Ko tad nozīmē eiro sabrukums vai eirozonas izjukšana, ko tik «izmisīgi pareģo» daļa ekonomistu pasaulē un Latvijā?

Pirmkārt, tas nav viens un tas pats.

Eiro sabrukums būtu tad, ja šīs valūtas kurss sāktu strauji un nenovēršami krist (pret citām valūtām).

Pirmkārt, tas izsauktu strauju cenu celšanos precēm, pakalpojumiem eirozonā un arī Latvijā (ja lats paliek piesaistīts eiro un krīt tam līdz).

Otrkārt, cilvēkiem, vēloties samainīt eiro (vai tam piesaistīto latu) pret ASV dolāru, Šveices franku vai pat Krievijas rubli (un citām pasaules valūtām) būtu jāmaksā vairāk eiro (vai latu) nekā tagad.

Šāds eiro sabrukums notiktu tad, ja zināmu apstākļu dēļ eiro daudzums apgrozībā strauji pieaugtu. Tas iespējams pamatā ir tikai tad , ja Eiropas Centrālā banka (ECB), dažādu iemeslu spiesta, sāktu lielā daudzumā drukāt jaunus eiro (nevienam citam nav tiesības to darīt) un laistu tos apgrozībā, piešķirot kredītus komercbankām, kuras  tālāk kreditē  privātos uzņēmumus un valdības u.c.

Ja Eirozonas dalībvalstis tam piekrīt (lēmumus pieņem ECB padome un valde, kuras veido eirozonas valstu atbildīgi pārstāvji), tad eiro vērtība krīt.

Taču tas nenozīmē eirozonas tūlītēju sabrukšanu. Eirozonas sabrukums būtu tad, ja dažādu iemeslu dēļ šīs zonas dalībvalstis paziņotu, ka tās atsakās no eiro kā kopējās valūtas un atgriežas pie savām nacionālajām valūtām (Grieķija pie drahmas, Vācija pie vācu markas utt.).

Turklāt, atsakās gan tās valstis, kas ir nonākušas pirms maksātnespējas stāvoklī (kā Griekija, u.c.), gan tās, kas vairs negrib finansiāli glābt citas eirozonas dalībvalstis (Vācija u.c.).

 Kāpēc līdz šim nav noticis ne viens un ne otrs?

Un vai tas ,ka tiešām tiek runāts ar atsevišķu valstu (Grieķijas) iziešanu( vai pat izslēgšanu) no eirozonas (Skat.Merkeles un Sarkozi u.c. publiskos izteikumus) nozīmētu eirozonas sabrukšanu (ja Grieķijas IKP ir apmēram tikai 2,3 % no ES kopprodukta )?

Kāpēc tomēr visas Eirozonas valstis maksimāli cenšas novērst gan pirmo, gan otro procesu?

Eirozonas un ES banku glābšana, ekonomikas stimulācija un iekšējā devalvācija. Banku glābšana

 Uzreiz pēc «Lehman Brothers» kraha, kas iniciēja globālo finansu krīzi, veselai virknei Eiropas bankām ( t.sk. lielākajām, kuras pieņemts saukt sistēmiskām bankām) draudēja gan maksātnespēja, gan bankrots.

Maksātnespēja draudi izpaudās tā, ka bankām sāka strauji pietrūkt skaidras naudas, lai to izmaksātu saviem noguldītājiem (kuri nervozi sāka «skriet» uz bankām pēc savas naudas), respektīvi, bankām sāka pietrūkt likviditātes, jo tās tik strauji nespēja pārvērst savus aktīvus (iepirktos vērtspapīrus, kredītus u.c.) skaidrā naudā.

Lai nepieļautu maksātnespējas iestāšanos komercbankām, ECB sāka īstenot pastiprināto kreditēšanas atbalsta politiku (enhanced credit support policy), piešķirot komercbankām aizdevumus skaidrā naudā, pretī pieņemot par ķīlu banku mazāk likvīdus (t.i. ne ātri pārvēršamus skaidrā naudā) aktīvus.

Turklāt ECB nenoteica kopā bankām izsniedzamo kredītu apjoma limitu bet gan aizdevumu ilgumu līdz vienam gadam. Glābjot komercbanku likviditāti, ECB arī būtiski samazināja likmi procentiem ( no 4,25% 2008.g.septembri līdz 1% 2009.g. maijā), par kuriem šo naudu tā bankām aizdod.

Latvija nebija un nav eirozonas valsts. Tāpēc Parex banku nevarēja šādā veidā izglābt, jo Latvijas Bankai (LB) nebija tik lielu eiro rezervju, lai tā viena pati spētu uzturēt Parex likviditāti (noguldītāju prasības pret banku pamatā bija tieši eiro un ne latos). Tiesa gan, pašos krīzes pirmsākumos LB bija aizdevusi Parex bankai likviditātes uzturēšanai (ap 200 milj.eiro), ņemot par ķīlu Latvijas Valdības agrāk tirgū izlaistās parādzīmes

Tāpēc Latvijas valdība bija spiesta Parex banku nacionalizēt un izmantot jau citus tās likviditātes uzturēšanas mehānismus (SVF un EK aizdevumu). Kritiskajā 2009.g. ECB pieņēma ķīlas no eirozonas komercbankām jau par vairākiem simtiem miljardu eiro. Kā ķīlas ECB pieņēma arī daudzu eirozonas valdību parādzīmes (ne tikai Grieķijas, Portugāles u.c. bet arī Francijas, Vācijas u.c.)

Taču ar ECB ārkārtas rīcību vien nepietika, jo veselai virknei lielo komercbanku eirozonā draudēja arī bankrots, jo tās bija sapirkušas «saindētos» amerikāņu vērtspapīrus (kā, piemēram, «Hyporeal Kredite» banka Vācijā, «Royal Bank of Scotland» Lielbritānijā, «Fortis» banka Beļģijā un Holandē utt., u.c.). Savukārt Īrijā galvenajām bankām draudēja bankrots, jo tās bija «iekritušas», finansējot vietējo nekustamā īpašuma «burbuli».

Tad pēc kopēja Eiropas Padomes (EP) lēmuma 2011.g.oktobrī sistēmisko eirozonas komercbanku glābšanā iesaistījās eirozonas dalībvalstu valdības, vai nu pilnībā, vai daļēji nacionalizējot «iekritušās» komercbankas, un guldot tajās kapitālu, «svaigas» naudas veidā. Arī Latvijas valdība 2009.g. novembrī rīkojās atbilstoši EP lēmumam.

