Vai netiks pārtraukti nekaunīgas demagoģijas izlēcieni , kas pazemo tūkstošiem bojāgājušos ? Te lieta paliek ļoti nopietna , jo par poļu virsnieku slepkavību noliegšanu, ko paveica krievi un melu plašu publicēšanu vainīgie tiks sodīti tāpat kā par holokausta noliegšanu .

secinājumus izdarīja, ņemot vērā kopējo sagūstīto poļu skaitu un it kā Berijas apstiprinātos nošaujamos. Tā parādījās cipars – 21 700. Vai tie nošauti, vai ne – to nav iespējams noteikt, saku to kā izmeklētājs. GKP necentās neko pārbaudīt, tā bija orientēta uz šo ciparu, ko 1993. gada 2. augustā ierakstīja, tā saucamajā, Ekspertu slēdzienā tēvzemes zinātnieki – vēsturnieki. Starp citu, viņi par to saņēma apbalvojumus no Polijas valdības. Ievērojiet, Polijas, nevis mūsu! „Slēdziens” ir nevērtīgs, jo nav apstiprinātu līķu ekshumācijas rezultātu, nav laika un vietas, kā arī iemeslu pamatojuma tieši 21 700 poļiem. Varu apstiprināt – konkrētu skaitli nosaukt nav iespējams. Paskatieties (V.I. rāda brošētu dokumentu grāmatu)! Izmeklēšanas materiālos ir izraksts no Politbiroja lēmuma, un atkal tā ir gaismas kopija. Nav partijas zīmoga, ne uzvārdu, ne parakstu. Lēmums it kā pieņemts 1940. gada 5. martā, ar roku labots cipars. Atzīme otrā pusē liecina, ka bijuši 4 eksemplāri, divi – iznīcināti, viens nodots Berijam, viens – arhīvā. Tomēr 1959. gada 27. februārī tas it kā nodots toreizējam PSRS VDK priekšsēdētājam Šeļepinam un tūlīt atgriezts. Tieši par šo epizodi stāstīja „cilvēks no Nagornajas”, ko, protams vajadzētu pārbaudīt. Bet, lūk, pārsteigums – 2010. gada 28.aprīlī Krievijas arhīvs atslepeno un nodod apskatei divus izrakstus no lēmuma un nevis vienu. Kā tā? Nu labi, lai būtu! Tomēr arhīva lēmumā, kas it kā iesniegts Šeļepinam ir PSKP CK zīmogs un norādīts uzvārds – Staļins, kas nav uz lēmuma, ko it kā izdevis Berija. Falsifikatori neaizdomājās, ka 1940. gadā PSKP nebija, bija VK(b)P, tātad arī PSKP CK zīmogs uz tā laika dokumentiem nevarēja būt. Kad parādījās minētā falsifikācija? Agrāk domāju, ka Hruščova laikā, tagad uzskatu, ka 90.-to gadu sākumā, Jeļcina laikā, kad tika izskat

tika veikts pasūtījums - dokumenta teksts, kuru vajadzēja izgatavot, vai teksts, kuru iekļaut jau esošā arhīva dokumentā. Bija arī pasūtījumi, lai zem teksta vai tekstā viltotu to vai citu amatpersonas parakstu. Viņš nosauca arī šīs grupas darba vadītāju uzvārdus. Pagaidām nenosaukšu arī tos. Nav izslēgts, ka šī grupa vai tās daļa darbojas vēl joprojām. Jādomā, ka tā daudz paspējusi, jo Nagornajā strādāja līdz 1996. gadam, pēc tam pārvietojās uz Zarečji. Šis cilvēks apstiprina, ka Krievijas arhīvos ir iemesti simtiem viltotu vēsturisku dokumentu, bet daudzi falsificēti sagrozītu ziņu vai viltotu parakstu ceļā. Kas attiecas uz birokrātisko procedūru, tad zinām, ka politiskā griba pārvar jebkuras procedūru barjeras. Starp citu, mans sarunu biedrs atzīmēja, ka viņš ar ironiju uztver sabiedrības priekšstatu par veselu rindu arhīvu dokumentiem kā uzticamiem, kaut gan to falsifikācijai savu roku pielikusi šī „speciālistu” grupa. To starpā – un pasvītroju – dokumentiem par Katiņu. Un secinājums tika izdarīts. Pie tam – viennozīmīgs, čekisti pa tīro nošāvuši poļu virsniekus. Man šis fakts, ka netika rūpīgi izpētīts pats „šaušanas” pamatdokuments, dod iemeslu runāt par Galvenās kara prokuratūras izmeklēšanas rezultātu niecību. Neatkarīgās izmeklēšanas gaitā par poļu virsnieku bojāejas apstākļiem Katiņā (bet tās iespējas ir ierobežotas, tāpēc vēl jo svarīgāk visu pārbaudīt) mēs nonācām pie secinājuma, ka no padomju puses pavēli par šaušanu neviens nedeva. Hitlerieši 1941. gadā ielauzās poļu karagūstekņu nometnē un, kā Heidriham raportēja jau minētais Francis Stagleckers, „iztīrīja Smoļensku no reiha ienaidniekiem.” Dzīvus palikušos (pēc mūsu versijas) vācieši izmantoja Hitlera bunkura celtniecībā. Lai saglabātu objekta slepenību, visus celtniekus pēc tam iznīcināja. Galvenā kara prokuratūra secin

