Taču aizkadrā palicis to cilvēku liktenis, kuri gadiem ilgi strādā uzņēmumā, nejaucas politikā, kuriem principā ir vienalga, kam pieder šis uzņēmums, kuru vienīgais mērķis ir godīgi nopelnīt iztiku sev un ģimenei.  Viņi jau sen vairs nav droši par savu rītdienu, jo Ventspils naftas terminālī, kur notiek kravu pārkraušana, pēdējā laikā ir atlaisti (tiesa – bieži vien uz «brīvprātīgas» savstarpējās vienošanās pamata) simti cilvēku, un mani paziņas, kas tur strādā, vairs nav droši, ka viņus jau drīzumā negaida līdzīgs liktenis. Uzņēmumā klīst runas, ka atkal esot  ieplānota jauna strādājošo skaita samazināšana. Cik liela un tieši kurš tiks atlaists – to jau vēl neviens nesaka, taču ir skaidrs, ka tie nebūs tikai daži cilvēki, bet runa atkal ir par desmitiem vai pat simtiem.

Kāds varbūt teiks – kas tur liels, krīze visapkārt,  citur notiek tas pats utt. Taču ir jāsaprot, ka te nav darīšana ar kaut kādu galdnieku darbnīcu, kur desmit cilvēki labajos gados gatavoja krēslus, bet tagad, kad  pienākuši sliktāki laiki, puse strādājošo ir atlaistu un arī krēslus ražo divreiz mazāk, kamēr citiem no tā ne silts, ne auksts – tā sacīt, pašu problēmas. Ventspils naftas terminālis nav galdnieku darbnīca, bet uzņēmums, kurā tiek pārkrauti sprādzienbīstami produkti,  un tā drošai darbībai ir nepieciešams noteikts strādājošo daudzums. Nav pieļaujams arī, ka cilvēki, veicot pārlieku lielu darba apjomu, ir pārstrādājušies un pārguruši. Cik zināms, terminālis nav arī tas uzņēmums, kam šajos laikos klājas visgrūtāk, un īpašnieku peļņa nav vienīgais, par ko būtu jārūpējas.  Šķiet, ka to nesaprot termināļa lielākais īpašnieks «Vitol», ar kura atnākšanu sākās atlaišanas. 
 
Skumjākais, ka atlaisti tiek strādnieki un speciālisti, kamēr  sliktāko valsts aparāta tradīciju garā administrācijas klerki, vadītāji un pusvadītāji  ne tikai paliek savās vietā, bet viņu rindas tiek  papildinātas ar jauniem ārzemniekiem, kuri droši vien saņem arī labas algas.

Es saprotu, ka man var pārmest baumu atstāstīšanu. Taču jau notikušās atlaišanas un administrācijas palielināšana nav nekādas runas, bet fakts. Tāpēc nav patīkami strādāt un dzīvot īstā «zobena ēnā», kad tiek runāts, par jaunām atlaišanām. Kad tās notiks, kaut ko mainīt būs jau par vēlu. Tāpēc aicinu medijus šo informāciju pārbaudīt pie Rīgā sēdošā „Vitol” vadītāja Saimona Bodija. Varbūt viņš saņemsies un ieviesīs lielāku skaidrību, kas sagaida Ventspils naftas termināļa darbiniekus. Lai gan līdz šim šis cilvēks ir demonstrējis pilnīgu norobežošanos no vietējo Ventspils «bauru» lietām un izvairās no jebkādiem kontaktiem ar cilvēkiem, varbūt šoreiz, ņemot vērā lietas nopietnību, tomēr varētu sākt runātLai nebūtu tā, ka satraukums sākas tikai pēc  cilvēku atlaišanas, kad neko vairs nevarēs darīt. Vai, nedod Dievs, kad drošības standartu pazemināšanas rezultātā notiks kāda ekoloģiska katastrofa, sprādziens, ugunsgrēks vai cita nelaime. 

Tweet