Tā kā eirozonas valdībām nav savu naudas rezervju (kā, piemēram, Norvēģijai, vai Krievijai), tad nauda banku glābšanai tās ņēma, palielinot savu valdību parādu, tas ir emitējot un finansu tirgū pārdodot jaunas valdības parādzīmes.

Tā kā kopējā valdību ieguldītā nauda sniedzās vairākos simtos miljardu eiro, tad eirozonas dalībvalstu valdību (kuras glāba savas bankas) parāds strauji pieauga un pārsniedza jau Māstrihtas kritēriju noteikto 60% no IKP līmeņa ( 70-80 % pat Vācijā, Francijā u.c.).

Latvijas valdībai jau pirms krīzes (2008.g. martā) neizdevās pārdot starptautiskajā finanšu tirgū pilnībā savas parādzīmes. Vēlāk 2008.g. jūnijā procentu likme, ko prasītu par šīm parādzīmēm «uzskrēja stāvus debesīs» (līdz pat 10 % virs Vācijas parādzīmju likmes). Tāpēc Latvijas valdība nevarēja glābt Parex bankas maksātspēju (un tai sekojošo bankrotu), pārdodot savas parādzīmes starptautiskā finanšu tirgū, kā to darīja eirozonas valstu valdības.

Tāpēc Latvijas valdībai uzreiz (mēneša laikā pēc Pareks bankas nacionalizācijas ) bija jāgriežas jau ar lūgumu pie SVF un EK pēc tiešas palīdzības, lai saņemtu aizdevumu, ko ieguldīt nacionalizētās bankas depozītos un kapitālā, nepieļaujot tās maksātnespēju un bankrotu. Tiesa, šo aizdevumu Latvijas valdība saņēma par daudz zemākiem procentiem (ap 2,5%), nekā tai nāktos maksāt finansu tirgū.

Taču kopējā «maksa» par šādas tieša aizdevuma saņemšanu Latvijas valdībai bija attiecīgās 3 gadu aizdevuma programmas noslēgšana ar SVF un EK un (pats galvenais) tās izpildīšana.

Ar ECB un valdību ārkārtas pūlēm «ugunsgrēks» eirozonas banku sistēmā tika nodzēsts (ārpus eirozonas ES valstīs: Ungārijā, Rumānijā un Latvijā to nodzēsa ar SVF un EK tiešo kredītu palīdzību).

Ekonomikas stimulācija un iekšējā ienākumu devalvācija

Taču tad, kad visas sistēmiskās komercbankas Eiropā tika paglābtas no maksātnespējas un bankrota, tās tomēr neatsāka reālās ekonomikas kreditēšanu. Nodrošinoties pret iespējamām tālākām finanšu krīzes izpausmēm, komercbankas lielu daļu no ECB aizņemtās naudas ( ko nebija vairs jāizmaksā «nervozajiem «noguldītājiem) ieguldīja  atpakaļ ECB  dažādu depozītu veidā .

Finansiāli tas nebija un nav izdevīgi komercbankām (jo ECB 2009.g. un arī tagad aizdod naudu par 1%, bet maksā par depozītu tikai 0,25%). Taču, lai bankas  būtu likvīdas (ar skaidrās naudas nodrošinājuma rezervi) tās  izvēlējās un arī tagad izvēlas turēt daļu naudu ECB ( t.i.drošībā).

Tādējādi bankas vismaz īstermiņā nodrošinājās pret finanšu krīzes iespējamiem triecieniem nākotnē eirozonā, taču šāda banku rīcība būtiski pasliktināja reālās ekonomikas (biznesa) stāvokli.

Turklāt, Eirozonas komercbankas aktīvi iesaistījās (tāpat kā ASV bankas) ekonomiski perspektīvo valstu (piemēram, Brazīlijas u.c.) ienesīgo vērtspapīru pirkšanā, tādejādi novirzot resursus prom no Eiropas reālā ekonomikas sektora.

Neatjaunojoties banku kreditēšanas apjomam pirmskrīzes līmenī un turpinot tam kristies eirozonā un ES kopumā, sekoja jau  reālās ekonomikas kritums (2009.g. IKP kritums eirozonā bija -4,3%).

Krītot reālai ekonomikai, samazinājās ražošanas un pakalpojumu apjoms, kā arī  privātais patēriņš( iedzīvotāji krīzes šoka iespaidā kļuva piesardzīgi savos tēriņos , baidoties no tālākiem iespējami «grūtajiem» gadiem). Tas notika gan eirozonā (privātais patēriņš: -1,2% 2009.g.) ,gan Latvijā , tiesa ,daudz lielākā mērā (-24% 2009.g.)

2009 g. eirozonā būtiski samazinājās eksports ( -12,8% ), Latvijā ( -15,5% ) un strauji pieauga bezdarbs  eirozonā (9,6%), gan Latvijā( 20,5%)

Tāpat 2009.g.strauji apsīka arī viens no IKP «dzinējspēkiem» - kopējo  investīciju apjoms :eirozonā ( - 12,2%),   Latvijā ( -37,3%).

Situāciju reālā ekonomikā bija strauji «jāglābj» un šeit eirozonas valdību un Latvijas valdības  darbība būtiski atšķīrās.

Eirozonā, cenšoties pretdarboties ekonomikas lejupslīdei, lielākā daļa valdību pieņēma lēmumus par ekonomikas stimulēšanas pasākumiem.

Stimulēšana tika veikta palielinot valdību izdevumus ,kas IKP struktūrā izpaužas kā publiskā patēriņa pieaugums ( 2009.g. eirozonā tas pieauga par +2,5%).

Tā kā eirozonas valdībām nav uzkrāta budžeta proficīta (pārpalikuma) rezervju ( kā Norvēģijai, vai Krievijai), tad izdevumu palielināšana kārtējo reizi notika, apzināti pieļaujot budžeta deficīta palielināšanos. Savukārt, lai finansētu pieaugošu budžeta deficītu bija, jāpalielina valdību parāds, lielākā vairumā emitējot un pārdodot tirgū parādzīmes. Budžeta deficīts strauji pieauga (eirozonā 2009.g. tas sasniedza – 6,4 % no IKP).

Šādu centienu iemesli bija skaidri saprotami, jo valdībām bija cerības, ka palielinot valsts pasūtījumu dažādos veidos( finansējot jaunus projektus, pat palielinot algas utt.) ekonomikā pieaugs pieprasījums. Savukārt, komercbankām, kaut daļu no ECB aizņemtās naudas, izsniedzot kredītos privātiem uzņēmumiem ,pieaugs arī naudas piedāvājums. Tādejādi naudas masa apgrozībā pieaugtu , tā beidzot nonāktu līdz » pēc kredītiem izslāpušajiem» uzņēmumiem, firmām.

