Taču es kategoriski nepiekrītu tiem komentāru par rakstu autoriem, kas bez jebkādiem argumentiem apsaukāja autori, vainojot viņu neslavas celšanā, vai diezgan nesaprotami meklēja «īsto» vainīgo, pateicoties kam tapusi publikācija. Lieta tā, ka cilvēki Latvijā ir pieredzējuši dažnedažādākās bezceremoniālās atlaišanas, darba devēju blēdīšanos atlaišanu laikā, tāpēc jebkurus jaunu atlaišanu simptomus uztver vairāk nekā nopietni. Cik saprotu, tad ar šo rakstu tika mēģināts jau laikus paust satraukumu, lai vai nu novērstu atlaišanas, vai vismaz vērstu arodbiedrību, darba inspekcijas un sabiedrības uzmanību uz šādu iespējamību, lai nepieļautu nelikumības. Rīcība ir saprotama un nākotnē darba devējiem ar to būs regulāri jārēķinās.

Taču, ko tad, ja rakstītāja ir vienkārši reaģējusi uz baumām? Kā PR speciālists zinu, ka baumas ir vissliktākais, kas vien var būt, jo rada neuzticību, atņem darbiniekiem motivāciju strādāt un grauj vadības prestižu un uzņēmuma imidžu. Tāpēc bija jārīkojas ātri, taču darba devējs neko nedarīja.

Ja lielā pauze bija vienkārši neprasmes dēļ, tad jāatgādina PR mācību grāmatu patiesība – visvienkāršākais, kā neitralizēt baumas, būtu augstam (vislabāk – pašam augstākajam) uzņēmuma vadītājam līdz katram uzņēmuma darbiniekam novadīt oficiālu informāciju (vislabāk – rakstiski), ka baumām nav pamata un nekādu atlaišanu nebūs. Ja tomēr būs, tad pateikt, cik cilvēkus tās skars un, ja iespējams, kurš tieši tiks atlaists. Pārējie tad būtu droši par savu darba vietu. Melot nedrīkst, jo meli nākotnē varētu atspēlēties.

Klusēšana, ko ietur VNT vadība, ir visaplamākā stratēģija, jo pamatoti vai ne stiprina darbinieku pārliecību, ka nav dūmu bez uguns un kaut kādas atlaišanas – masveida vai ne tik plašas, briest. Uzņēmumam draud krīze, un ja vadība ar to netiek galā pašu spēkiem, var taču atrast profesionāla konsultanta palīdzību.
 

Tweet