Sekas tam var būt visai jūtamas, kā redzam, piemēram, pēc 2003. gada referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Izrādās, ka Latvijas vēlētāju vairākums nobalsojuši par neizdevīgiem dalības noteikumiem Savienībā (67 % par, 33% pret, vēlētāju aktivitāte 72, 53%).

Savukārt Zviedrijas vēlētāji nedēļu pirms Latvijas ES referenduma tālredzīgi noraidīja savas valsts pievienošanu eiro valūtai (55,9 % pret, 42 5 % par, vēlētāju aktivitāte 82,6 %).

Kāpēc Zviedrija no sava referenduma izrādījās ieguvēja, bet Latvija zaudētāja?

Palūkosimies, ar ko atšķīrās Zviedrijas un Latvijas referendumu organizācijas principi. Tas (diemžēl!) ir visai aktuāli, jo valdošās partijas atražo 2003. gada referenduma scenārijus. Saņemot pretī tālāku sabiedrības atbalsta mazināšanos un bruģējot ceļu uz ātru Saeimas atlaišanu.

Referenduma jautājums un debates

Zviedrijā referenduma jautājums bija «Vai Zviedrijai jāievieš eiro kā sava valūta?». Latvijā: «Vai atbalstāt Latvijas dalību Eiropas Savienībā?». Abi jautājumi bija pietiekoši saprotami.

Zviedrijā un Latvijā sabiedrībai bija laiks debatēm – Zviedrijā 9 mēneši, Latvijā 5 mēneši, skaitot no 1. maija, kad valdība uzsāka savu PAR aģitācijas kampaņu. Salīdzinot ar Lietuvu, kur balsošanas datums tikai oficiāli izziņots divas nedēļas pirms referenduma, diskusijām laiks bija. Tikai iespējas diskutēt ES atbalstītājiem un pretiniekiem izrādījās visai dažādas.

Valsts un privātais finansējums

Zviedrijā valsts finansējumu saņēma gan eiro atbalstītāji ( 42 miljonus kronu), gan eiro pretinieki ( 48 miljonus kronu). Turklāt politiskās partijas dalībai referendumā saņēma katra 7,5 līdz 10,5 miljonu kronu finansējumu atbilstoši to vietu skaitam parlamentā. Pret eiro bija trīs no septiņām parlamentārajām partijām. Tas gan nodrošināja valsts finansējuma pārsvaru eirooptimistiem, tomēr kopumā, atšķirībā no Latvijas 2003. gada referenduma, Zviedrijā abām pusēm pieejamais valsts finansējums bija līdzīgs.

Ietekmīgā Zviedrijas Biznesa Konfederācija finansēja eiro atbalstītājus, tomēr publiski neatklāja savu ziedojumu apmēru. Plašsaziņas līdzekļos zviedru eksperti pauda viedokli, ka šis privātais finansējums ir bijis 300 līdz 600 miljonu kronu apmērā.

Latvijas 2003. gada referendumā ES atbalstītāju rīcībā esošais valsts finansējums (vairāk par miljonu latu) bija vismaz 120 reizes lielāks nekā eiroskeptiķu kampaņas resursi. Šajā ziņā referendums bija klaji negodīgs, pusēm nebija vienādu iespēju publiskot savus argumentus un pretargumentus. Valsts finansētās propagandas atbalstītie dalības noteikumi ES ar vienpusēju referenduma kampaņas finansējumu 120:1 guva vēlētāju atbalstu proporcijā 2:1.

Aģitācijā par ES iesaistījās arī tādi Latvijas uzņēmumi kā LMT un «Aldaris». Eiroskeptiķi atbildēja ar aicinājumu boikotēt «Aldara» produkciju un tas, jādomā, bija viens no uzņēmuma apgrozījuma krituma iemesliem. Daļa no 326 000 cilvēku, kuri balsoja pret Latvijas dalību ES, neapšaubāmi sekoja boikota aicinājumam kā negodīgās referenduma kampaņas sadusmoti pircēji.