Tie, atsākot ražot un sniegt pakalpojumus aizvien lielākā apjomā, pamazām atgrieztu ekonomiku pirmskrīzes līmenī un valdības caur atkal pieaugošo nodokļu masu varētu pamazām sākt mazināt savus pieaugušos parādus.

Eirozonā lielākais vairākums makroekonomikas analītiķu ( piemēram, Eiroparlamentā uzstājās daudzi makroekonomikas speciālisti, to apvienības (t.sk. «Breigela» institūts, kas konsultē Eiropas Komisiju) runāja par «divu ātrumu» sacensību .

Ja ekonomika reaģēs uz stimulēšanu ar  lielāku ātrumu, nekā  valdību centralizēta parāda pieauguma ātrums, tad sākumā   izdosies atjaunot IKP pieaugumu .

Pēc tam gan ar zināmu kavējumu, valdības, saņemot atdevi no atkal pieaugošās nodokļu masas, pakāpeniski sāks  mazināt gan budžeta deficītu, gan strauji pieaugušo valsts parādu.

Eirozonas dati uzskatāmi demonstrē, ka šāds plāns īstenojās dzīvē tikai daļēji, jo ar šo stimulāciju (+2,5 % publiskajos izdevumos 2009.g.) izdevās novērst tālāku IKP krišanu (no -4,3% 2009.g. uz + 1,9% 2010.g.).

Taču 2010.g.eirozonu valdībām vairs neturpinot tādā pašā mērā stimulāciju ar publiskā patēriņa pieaugumu (tikai +0,1%) attiecīgi IKP pieaugums 2011.g. nobremzējās (+1,5% ) .

Savukārt Eiropas Komisijas (EK) prognoze eirozonai 2012. gadam ir vēl zemāka (+0,5% IKP). Tiesa, ievērojot turpmākos valdību izdevumu konsolidācijas pasākumus eirozonā (publiskais patēriņš -0,2%).

Iemesls šādas stimulācijas «nobremzēšanai» eirozonā bija tas, ka saistītais valdību kopējais parāds sāka strauji pieaugt (70,1% IKP 2008.g. , 79,8% IKP 2009.g. , 85,6% IKP 2010.g. , 88% IKP 2011.g.). Turklāt šis parāda pieaugums eirozonā tiek prognozēts arī tālākos gados (90,4% 2012.g. un 90,9% 2013.g.).

Acīmredzot šāda ekonomikas stimulācija no eirozonas valdību puses bija jāpārtrauc, jo tās nesaņēma no stimulētās ekonomikas pietiekošu atdevi ieņēmumu veidā, lai sāktu mazināt izaugušos valsts parādus.

Latvijas valdībai šādas ekonomikas stimulēšanas iespējas bija liegtas, jo bija jāpilda SVF un EK aizdevuma programma, kas paredzēja (pilnīgi pretēju kā eirozonā) rīcību ar vairākkārtēju budžeta deficīta mazināšanu, kas izpaudās kā publiskā patēriņa samazinājumi .( -9,2% 2009.g.,  -6,2% 2010.g. , – 1,0% 2011.g.).

Tiesa arī IKP kritums Latvijā bija dziļāks un ilgāks ( -18% 2009.g., -0,6% 2010.g. ) , tomēr jau no 2011.g. pēc EK prognozēm ( kas reāli piepildās.) Latvijā  IKP  jau sāk pieaugt (+3,2% 2011.g. ,+ 3,6% 2012.g.(EK prognoze).

Kaut gan valdības parāds Latvijai  pieauga straujāk kā eirozonā tomēr tas ir mazāks attiecībā pret IKP.( 19,7% 2008.g. 36,7% 2009.g. , 46,4% 2010.g. , 50,3% 2011.g. un 51,3% 2012.g. (EK prognoze)).

Atšķirībā no eirozonas Latvijai EK prognoze jau no 2013.g. paredz pakāpenisku, bet konsekventu valdības parāda samazināšanos: 50,6% 2013.g,, 47,9% 2014.g. un 44,9% 2015.g.,kas notiks pamatā, mazinot budžeta deficītu.

Pagaidām vēl grūti izdarīt vispārējus secinājumus, taču augstākminēto makroekonomikas datu atšķirība eirozonā un Latvijā rāda, ka nevis stimulācijas bet gan iekšējās devalvācijas mehānisms, ko īstenoja Latvija ( atbilstoši SVF un EK aizdevumu programmai) kā arī Igaunija un Lietuva  ir darbojies efektīvāk ,lai pārvarētu ekonomiskās krīzes dziļāko posmu.

Aizdevuma programmas ietvaros Latvija trīs gadu laikā ir veikusi kopējo budžeta konsolidāciju 17,2% IKP apmērā, kam pat pietuvojusies nav neviena no eirozonas «problēmu valstīm».

Tomēr atgriezīsimies pie eirozonas situācijas tālākās attīstības.

Lai veiktu ekonomikas sildīšanu eirozonas valdības vajadzīgo naudu ieguva ,izlaižot savas parādzīmes, kuras turpināja uzpirkt komercbankas ( un caur tām ari citi finanšu fondi utt.), gan vietējā, gan starptautiskā finanšu tirgū.

Savukārt komercbankas, kurām nebija pašām savu piesaistīto resursu, varēja ieķīlāt ECB jau iegādātās valdību parādzīmes, pretī saņemot skaidru naudu, par kuru varēja pirkt jaunizlaistās valdību parādzīmes. Sāka veidoties «finanšu spirāle» ap šīm parādzīmēm: emitē valdības – uzpērk komercbankas un ieķīlā ECB - vēlreiz emitē valdības - atkal uzpērk komercbankas...

Īpaši aktīvas šajā «finanšu spirālē» sāka kļūt to valstu valdības, kurām arī bez visas ekonomikas stimulācijas, strauji pieauga budžeta deficīts un valsts parāds  .

Tādās valstīs kā Grieķija, Spānija, Portugāle globālās krīzes dēļ ienākumi paši par sevi krita salīdzinoši straujāk, bet valdības par visu varu centās uzturēt to dzīves līmeni , ko ekonomikas stāvoklis vairs neļāva. Šajā «finanšu spirālē» tika ievilktas šo valstu komercbankas, jau kā savu nacionālo valdību parādzīmju pircējas primārajā (t.i. tieši no valdības) tirgū.