Valsts arhīva direktors S.Miroņenko intervijā radiostacijai FM saka, ka mūsu birokrātiskās sistēmas apstākļos tas nav iespējams, un piebilst, lai Iļjuhins ieppazīstina ar šo cilvēku un viņa argumentiem. Komentējiet, lūdzu! - Jā, nesen man piezvanīja cilvēks un lūdza tikties, teikdams, ka var dot informāciju sakarā ar izmeklēšanu Katiņā nošauto poļu virsnieku lietā. Tikāmies tajā pašā dienā. Viņš stādījās priekšā, nosauca savu uzvārdu, kuru viņa drošības labad pagaidām neatklāšu. Baidos, ka ar viņu var izrēķināties. Runāšu faktu valodā, tai skaitā, ar faktiem, kurus uzzināju no viņa. Viņš paziņoja, ka viņam ir tiešs sakars ar arhīva dokumentu viltojumiem, ieskaitot materiālus par sagūstīto poļu virsnieku nošaušanu. Savu stāstu viņš apstiprināja ar dokumentiem, lietišķiem pierādījumiem – pagājušā gadsimta 40.- to gadu veidlapām, viltotiem zīmogiem, parakstiem. Lūdzu! ( V.I. izņem no seifa un noliek uz galda veselu klājienu zīmogu, parakstu faksimilu viltojumu, veidlapas utt.) Pēc šī cilvēka vārdiem 90.- to gadu sākumā tika izveidota arhīvu dokumentu speciālistu grupa. Tā strādāja prezidenta Jeļcina Drošības dienesta struktūrās, izvietojās bijušajās PSKP CK darbinieku vasarnīcās Nagornajas ciematā. Viņiem labi maksāja, izsniedza pārtikas komplektus. Šis cilvēks paziņoja, ka arī minētais Berijas ieraksts CK VK(b)P Politbirojā, 1940. gada martā, ir viltojums, nodemonstrēja Berijas un Staļina parakstu viltojumu mehānismu. Tāpēc es domāju, ka arī poļu valdībai starp reāliem dokumentiem Katiņas lietā tika iesniegti arī viltoti. Viņš paziņoja, ka grupa izgatavoja arī viltotu Šeļepina ierakstu uz Hruščova vārda no 1959. gada 3. marta. Tekstu rakstīšanā tiešu dalību ņēmis kāds pulkvedis Kļimovs. Kā paskaidroja sarunu biedrs, Nagornajā tika veikts pasūtījums - dokumenta teksts, kuru vajadzēja izgatavot, vai te

apšaubāt Lavrentija Berijas 1940. gada ierakstu autentiskumu, balstoties uz neatkarīgas ekspertīzes slēdzienu, kas izveidota pēc projekta „Patiesība par Katiņu” koordinatora S.Strigina iniciatīvas. Kāpēc būtu vajadzīga falsifikācija, kas un kad to varēja realizēt? Kā var secināt no jūsu paziņojumiem, patiesībā dažādās vietās, ne tikai Katiņā, apsekoti ne vairāk kā 6 000 poļu līķi. No kurienes ņemts cipars – 21 700 nogalināto? - Protams, ka tie ir svarīgi jautājumi. Vēlreiz ar rūgtumu atzīmēju, ka šodienas izmeklētāju darbs nedod atbildi uz tiem. Savākts daudz makulatūras, otršķirīgu papīru, nekas nav darīts, lai veiktu dziļu izmeklēšanu, kā jau minēju – nav ņemti vērā ne Nirnbergas tribunāla Burdenko komisijas materiāli, pat nav uzklausīti liecinieki, kas apstiprina, ka poļu virsnieku šāvēji bija hitlerieši. Daži no lieciniekiem ir dzīvi vēl šodien. Vai arī šāds brēcošs fakts: Galvenās kara prokuratūras izmeklēšanas materiālos nav L.Berijas ieraksta oriģināla ar ieteikumu par poļu virsnieku nošaušanu 1940. gada martā. Kopija (pasvītroju – kopija) nevis oriģināls, kā milzīga sensācija it kā pirmoreiz publicēta Valsts arhīva saitā šī gada 28. aprīlī. Tā, lūk, oriģināla nav, bet izmeklēšanas secinājumi izdarīti. Tas nav pieļaujams! Starp citu, neatkarīga ekspertīze pierādīja, ka no četrām „Berijas ieraksta” gaismas kopijām pirmās trīs drukātas uz vienas mašīnas, bet pēdējā, ceturtā – uz citas. Tas vienkārši nevarēja notikt pie lietu slepenības Staļina laikā. Es neticu un neticēšu Berijas ieraksta esamībai ar prasību nošaut 21 700 poļu gūstekņu. - Masu medijos ir komentēta informācija par jūsu tikšanos ar kādu cilvēku, kurš ne tikai apšauba dokumentus, kas saistīti ar Katiņu, bet vispār uzskata, ka 90.- tajos gados veikta vēsturisku dokumentu viltošana. Valsts arhīva direktors S.Miroņenko inter