Arī pats kopš 2003. gada neesmu pircis «Aldara» ražojumus. Kaut arī sabiedrībā pazīstamais direktors Gavrilovs drīz tika nomainīts, tomēr nav skaidrs kurā pusē «Aldaris» nostāsies nākamajos referendumos.

«Aldara» un Gavrilova piemērs parāda uzņēmumu reputācijas un komerciālos riskus, kas rodas, iesaistoties referendumu kampaņās. Tāpēc, atbilstoši Latvijas likumiem, mēs diemžēl  neuzzinājām ne to, cik «Aldaris» ieguldīja aģitācijā par dalību ES 2003. gadā , ne Lindermana parakstu vākšanas sponsorus 2011. 

Negodīga finansējuma sekas

Vienpusīgā finansējuma dēļ ES pārstāvji nekautrējās 2003. gada kampaņā pielietot klajas manipulācijas. Piemēram, ES komisāra Ferhoigena paziņojums, ka cenas pēc iestāšanās ES nepalielināsies(!). Kā zinām un kā pirms referenduma savu iespēju apmērā brīdināja eiroskeptiķi, cenu pieaugums pēc iestāšanās ES bija ap 100 % . Kā redzam, negodīgais Latvijas referenduma finansējums neļāva ES pārstāvju un Latvijas eirooptimistu izdomājumus plaši publiski atspēkot. Un par sekām no savas kabatas caur cenu pieaugumu bargi samaksājām mēs visi.

Tāpat kā tagad maksājam pēc ES prasības ieviesto PVN par apkuri, par ko eiroskeptiķi tieši tāpat brīdināja pirms 2003. gada referenduma. Katrs var no sava šā mēneša apkures rēķina uzzināt, cik personiski viņam šomēnes izmaksā negodīgā referenduma organizācija 2003. gadā.

Interešu aizsardzība ES

Ja Latvija pēc godīgas diskusijas, ļoti iespējams, referendumā būtu noraidījusi ES piedāvātos dalības noteikumus, apmēram pēc gada atkal notiktu referendums, kurā ES mums piedāvātu izdevīgāku iestāšanās līgumu. Par šādu «plānu B» jau bija publiski paziņots Briselē, bet Latvijas sabiedrību par to plaši informēt bez finansējuma nebija iespējams.

«Plāna B» realitāti pierāda, piemēram, Īrijas atkārtotie referendumi par Nicas un Lisabonas līgumiem. Īrijas paraugs skaidri parāda – ES mazās dalībvalstis rīko referendumus tikmēr, kamēr tiek saņemta pareizā atbilde. Tomēr valstij piedāvātie dalības noteikumi ES šajā procesā uzlabojas.

Latvijas Satversmē noteiktais aizliegums «no apakšas» ierosināt referendumus par jebkuriem ES jautājumiem ļoti traucē efektīvu Latvijas interešu aizsardzību. Valsts iestādes līdz šim nav spējušas nodrošināt efektīvu mūsu ekonomisko interešu aizsardzību, kas iespējama, piemēram, pēc Polijas parauga.

Ir vērts salīdzināt arī Lielbritānijas un Latvijas premjerministru pozīcijas Briselē ES 2011. gada decembra sammitā. Lielbritānijas premjers paziņoja: «Jo vairāk ES prasīs no mums, jo vairāk mēs prasīsim pretī». Savukārt Latvijas klusi lienošo pozīciju var raksturot sekojoši: «Jo vairāk ES prasīs no mums, jo vairāk mēs izpildīsim ar lielu centību un pazemīgu pateicību».

Ko šāda pazemīga un klusa klanīšanās «dod», ir labi redzams – Latvijai arī nākamā ES budžetā piedāvā, piemēram, vismazākos ES tiešmaksājumus lauksaimniekiem.