Pieaugot centrālo valdību budžeta deficītiem, pieauga ari izlaižamo parādzīmju apjoms un procenti, kurus valdībām bija, jāapņemas samaksāt pircējiem.

Tas pievilināja arvien lielāku pircēju skaitu, kuri vēlējās vairāk nopelnīt uz šim vērtspapīriem.

Līdz šim nav veikta pilnīga analīze par to, vai šāda pircēju «pārslēgšanās» uz valdību parādzīmēm vienlaikus samazināja uzņēmumu un firmu akciju un obligāciju pirkšanu, kas nebija tik ienesīgas (procenti zemāki) kā valdību parādzīmes.

Ja sāka istenoties t.s. «crowding out» mehānisms, kad vieni vērtspapīri izspiež no tirgus citus, tad tas vēl vairāk pasliktināja  reālās ekonomikas stāvokli, jo uzņēmumi, nespējot saņemt kredītus no bankām, nevarēja arī iegūt līdzekļus no kapitāla tirgiem, pārdodot tajos savus vērtspapīrus.

Par eiro kursu

Taču atgriezīsimies pie pamatjautājuma par eiro kursu visās šajās banku, reālās ekonomikas, dzīves līmeņa, nodarbinātības glābšanas stadijās.

Tā vai savādāk visi minētie glābšanas pasākumi tomēr noved pie eiro masas palielināšanās apgrozībā (gan caur ECB kredītiem komercbankām ,gan caur valdību izdevumu apzinātu palielināšanu utt.), kam nenovēršami bija jānoved pie būtiska eiro (un pie tā piesaistītā lata) kursa krituma.

Tam vajadzēja sekot straujam pieaugt preču un pakalpojumu cenu kāpumam eirozonā (un arī Latvijā) un dolāra kursam būtu strauji jāaug pret eiro.

( Tam pamatā ir makroekonomikas pamatvienādojums: naudas masa X naudas apgrozības ātrums = (preces +pakalpojumi) X cena.

Ja naudas masa strauji pieaug, tad tas izsauc (otrā pusē vienādojumam) strauju cenas pieaugumu (jo ne preču ne pakalpojumu apjomu nevar strauji palielināt, tas prasa ilgāku laiku).

Kāpēc tomēr nenotika un nenotiek straujš eiro sabrukums (kursa kritums)? (Kaut gan tagad nelielu eiro kursa kritumu pret ASV dolāru novēro, bet tās ir procentu desmitdaļu mērogā).

Pirmkārt tāpēc, ka lielākā daļa ECB aizdotās naudas komercbankām tieši ( vai valdībām netieši caur komercbankām) «iesala» un nenonāca (nenonāk) līdz apgrozībai reālajā ekonomikā.

Vienu «iesalšanas» veidu jau minējām, ka komercbankas no ECB aizņemto naudu tūlīt pat atlika to atpakaļ kā noguldījumu ECB , baidoties no turpmākiem finanšu un banku sistēmas satricinājumiem. (Acīmredzot pat neskatoties uz vairākkārtējiem banku «stresa testiem un pārbaudēm , ko veica gan dalībvalstu banku uzraudzības iestādes , gan jaunizveidotā Eiropas Savienības kopējā banku uzraudzības aģentūra , Eiropas ( t.sk. eirozonas) banku aktīvu kvalitāte arī tagad nav laba , tā nevis uzlabojas bet pasliktinās, kamēr beidzot «plīst», kā tas nesen bija Francijas-Beļģijas lielajā bankā » Dexia », ko tagad strauji nacionalizē Francijas un Beļģijas valdības).

Taču ir vēl viens «iesalšanas» iemesls un tajā vairs nav vainojamas komercbankas.

Reālā ekonomika pašlaik piedzīvo ne tikai finanšu, bet ari struktūras krīzi, kur bijušo  darba vietu  vienkārša atjaunošana ,izmantojot ekonomikas stimulāciju, nerealizējās,  jo tās «ir pārvietojušās» citur, ārpus eirozonas ( arī ārpus Latvijas) uz Ķīnu, Indiju u.c.

Tāpēc ar ekonomikas stimulācijas pasākumiem neizdodas būtiski mazināt bezdarbu eirozonā kopumā ( tas paliek ap 10% līdz pat 2013.g.), kas atsevišķās eirozonas dalībvalstīs  jau sasniedz sociāli draudīgus apmērus (Spānijā virs 20%).

Eirozonas komercbankas ne tikai nefinansē bijušo darba vietu atjaunošanu pašā eirozonā, bet gan vairāk iegulda savu naudu ( t.sk. no ECB aizņemto) Brazīlijas, Indijas u.c. perspektīvu valstu ekonomiskās, gan saņemot par šo valstu parādzīmēm pietiekoši augstus procentus (kā Brazīlijā), gan finansējot  eirozonas biznesa investīcijas ārpus eirozonas ekonomiski perspektīvākajās valstīs (Ķīnā, Indijā u.c.).

Šāda banku rīcība ir viens no iemesliem, kas nemazina bezdarbu un tam pavadošo sociālo protestu, un bezcerību tieši pašā eirozonā, par ko visvairāk uztraucās valdības.

Krīzes iespaidā stipri samazinājās arī privātais patēriņš eirozonas valstīs( -1,2 % 2009.g.) un sagaidāmās augstās  inflācijas vietā nāca vai nu neliela inflācija eirozonā ( 0,3% 2009.g. un 1,6% 2010.g.) vai pat deflācija , kas izpaudās kā cenu kritums Latvijā ( -1,2 % 2009.g.)

Laikā, kad darba vietas nav «drošas», neviens ne eirozonā ( ne Latvijā ) ar joni netērēs nopelnīto vai iepriekš uzkrāto naudu. Labāk pataupīs, ja nu tiešām krīze turpināsies un situācija, nedod Dievs, vēl pasliktināsies.

Augstāk minētie faktori kalpoja par iemeslu tam, ka visas minētās  ECB un eirozonas valdību aktīvās darbības  neizsauca krasu eiro kursa kritumu.

Paliek vēl jautājums kāpēc tomēr nenotika eiro kursa kritums pret dolāru vai rubli u.c.?

Pamatā tāpēc, ka arī ASV valdība un centrālā banka (FED) veica līdzīgas ekonomikas stimulēšanas darbības(«quantitative easing») kā eirozonā.

