzekļiem.

Nekur pasaulē maksātnespējas procesi nenozīmē vienkāršu parādnieku saistību norakstīšanu. To laikā tiek mēģināts atgūt aizdotos līdzekļus, protams, nepieļaujot kredītņēmēju nonākšanu bezizejas situācijā. Tikai tad, ja parādnieks procesa laikā savu iespēju robežās godīgi kārtojis savas saistības, tie parādi, kurus viņš nespēj atdot, tiek «piedoti». Taču es neredzu nevienu argumentu, kāpēc sabiedrībai un kredītņēmējiem jābūt īpaši labvēlīgiem pret birkaviem līdzīgu «VIP» parādnieku centieniem iespējami viegli un ar maziem zaudējumiem tikt vaļā no saistībām. 

Tweet