Starp citu, pēc iestāšanās ES zemnieku saimniecību skaits Latvijā ir samazinājies apmēram par 50 000. Latvijas lauksaimniecības zemes milzīgos apmēros ir nonākušas ārzemnieku rokās. Arī tās ir negodīgā iestāšanās referenduma un tajā pieņemto dalības noteikumu sekas.

Latvijā 10 000 vēlētāji drīkst ierosināt referendumus par valsts valodu vai, piemēram, benzīna cenām un elektrības tarifiem. Savukārt Satversme aizliedz vēlētājiem tos ierosināt par dzelzceļa tarifiem (73. pants) un jebkuriem ES jautājumiem (68. pants). Satversmes izmaiņu nepieciešamība ir acīmredzama – referendumu ierosināšana par valodu, pilsonību un citiem starpnacionālo konfrontāciju rosinošiem jautājumiem jāaizliedz. Savukārt 2003. gadā tautai atņemtās tiesības ierosināt referendumus par ES jautājumiem valdošajiem jāatdod tautai atpakaļ.

Tas jādara, lai beidzot nodrošinātu efektīvu Latvijas interešu aizsardzību.

Ārvalstu finansējums

Referendumus regulējošā likumdošana gan Zviedrijā, gan Latvijā neierobežo ārvalstu finansējuma izmantošanu. Redzot, kādā apmērā ārvalstu finansējums un Krievijas TV kanāli tika izmantoti parakstu vākšanai referendumam par valsts valodas statusu krievu valodai, Latvijai būtu jāpārdomā ārvalstu finansējuma izmantošanas likumiska regulējuma nepieciešamība. Protams, šie ierobežojumi tad būtu jāattiecina arī uz ES un citu starptautisku savienību un organizāciju finansējumu. Līdz ar to izskatās, ka likuma izstrādes vietā Latvijas valsts iestādes turpinās aprobežoties ar anekdotiskiem publiskiem aicinājumiem Lindermanam atklāt kampaņas finansētājus.

2003. gada referendumā Eiropas Komisija veica ES finansētu, patstāvīgu «informācijas» kampaņu, kas, piemēram, eirokomisāra Ferhoigena solījumu gadījumā (cenas nepieaugs!), nozīmēja ārzemju apmaksātas politiskās manipulācijas.

Vāciju pārstāvošais eirokomisārs Ginters Ferhoigens pēc ES paplašināšanas kļuva par ES Industrijas komisāru. Vēlāk viņš izcēlās vien ar to, ka tika nofotografēts nūdistu pludmalē roku rokā ar kādu paša rekomendētu Eirokomisijas darbinieci. Interešu konflikts visā savā kailumā, rakstīja plašsaziņas līdzekļi…

Referendumu iespējas jāizmanto!

Tādu ES nelielo valstu kā Īrija un Dānija pieredze parāda, ka, rīkojot referendumus par ES jautājumiem, tiek uzlaboti šo valstu dalības noteikumi Savienībā.

Latvija neizmantoja iespēju parūpēties par saviem lauksaimniekiem, savām ekonomiskajām interesēm 2005. gadā, kad Francijā un Nīderlandē notika referendumi par ES konstitūciju. Latvija neizmantoja savas iespējas arī Lisabonas līguma apstiprināšanas procesā. Par šo līgumu Īrijā notika divi referendumi.

Tagad, kad ES piedāvā veikt izmaiņas Lisabonas līgumā, ir īstais brīdis ierosināt par tām godīgu diskusiju un godīgu referendumu. Tas nepieciešams gan Latvijas ekonomisko interešu aizsardzībai, gan Latvijas attīstības stratēģijas izvēlei. Izvēle, vai mēs vēlamies dzīvot centralizētā un federālā Eiropas Savienībā, vai mazā, neatkarīgā valstī, patiešām ir referendumā lemjams jautājums. 

Tweet