Tik ar to starpību, ka ASV centrālā bankā (FED) iepirka un iepērk tieši , bez komercbanku starpniecības ASV valdības parādzīmes ( «Tea  bills»)

Šāda valdības tieša budžeta deficīta , kas ASV tagad ir ap 10% IKP, finansēšana ECB ir aizliegta ar Lisabonas konsolidēto līgumu, t.i. ar ES likumu.

Tomēr arī FED nedrukāja «svaigus» dolārus lielā skaitā , lai pirktu ASV valdības parādzīmes, bet gan «savāca» tos no finansu tirgus pārdodot tur savas FED obligācijas ( ko ECB nedara).

Tādējādi būtiski nepalielinājās kopējā dolāru masa apgrozībā. FED nopērk no tirgus dolārus, ko aizdod valdībai, kas savukārt ar tiem finansē savus izdevumu, ko nesedz ienākumi, atgriežot tos atpakaļ tirgū.

Uzreiz pēc «Lehman Brothers» kraha arī ASV valdība uz sava parāda strauja palielināšanas rēķina ieguldīja tuvu pie 400 miljardiem dolāru savu lielāko banku depozītos un kapitālā, lai glābtu tās no bankrota ( tāpat kā Lielbritānija, Īrija un Vācija u.c.), taču uz 2010.g. beigām komercbankas jau bija atmaksājušas gandrīz 90 % no šis ieguldītās naudas atpakaļ ASV valdībai.

ASV ekonomikas stimulācijas pasākumi ,lai atjaunotu  IKP pieaugumu  (no -2,65% 2009.g. līdz + 2,7% 2010.g. un +1,7% 2011.g.) arī notika uz valdības parāda( budžeta deficīta ) palielināšanas rēķina ( publisko izdevumu pieaugums : + 2,8 % 2008.g. , + 1,6% 2009.g., ).

Stimulācija ASV ir sekmīgāka nekā eirozonā, jo IKP pieaugums atjaunojas straujāk.

Turklāt, ASV valdība turpina stimulēt ekonomiku arī 2011.g. ( publiskie izdevumi +0,8%) un taisās to turpināt 2012.g. un 2013.g. ( ar publisko izdevumu pieaugumiem attiecīgi: +1,4% un +1,5%).

Tiesa, ASV valdības parāds pie šādas ekonomikas stimulācijas turpina konsekventi augt .( no 66,9% IKP 2008.g. uz 84,2% IKP 2009.g., 93,2 %IKP 2010.g., 98%IKP 2011.g.). Prognoze paredz nelielu parāda samazināšanos tikai  no 2013.g. ( 98,8 %) , sasniedzot 2015.g. 94,6% .

Ja salīdzina eiro kursu ar Krievijas rubli, tad jāatzīmē, ka Krievijas rublis 2009.g. tika būtiski devalvēts (par 21%) attiecībā pret eiro .

Krievijas lielākā atšķirība no eirozonas ir tā, ka ekonomikas kritumu 2009.g.( IKP - 7,9%),kas samazināja  ienākumus, Krievijas valdība daļēji kompensēja no sava Finansu stabilizācijas fonda ,  tādējādi izvairoties no valdības izdevumu «griešanas» (publiskie izdevumi netika vispār mazināti: +2,0% 2009g., +2,0% 2010.g. un +2,5% 2011.g.).

Krievijas valdībai izdevās  noturēt zemāku kā eirozonā  budžeta deficītu : no -5,9% IKP 2009.g. līdz -4,8% IKP 2010.g.  un  -3,9% IKP 2011.g. Prognoze budžeta deficitam Krievijā tuvākai nākotnei ir turpmāka tā samazināšanās : -3,3,%IKP 2012.g. līdz -2,0% IKP 2015.g.

Kaut gan Krievijas valdība budžeta deficītu finansēja no sava Finansu stabilizācijas fonda , tomēr  valdības parāds arī šeit pieauga  : no 6,5% IKP 2008.g., 8,3% IKP 2009.g., līdz 9,5% 2010.g. un 11,5% IKP 2011.g. Tomēr tas  ir daudz zemāks kā Māstrihtas kritērijos noteiktais  60% no IKP .

Tas, ka  ECB un valdību veiktie ārkārtas pasākumi publiskajās finansēs  tomēr noveda pie zināma  eiro masas palielinājuma reālajā apgrozībā, liecināja eiro kursa  krišana pret Šveices franku( divu gadu laikā par 24%).

Šveices valdība un centrālā banka neveica līdzīgus kā eirozonas valdības un ECB ārkārtas pasākumus. Rezultātā Šveices franka kurss izauga pret eiro ( arī ASV dolāru).

Lai nebremzētu  savas produkcijas un pakalpojumu ( t.sk. tūrisma pakalpojumu) eksportu uz eirozonu, Šveices valdība un centrālā banka bija spiesta 2011. g. apzināti devalvēt savu valūtu.( par 4 %)

Eirozonas glābšana.

Kur plāns, tur plīst... Kāpēc augstāk minētie ekonomikas un finansu glābšanas mehānismi ( gan ECB aktīva rīcība banku likviditātes glābšanā , gan valdību ieguldījumi banku kapitālā, gan valdību ekonomikas stimulācijas pasākumi utt., gan «finansu spirāle »:  valdības -komercbankas – ECB) atsevišķās eirozonas valstīs tomēr sāka «buksēt »?

Kāpēc pirmo reizi eirozonā bija jāiedarbina citi, ārkārtas «glābšanas pasākumi».

Vispirms par «glābjamajiem «eirozonas dalībniekiem.

Iemesli, kāpēc tieši Grieķija, Īrija un Portugāle bija tās eirozonas dalībvalstis, kur «klasiskie» glābšanas pasākumi sāka buksēt un bija jāpielieto citi, ārkārtas mehānismi reizē bija gan atšķirīgi, gan kopēji.

Grieķijas valdība jau ilgus gadus ( pat gadu desmitus) finansēja savu budžeta deficītu ( no 1992.g. līdz 2007.g. vidējais budžeta deficīts : -6,6% IKP)uz valdības parāda rēķina ( no 1992.g. līdz 2007.g. valdības parāds 99% IKP).

Grieķijai , iestājoties eirozonā ,tās  valdība , vēl intensīvāk izmantoja iespēju aizņemties , jo eiro kā kopējai eirozonas valūtai bija zemas procentu likmes.

Ieejot 2008.-2009.g. g. krīzē , Grieķijas valdības parāds jau bija uzkrājies  līdz 129% no IKP (2009.g.).

