Varam iedomāties cik liels ir draudžu locekļu skaits visās Latvijas draudzēs, ja vien Rīgas draudzēs, kā tās ir norādīts LELB mājas lapā, pašreiz ir aptuveni 12 tūkstoši. Vai nevajadzētu būt tā, ka tik lielu kristiešu skaitu tik mazā Latvijā (ņemot vērā pat luterāņus vien), mums visiem būtu fiziski jājūt? Piemēram, valsts vīru nemitīgu afēru un provokāciju virpulī, LELB oficiālajiem pārstāvjiem vajadzētu paust savu viennozīmīgu pozīciju, kas nebūtu tik vienaldzīga, kāda tā ir šobrīd, un neaprobežotos ar nostāju, ka baznīca, lūk, ir atdalīta no valsts. Un pirms tam, kad tauta bija pārņemta ar iespēju paņemt kredītu un uzcelt kādu pili pēc iespējas tuvāk Rīgai, nekāds oficiāls aicinājums no Latvijas Luterāņu Baznīcas neizskanēja, lai brīdinātu kaut vai tos 12 tūkstošus aktīvo draudžu locekļus par mantkāres bīstamību. Varbūt šodien tā traģēdija ar kredītnespējīgiem Latvijas iedzīvotājiem nebūtu tik milzīga, ja Latvijas baznīcai būtu jel kāda oficiāla nostāja šajos jautājumos.

Latvijā ir ap 80 bērnu ārpus ģimenes aprūpes iestāžu, īsāk sakot, bērnu namu un internātu. Tajos ik dienu pavada tūkstošiem nelaimīgu bērnu, kurus vecāki dauzīja mājās un kuri turpina fiziski un emocionāli ciest savos tagadējos mitekļos. Šie bērni kļūst par upuriem direktoriem, audzinātājiem, un pārējiem „onkulīšiem”, kuriem ir brīva pieeja viņiem. Šie bērni grib būt mājas un tikt mīlēti. Kad viņiem dara pāri (sit pa galvu, rauj aiz matiem, lien zem svārkiem un sauc par idiotiem), viņi visvairāk gribētu, ka būtu mamma, kurai varētu to izstāstīt, un ka būtu tētis, kas varētu reiz izbeigt šo ikdienas murgu.

Valsts aizbildinās ar līdzekļu trūkumu. Taču ir zināms, ka šajās lietās ir vajadzīga vispirms gribēšana kaut ko mainīt, un tad jau līdzekļi atrastos. Valsts vīriem un sievām, protams, ir citi aktuāli jautājumu, piemēram, gaidāmās vēlēšanās. Bet ko dara Latvijas Luterāņu Baznīca, lai mazinātu šo nevienam nevajadzīgo bērnu ciešanās? Rumānijā, piemēram, patriarhs oficiāli paziņoja saviem draudžu locekļiem, ka nespēj iet pie dievgalda, kamēr valsts bērnu namos ir bāreņi. Pusgada laikā bērni tika pieņemti audžuģimenēs.

Bet Latvijā? Cik daudzām draudzēm ir jel kāds sakars ar kādu no Latvijas bērnu namiem, veco ļaužu mītnēm, kur cilvēki nedēļām guļ izkārnījumos un sapņo par siltu dušu, ar kādu no internātiem garīgi slimiem jauniešiem, kas spiesti dienu un nakti pavadīt telpās, ratiņos, savās istabās? Ko dara Latvijas Luterāņu baznīca? Kam tā kalpo? LELB arhibīskaps pieļauj iespēju, ka apsūdzētais pedofilijā mācītājs nav vainīgs, un tāpēc draugi mācītāji to «izpērk». Savukārt, citu mācītāju, kas joprojām nodarbojās ar bāreņu un invalīdu bērnu audzināšanu, publiski nosoda un izslēdz no LELB. Vai tiešām Lēvalds būtu pirmais nepatiesi apsūdzētais Latvijā cilvēks, kuru baznīcai vajadzētu ņemt savā paspārnē? Un vai tiešām baznīcai Latvijā nevajadzētu beidzot darīt kaut ko sava Kunga cienīgu?
 

Tweet