Sabiedriski aktīvie cilvēki, kuri rīkojuši kādu akciju, organizējuši pasākumus vai īstenojuši projektus, labi zina, ka pievērst iedzīvotāju uzmanību, viņus iesaistīt un panākt kaut niecīgu atbalstu sabiedriskajām aktivitātēm nav viegli. Un viens no iemesliem - grūtības informāciju nogādāt līdz cilvēku prātiem, jo liela daļa iedzīvotāju ir kļuvuši imūni pret jebkādu informāciju, kas nav tieši saistīta ar viņu; plašsaziņas līdzekļi, kā informācijas izplatīšanas kanāli, nav pieejami. Teorētiski ir, bet praktiski - nav.

Pie otrā punkta pakavēšos nedaudz ilgāk. Masu mediji ir tādi paši uzņēmumi, kā bankas, farmācijas un apdrošināšanas kompānijas, ātrās ēdināšanas iestādes utt., kuru galvenais uzdevums ir gūt peļņu to īpašniekiem. Vēlies publicēt rakstu? Vēlies demonstrēt labu video televīzijā? Nav problēmu. Maksā!

Viena ļoti būtiska atšķirība - ka ar masu mediju palīdzību ir iespējams veidot "sabiedrisko domu" jeb citiem vārdiem - panākt, ka medija patērētāji domā un rīkojas atbilstoši izplatītajai informācijai. Savukārt medija saturu nosaka galvenais redaktors un viņa tuvākie palīgi, kuri ir spiesti izplatīt to informāciju, ko pasūta īpašnieks, pretējā gadījumā viņiem draud brīvlaišana. Žurnālisti tiek motivēti ar tiem pašiem līdzekļiem, proti - ar naudu un bailēm par darba zaudēšanu.

Tomēr tas nenozīmē, ka populārajos medijos šad un tad nenonāk arī pa kādam vērtīgam rakstam, intervijai, raidījumam. Tas skaidrojams ar to, ka īpašnieks ir spiests respektēt īpaši talantīgos darbiniekus un rēķināties ar to, ka, zaudējot labu žurnālistu, viņš zaudēs arī daļu auditorijas un līdz ar to arī daļu peļņas. Viņš zina, ka paši talantīgākie sava aroda pratēji dabūs pienācīgi atalgotu darbu arī dziļas krīzes apstākļos. Līdz ar to gandrīz katrā laikrakstā, ziņu portālā, radio vai telekompānijā ir daži izcili darbinieki, kuri var uzdrīkstēties vairāk, kā citi.

Tā kā īpašniekus galvenokārt interesē peļņa, tad vērtīga informācija var nonākt plašsaziņas līdzekļos arī tad, ja tā ir pieprasīta. Taču saprotams, ka informēti, gudri un domājoši cilvēki ir grūtāk manipulējami, kas savukārt gaužām nepatiks "sabiedriskās domas" pasūtītājiem. Te nu jāsaka, ka pašiem iedzīvotājiem tomēr ir iespējams ar savu maciņu skaidri izteikt savu viedokli, kādu informāciju viņi vēlas - patiesu, objektīvu, vērtīgu, vai gluži otrādi.

Uzskatu, ka taisnākais ceļš uz informētu un izglītotu sabiedrību ir pašu iedzīvotāju veidoti ietekmīgi plašsaziņas līdzekļi, kuru virsuzdevums ir nevis peļņas gūšana, bet gan vērtīgas informācijas izplatīšana.

Atbilstošākā darbības/sadarbības forma varētu būt medijs - kooperatīvs.

Par darbu koordinēšanu. Otrs stratēģiski ļoti svarīgs jautājums ir darbu koordinēšana. Sabiedriski aktīvo iedzīvotāju skaits šobrīd ir tik liels, cik ir. Mans novērojums, veidojot iedzīvotāju pašizaugsmes un sadarbības portālu, - neskatoties uz grūtībām, iedzīvotāji kļūst arvien aktīvāki. Vai sabiedrības daļa, kura gatava darboties kopīgam labumam, rīkojas saskaņoti? Vai darbi, kurus veicam, ir tie, kuri patiešām darāmi pirmām kārtām? Kādi ir mūsu, kā pilsoniskās sabiedrības, līdzšinējie panākumi?

Mūsu valsti šobrīd ir grūti raksturot kā iedzīvotāju pašorganizācijas un sadarbības formu. Mūsu pašu darbības, bezdarbības un/vai nesadarbības rezultāts ir nīkuļojoša, no ārējiem resursiem atkarīga valsts. Tieši mūsu - sabiedrības vājums ir ļāvis mūsu valstī brīvi uzdarboties negodīgiem un nekompetentiem cilvēkiem.

Uz minētajiem jautājumiem piedāvāju šādas atbildes:
• vissaprātīgāk pirmām kārtām ir īstenot tieši ar vērtīgas informācijas izplatīšanu saistītos projektus, jo zināšanas un izpratne par notiekošo mudinās sarosīties vēl daudzus citus;
• labu ideju ir daudz, taču īstenotas no tām tiek tikai dažas. Ideju mērķi, ieguvumi, vajadzīgie resursi un īstenošanas plāni netiek formulēti pietiekami skaidri un saprotami;
• mūsu prasmes sadarboties vērtēju kā vājas. Tie, kuri ir gatavi darboties, reti var atrast "savu vietu", jo esošie koordinatori ir pārslogoti. Trūkst patiesi spējīgu koordinatoru. Attīstītākās šāda veida prasmes ir uzņēmējiem, viņi jāpiesaista, jāieinteresē un pašiem jākļūst uzņēmīgiem.

Tātad, viss, kas nepieciešams - atrast pieeju, kā efektīvi atrisināt šādu uzdevumu:
IDEJA+KOORDINATORS+DARBA GRUPA=REZULTĀTS.

Idejas autors īsi, bet saprotami, formulē idejas būtību, apraksta sagaidāmos rezultātus, uzskaita vajadzīgos resursus - kādi cilvēki, tehniskais aprīkojums, finanšu līdzekļi nepieciešami, pats uzņemas darba grupas koordinēšanu vai piesaista koordinatoru, pulcē komandu, piesaista finansējumu, un ideja tiek īstenota.

Aicinu Latvijas iedzīvotājus un ikvienu, kam rūp Latvija, kopīgiem spēkiem ieviest uz rezultātu orientētu ideju pārvaldības risinājumu.

Tweet