Vēl pavisam nesen , īsi pirms 2008.g.,  procenti, ko maksāja Grieķijas valdība par savām parādzīmēm bija tikai nedaudz augstāki kā Vācijas valdībai. Tāpēc arī daudzas bankas ( t.sk. spāņu, franču, vācu u.c.) finansu tirgos pirka Grieķijas parādzīmes , pat neskatoties ,ka tās kopējais parāds ir krietni virs Māstrihtas noteiktajiem 60% IKP un ,ka tīrā eksporta sastāvdaļa Grieķijas IKP ir tikai ap 21% (2010.g.) ( salīdzinājumam , Latvijai tas ir 51% no  IKP (2010.g.)).

Diemžēl Grieķijai nelaimīgi «laikā sakrita» vairākas lietas.

Pirmā: iepriekšējās Grieķijas valdības ilgstoši neuzrādīja sava konsolidētā budžeta bilancē izdevumus, ar kuriem tās sedza zaudējumus, ko daudzus gadus cieta tās galvenie valsts uzņēmumi ( analogi mūsu Latvenergo, Latvijas Dzelzceļam , Latvijas Mežiem u.c. .)

Latvijā, pateicoties nesaudzīgai bet ekonomiski pamatotai tarifu politikai un dažādām valsts subsīdijām valdībai pilnībā piederošie uzņēmumi  nenes zaudējumus bet gan peļņu)

Jau tā, ieejot krīzē , Grieķijas valdības budžeta deficīts bija -9,8% IKP 2008.g. , bet tad , notiekot valdību maiņai, un jaunajam Grieķijas Statistikas pārvaldes vadītājam ( kas atgriezās mājās no darba tieši SVF) pirmo reizi panākot ,ka valdības budžeta deficītā tika iekļauti arī agrāk » slēptie» izdevumu posteņi, Grieķijas valdības budžeta deficīts uzlēca līdz pat -15,8 % IKP 2009.g..

Otrā lieta Grieķijai bija līdzīga kā citām eirozonas un ES valstīm – kopējās finansu un ekonomikas krīzes iespaidā strauji sāka krist ekonomika ( IKP: -3,2 % 2009.g., - 3,5 % 2010.g., -5,5 % 2011 .g. )?

Tam sekoja kritums nodokļu ienākumos, kurus grieķi jau tāpat ilgstoši maksāja «neaktīvi». «Melnās» ekonomikas īpatsvars Grieķijā bija un ir viens no lielākiem ES.

Taču krīzes apstākļos Grieķijai «ierastā» nodokļu vājā maksāšana «atspēlējās» ar divkāršu spēku.

Valdībai nācās strauji palielināt jau tā lielo parādu (no 129% IKP 2009.g. uz 144,9% 2010.g. un 162,8 % 2011.g.),izlaižot pārdošanā daudz lielāku daudzumu parādzīmju, cerot, ka finanšu tirgus tās «norīs», īsti pat neskatoties uz to, par cik tad pieaugs maksājamie procenti.

Starptautiskais finansu tirgus uz Grieķijas valdības (nu jau spiesto akciju) noreaģēja adekvāti un nežēlīgi, sākot pieprasīt arvien lielākus procentus.

Tie sāka kāpt jau par nedēļām un dienām. 2010.g. pavasarī Grieķijas valdības parādzīmju procentu likme sasniedza «maģisko» 7 % robežu.( pašlaik šī nu jau hipotētiskā likme ir tuvu pie 30%)

Iemesli parādzīmju pircējiem prasīt lielākus procentus ir divējādi  un savā starpā saistīti.

Viens: prasīt lielākus procentus par vērtspapīriem ,kuru atmaksāšana ( dzēšana) paliek arvien riskantāka, jo Grieķijas ekonomikai ar tās ģenerētajiem  nodokļiem kļūst  aizvien grūtāk  «nopelnīt»  procentiem atmaksājamo  naudu un turpināt uzturēt savus izdevumus iepriekšējā līmenī.

Otrs iemesls ir «nežēlīgi spekulatīvs» : paspēt nopelnīt  augstos» riska» procentus  un pēc tam savlaicīgi atbrīvoties no šiem «bīstamajiem» vērtspapīriem , nopārdot tos citiem tirgus dalībniekiem.

Tas, kura īpašumā šie vērtspapīri paliek Grieķijas maksātnespējas («default») brīdī «sadeg» vai cieš milzīgus zaudējumus.

Grieķijas valdība uzsāk aizvien lielāku parādzīmju apjomu emisiju ,apņemoties par tiem maksāt aizvien lielākus  procentus . Lielāko daļu no šīm parādzīmēm  (apmēram par 45-50 miljardiem eiro)  uzpērk grieķu komercbankas, taču aktīvas ir arī citu valstu ( spāņu, franču, itāļu , vācu utt.) bankas.

ECB 2010.g. pirmajā pusē vēl turpina pieņemt Grieķijas valdības parādzīmes kā ķīlu pret kredītiem, ko tā izsniedz pamatā grieķu bankām, kam nav vairs pieejami starptautiski starpbanku kredīti, lai tās varētu pirkt nākamās izlaistās Grieķijas valdības parādzīmes.

ECB to dara pat pārkāpjot sevis pašas noteiktos noteikumus, ka vērtspapīrus ar reitingu zem» B» (pēc starptautiskās Moody’s reitingu skalas) tā neņem par ķīlu. Grieķijas valdības parādzīmēm Moody’s aģentūra jau bija piešķīrusi Ca reitingu, kas ir krietni zemāks nekā B.

Cenšoties palīdzēt glābt «grimstošo» Grieķiju, ECB uz šodienu ir uzkrājusi Grieķijas valdības parādzīmes ap 100 miljardiem eiro. Grieķijas maksātnespējas gadījumā ECB ciestu milzīgus zaudējumus un tai nāktos saviem akcionāriem, t.i. eirozonas valdībām lūgt ar jaunām iemaksām kapitālā segt šos zaudējumus. Tas vēl nekad iepriekš nav noticis.

Pat, ja Grieķijas valdībai izdotos finansu tirgū turpināt pārdot savas parādzīmes par 7% un lielākiem procentiem, pārējām eirozonas valstīm vienalga būtu ( un tās to arī izdarīja)» jāapstādina» šis Griekijas valdības finanšu «amoka» skrējiens.

Tas ir jādara tāpēc,ka var viegli aprēķināt, ka strauji augot procentiem par parādzīmēm, tuvojas brīdis, kad Grieķijas valdība tik lielus procentus vienkārši nespēs nomaksāt un iestāsies tās maksātnespēja.

