Vēl to, kas ir ienaidnieks apstiprina pat no valsts iestādēm tuvu stāvošām aprindām dzirdētais, ka «Neo» faktiski nav izdarījis noziegumu, jo liela daļa publicētās informācijas, pat ar vārdiem (kurus «Neo» pārsvarā nepublicēja) ir iegūstama no atvērtiem avotiem, tikai ar daudz vairāk pūlēm. Nekāda ielaušanās arī nenotika, jo VID dievojās, ka nebija jāzvana Datoru drošības incidentu reaģēšanas vienībai (DDIRV), jo notikušais nebija klasificējams kā kiberuzbrukums. Par ko tad ir lietā? Par ko vandās žurnālistes mājās un prasa, lai viens no valsts samērā gaišiem IT speciālistiem tiek turēts cietumā?. Iemesls varētu būt – lai iebiedētu, lai novilku sarkano līniju ap vietām, kur labāl nerakt ne žurnālistiem, ne apzinīgiem pilsoņiem – trauksmes cēlājiem (whistleblowers, kā saka amerikāni, kas ASV vietām arī sargā šādus informācijas sniedzējus par nebūšanām). Vienalga kā tas viss beigsies, Poikāns, arī ja viņu izlaidīs pēc pāris dienām, būs atradies aiz restēm ilgāk nekā jebkurš, kas uz nebēdu maksāja lielas prēmijas un trekno gādu pārbarotās publiskā sekora algas pēc tam, kad bija nolemts tās apcirpt.

Ko darīt? Žurnālistiem, kas darbojas ar «pēlēkās zonas lietām» (un tagad visa izmeklējošā žurnālistika ir iedzīta pēlēkā zonā) ieteicams savus datus turēt kādā mākoņdatošanas (cloud computing) resursā ārpus Latvijas, piemēram, «Google Docs», jo diez vai šejienes varas iestādes ies spēkoties ar Google un ASV konstitūcijas pirmo papildpantu (First Amendment). Otrs ir kriptēt informāciju. Pagaidām vēl nevienu fiziski nespīdzina, tātad piespiest atdot kriptēšanas paroli diez vai izdosies. Protams, ir precedenti (lielu skandālu pavadībā), piemēram, kā «New York Times» žurnāliste Džudita Milera (Judith Miller) nosēdēja trīs mēnešus cietumā, jo neatklāja izmeklēšanas tā sauktia Lielai žūrijai (Grand Jury) savu avoti sakarā ar stāstu par kādās ASV spiedzēs atmaskošanu. Un diez vai Ilze Nagla gribēs būt Latvijas Dž. Milera, lai gan nekad nevar zināt ko varas iestādes izgudros.

Vēl viens paņēmiens ir regulāri uztaisīt sava datora «spoguļattēlu». To daru, ne pārāk regulāri, ar savu MacBook izmantojot rīku «Time Machine». Ja man būtu kas interesants Latvijas žiķerdienestiem, tad vismaz vienu «Time Machine» cieto disku varētu atstāt pie paziņām vai noslēpt ārpus mājokļa. Kad būs 100 Mbps internets, var sarunāt, ja tas tehniski iespējams, datora satura kopēšanu uz ārzemju diska. Tad, ja dators krīt ienaidnieku rokās, var nopirkt vai aizņemties citu un pārkopēt visu, kas aiznests un, iespējams, bojāts vai dzēsts.

Latvijā atkal (pēc Drošības policijas izrīkošanos ar Dmitriju Smirnovu) tiek piegrieztas skrūves un ir laiks papētīt kā, izmantojot modernas tehnoloģijas un «virtuālu elektronisku trimdu» var aizsargāties un turpināt pretestību valsts nebūšānām un represījām. Labprāt gaidu ieteikumus, kā sargāt žurnālistu un informācijas sniedzēju elektroniski uzkrāto informāciju – par kriptēšanu, ārzemju resursiem u.tml. Vēl pāris soļu no valsts varas puses, un jāsāk arī domāt par to, ko sauc active countermeasures…

Gribēju te ielikt saikni uz vienu Rage Against The Machine video, bet pietiks citēt būtisko:

Something must be done
About vengeance, a badge and a gun
‘Cause I’ll rip the mike, rip the stage, rip the system
I was born to rage against ‘em

Fist in ya face, in the place
And I’ll drop the style clearly
Know your enemy…Know your enemy!

Jura Kažas blogs: http://blogi.nozare.lv/kaza 

Tweet