Stāsts nav par NBS vai Aizsardzības ministrijas (AM) lietderības koeficentu valsts pastāvēšanā, bet gan par cilvēkiem, kas vada šo milzīgo sistēmu.

Viennozīmīgi, mēs valsts aizsardzības sistēmu varam nosaukt par lielu «Ģimenes uzņēmumu», kuru stiprina radniecības un draudzības saites. Un atbildīgo amatpersonu runāšana par to, ka personāls un tā profesionalitāte ir pirmajā vietā ir tukša vāvuļošana.

Absurda tur pietiek vairākām paaudzēm. Apmēram pirms gada NBS uzsāka personāla reformu un, samazinot cilvēku skaitu, atvaļināja tos, kuriem jau pienācās militārā pensija. Lieliska iespēja tik vaļā no tiem, kas traucē un uz laiku atsvabināt no atbildības tos, kuri pienākumus veica domājot par labuma gūšanu sev nevis par attīstību.

Taču ar to vien stāsts nebeidzās. Turpinājums seko AM. Konkursos labākie ir tie, kas jau saņem militāro pensiju un iepriekš jau ir atradušies atbildīgos amatos, nevis jaunie un pietiekami pieredzējušie censoņi, kas vēlas veidot karjeru un padarīt šo valsti labāku. Kā tad lai gūst pieredzi, ja visur priekšā ir «krabji», kurus uztrauc paša krēsls, nevis nozares vai valsts attīstība.

Situācija ir absurda. Cilvēki, kuri saņem militāro pensiju, turpmāk saņems arī algu no valsts aizsardzībai domātajiem līdzekļiem, bet jaunie progresīvie, kas no 18 gadu vecuma ir atradušies valsts aizsardzības sistēmā, lai brauc uz Īriju sēnes lasīt. Piedodiet un atvainojiet, bet es nesaprotu. Ja reiz jaunietis ar sešu gadu pieredzi valsts aizsardzībā, sakot no kājnieka, beidzot ar darbu NBS vadības institūcijā un pilnu nostrādātu praksi AM nav pietiekami labs, lai viņam dotu iespēju, tad ko lai dara augstskolu absolventi? Kā var būt, ka pensionārs ir perspektīvāks par jaunieti ar atbilstošu ilggadēju pieredzi.

Man rodas tikai viens jautājums. Ja reiz vecie «krabji» ir tik labi, tad kādēļ valsts ir tur, kur tā ir un ko darīt mums jaunajiem? Vai tiešām mēs augam un mācāmies, lai pēc tam lasītu sēnes Īrijā?
 

Tweet