Ne ES Lisabonas konsolidētajā līgumā,  ne vienā citā ES likumā  nav paredzēta ne eirozonas dalībvalsts maksātnespēja, ne tās bankrots. Nav pat noteikta eirozonas dalībvalsts maksātnespējas un bankrota procedūra.

Līdz ar to eirozonas valstis bija spiestas piemērot citu ārkārtas metodi Grieķijas glābšanai.

Lisabonas konsolidētais līgums (222.pants) paredz, ka ārkārtas apstākļos ,kas pēkšņi rodas kādā no ES dalībvalstīm ( te gan tiek minētas dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas , teroristu uzbrukumi un citi «force majore» gadījumi) ES un tās  dalībvalstis solidāri darbojoties var sniegt ārkārtas palīdzību,ja to lūdz  attiecīgās dalībvalsts politiskās iestādes.

Balstoties juridiski (ir juristi, kas tā piemērojamību šajā gadījumā  apstrīd) tikai uz šo Līguma pantu, ES eirozonas valstu ( t.sk.Grieķijas) vadītāji 2010.g. pavasarī pieņem lēmumu par Grieķijas  ārkārtas glābšanas plāna īstenošanu ,paredzot , ka Grieķijai  kopumā saņems 80 miljardus  eiro aizdevumu trīs gadu laikā.

Kā tika domāts šo ārkārtas plānu īstenot?

Tā kā ECB bija sasniegusi (vai pat pārsniegusi) savu limitu Grieķijas parādzīmju ņemšanā par ķīlu (ap 100 miljrd.) un nevar pat īsti vairs nedrīkst to turpināt , ES eirozonas valdības izveido Eiropas Finansu Stabilizācijas Instrumentu (European Financial Stability Facility)(EFSF).

Šis finansu instruments ir finanšu fonds, kas balstās uz eirozonas dalībvalstu garantijām, kas tiek piešķirtas šim fondam proporcionāli dalībvalstu ekonomiskam un finanšu īpatsvaram eirozonā. ES dalībvalstis, kas nav eirozonā (Lielbritānija, Zviedrija, Dānija, Polija u.c. t.sk. Latvija) nepiedalās šo garantiju izsniegšanā.

Kopējais garantiju apjoms EFSF ir 780 miljard.eiro un tā aizdošanas kapacitāte (kredītspēja) ir 440 miljr.eiro un tā kredītreitings ir AAA (pēc Standart &Poor’s un Fitch) un Aaa(pēc Moody’s).

EFSF piešķir kredītus eirozonas valstīm,kas ir nonākušas finansiālās grūtībās ( t.i. Grieķijai).

Pēc Vācijas prasības Grieķijas glābšanas plānam talkā tika pieaicināts Starptautiskais Valūtas Fonds(SVF) ,kam vienīgajam ir gan pieredze valstu » glābšanas»  programmu izstrādē , gan arī spēja izkontrolēt un panākt ,ka šīs «smagās» programmas tiek īstenotas dzīvē.

Grieķija pēc aizdevuma programmas parakstīšanas ar SVF ieguva papildus aizdevumu no SVF  30 miljardu eiro apmērā  arī uz 3 gadiem. Tādējādi, Grieķijas glābšanai tika paredzēti kopējie EFSF un SVF līdzekļi 110 miljardi eiro apmērā  trīs gadu garumā.

Kā tika un tiek glābta Grieķija?

EFSF emitē  finanšu tirgū savas parādzīmes (maksājot mazus procentus, jo atdošanu garantē visas eirozonas valstis t.sk. Vācija) tikai tādā apmērā, lai atbilstoši Grieķijas glābšanas plāna grafikam, aizdotu šo naudu Grieķijas valdībai uz daudz zemākiem procentiem ( ap 3-3,5%), nekā tai, aizņemties brīvā tirgū (2011 .g. beigās  tie jau būtu 30%!!!!).

Lēmumu par kārtējās aizdevuma daļas piešķiršanu EFSF un SVF pieņem tikai pēc tam, kad SVF un EK ( eirozonas finansu ministru padomes personā) piekrīt un apliecina ,ka Grieķijas valdība ir sekmīgi izpildījusi savas glābšanas plāna  attiecīgā etapā paredzētās saistības.

Līdz 2011.g. 1.decembrim Grieķija jau ir saņēmusi 47,1 miljrd. eiro no EFSF un 17,9 miljrd.eiro no SVF.

Grieķijas valdības uzņemtās  saistības pēc būtības ir ļoti līdzīgas Latvijas valdības saistībām: budžeta izdevumu mazināšana( caur valsts iestāžu algu fonda mazināšanu, strādājošo skaita mazināšanu, pensiju vecuma palielināšanu utt.) un ieņēmumu palielināšana (nodokļu bāzes un likmju palielināšana) .

Taču Grieķijai bija ieplānoti arī stipri atšķirīgi no Latvijas pasākumi: darba tirgus «atbrīvošana» (t.i. pārtraukt pat tādu praksi, kad profesijas nodeva mantojumā!), valsts uzņēmumu masveida ( par aptuveni 50 miljardiem eiro vērtībā) privatizācija.

Kā izrādījās vēlāk (2011.g. beigās) Grieķijas valdības glābšanas plānā ietvertās saistības bija ambiciozas bet reāli neīstenotas. Bet par to vēlāk.

Kamēr tiek uzsākts Grieķijas glābšanas plāns, parādās citas «glābjamās »eirozonas dalībvalstis.

Otrā eirozonas dalībvalsts, kura nokļuva «glābjamā» statusā bija Īrija.

Valsts, kas, efektīvi izmatojot ES struktūrfondu atbalstu un aktīvi attīstot savu ekonomiku laikā no 1973.g. (kad Īrija iestājās ES) līdz pat 2008.-2009.g. krīzei bija sasniegusi 120 %  no ES vidējā IKP/uz cilvēku. Valsts, ko dēvēja kā pozitīvu piemēru Latvijai, kā» ķeltu tīģeri».

Kāpēc tad tieši Īrija?

Īrijai iemesli piemērot īpašo glābšanas mehānismu bija pavisam citi kā Grieķijā (taču tie bija gandrīz identiski Latvijas «glābšanas» iemesliem ,tikai daudz lielākā finansu mērogā). Galvenais un praktiski vienīgais iemesls glābšanai bija maksātnespējas un bankrota stāvoklis, kādā, sākoties globālajai 2008-2009.g. krīzei bija nonākušas Īrijas  6 lielākās  komercbankas.

