Kas mums traucē atnākt uz vēlēšanu iecirkni un pie pilnā saprāta nobalsot pret visiem kandidātiem? Ko mums tas  dos? Kaut vai iemacīs vienu svarīgu īpašību, bez kuras pieaugušais gandzrīz neatšķirās no mazā bērna – apzināti paust savu viedokli, iepretīm mūsu šī brīža nostājai, ko varētu definēt apmēram šādi «gan jau tiks galā bez manis». Tiks noteikti, bet vai rezultāts mums patiks?

Pirms dažām dienām cienītais profesors Bojārs vēstulē, ko bija publicējusi «Latvijas Avīze», vērš savas sakrālās dusmas pret to, kas uzdrošinājās «izlidināt pa logu» dainu skapi, norādot, ka Leonam Taivānam būtu tūlīt pat jādodās šim skapim pakaļ. Apbrīnojami, ka šo, liekās, gudru cilvēku netraucē nedz tie, kas aiztiek mūsu pensionāru pensijas, nedz tie, kas cerpj mūsu māmiņu algas, nedz arī tie, kas atņem mūsu bērnu pabalstus. Šie visi var palikt savās vietās un turpināt rīkoties pēc savas patikas. Galvenais, lai Dainu skapis stāv savā goda vietā un neviens puteklītis, lai uz tā neiedomājās nolaisties.

Un kāmēr mūsu valsts izglītotākās personas turpinās diskusijas par dancošanu un dziedāšanu nevis par elementārām lietām, kurām jābūt kārtībā katrā civilizētā valstī, mēs, liekās, netiksim nekur tālu. Atļaušos minēt, ka Lielais Kāds tomēr nāks. Bet dainas viņu interesēs vismazāk.
 

Tweet