Īrijas komercbanku «traģiskais» stāvoklis pat vairāk līdzinājās Islandes situācijai, kad valsts finansu iespējas glābt savas bankas bija vairākas reizes mazākas kā to prasīja šo banku radītie zaudējumi. (Islandē tie bija ap 450% no IKP).

Īrijas bankas bija vienlaicīgi gan sapirkušās «saindētos » amerikāņu vērtspapīrus , gan finansējušas vietējo nekustamo  īpašumu bumu ,kas pārtapa 2008.g.«plīstošajā  burbulī».

Īrijas valdība vēl centās mazināt ‘»burbuļa uzpūšanās» lielumu un ātrumu , apliekot ar  nodokli nekustamā īpašuma transakcijas (t.i. īpašumu pārdošanai un pirkšanai ). Tas neapstādināja pašu» burbuļa uzpūšanās» procesu, taču ienesa valdības budžetā papildus  lielus ienākumus, kam pretī, protams «parādījās» attiecīgi valdības izdevumi.

Kad «sabruka» amerikāņu vērtspapīri un vietējais «burbulis» plīsa, tad izrādījās, ka 6 lielākās īru komercbankas ir pilnīgā maksātnespējā, pat bankrotā.

Savukārt, valdībai, vairs nesaņemot nodokļu ieņēmumus no nekustamo īpašumu transakcijām ( tās apstājās vienā brīdī, tāpat kā Latvijā) strauji pieauga budžeta deficīts (no -7,3% IKP 2008.g.) līdz -14,2% IKP 2009.g un -31,3% IKP 2010 g.). Īrijas valdība vēl centās glābt savas bankas ,sperot absolūti unikālu ,»,izmisīgu un pašnāvniecisku»  soli, garantējot visus noguldījumus ( nevis tikai līdz 100 000 eiro ,kā Latvijā un ES kopumā pie banku maksātnespējas) .Sākumā pat depozītu apjoms Īrijas bankās nedaudz pieauga , jo ieradās noguldītāji, kas «bēga» no citu Eiropas valstu bankām, kur tādas neierobežotas noguldījumu garantijas neizsniedza.

Taču vēlāk šīs valdības garantijas izrādījās galvenās «vaininieces» nepieciešamībai «glābt» Īriju ( līdzīgi kā Grieķiju) ar ārkārtas mehānismu.

Lai finansētu gan strauji pieaugošo budžeta deficītu un segtu strauji augošos zaudējumus jau nacionalizētajās bankās, Īrijas valdība sāka strauji  lielā daudzumā emitēt parādzīmes

Kaut gan Īrijas valdības parāds un budžeta deficīts pirms visiem šiem krīzes notikumiem nebija no lielākajiem eirozonā( no 1992.g. līdz 2007.g. vidēji bija pat budžeta pārpalikums (proficīts), tomēr izrādījās ,lai pildītu neierobežotās noguldījumu garantijas nu jau nacionalizētajās bankas ,un ,lai kompensētu budžeta deficītu ,ko radīja straujš nodokļu samazinājums, Īrijas valdībai nācās emitēt pārāk lielu daudzumu parādzīmju ,kas bija un ir par lielu pat Īrijas ekonomikas spējai. ( kuru tāpat «ķēra» globālā 2008.-2009.g. ekonomikas krīze, samazinot Īrijas eksporta apjomu, privāto patēriņu u.c., utt.).

Īrijas valdības budžeta deficīts turpināja augt: -14,2% IKP  2009.g un -31,3% IKP 2010g. (vislielākais ES).

Īrijas valdības parāds arī ļoti strauji uzauga (44,3 % IKP 2008.g., 65,2% 2009.g., 94,9 % 2010.g., 108,1 % 2011.g.)

Atbilstoši EK prognozei tas turpinās vēl augt arī turpmāk: 117,1% 2012.g. un 121% 2013.g.

Līdzīgi, kā Grieķijas gadījumā, pircēji finansu tirgos ātri «noorientējās», ka īriem vieniem pašiem diez vai izdosies «nodzēst ugunsgrēku». Un tie sāka prasīt par Īrijas valdības parādzīmēm aizvien lielākus procentus, kas ātri sasniedza maģisko 7% robežu.

Rezultātā arī Īrija pārtrauca izvietot savas parādzīmes brīvajā finansu tirgū ( par ko gan tā bija daudz neapmierinātāka kā Grieķija, jo pastāvēja, ka uz to, ka Īrijas ekonomika ir daudz dinamiskāka un kā tā spēs pati «nopelnīt» naudu pieaugošiem procentiem par savām parādzīmēm.( Īrijas eksports 2010.g. bija 101% no IKP !!!!).

Tomēr pārējās eirozonas tam nenoticēja un negribēja uzņemties risku, ka Īrija tāpat kā Grieķija var tuvākā laikā kļūt maksātnespējīga un bankrotētu.

Īrija 2010.g. novembrī noslēdza savu aizdevuma līgumu ar par 85 miljardiem eiro uz 3 gadiem, no kuriem SVF aizdod 21,8 miljrd.eiro  un EFSF 63,2 miljrd.eiro.
 
(Tiesa EFSF sākumā aizdeva Īrijai naudu par 5,5%, kas ir lielāks procents nekā Grieķijai un īri protestēja pret tik augstu tiešā aizdevuma likmi un vēlāk efektīvi pildot savas saistības programmas ietvaros panāca procentu samazinājumu).

Portugāle bija trešā valsts, kuras ekonomiskie rādītāji uzsākoties krīzei (-2,6% IKP 2009.g.)absolūti nebija pietiekami, lai uzturētu to budžeta izdevumu līmeni ,ko tā bija atļāvusies pirms krīzes laikā . Ilgstoši ( kopš iestāšanās ES 1986.g. vienlaicīgi ar Spāniju) Portugāle, saņemot ES «labajos laikos» milzīgus līdzekļus no ES struktūrfondu veidā ( kas nav pat salīdzināmi ar Latvijas saņemtajiem no ES līdzekļiem) un tērējot tos pamatā infrastruktūras (ceļu, slimnīcu u.c.) būvēšanai, nebija «parūpējusies» par atbilstošas biznesa vides, uzņēmējdarbības izveidošanu, un attīstīšanu , kas spētu izmantot par ES naudu radīto infrastruktūru.

Kamēr būvēja infrastruktūras objektus, bija pieejami gan ES līdzekļi ,gan nodrošinātas (pamatā  gan celtniecībā) darba vietas. Pēc objektu uzbūvēšanas ES vairs nemaksāja par  šīs infrastruktūras uzturēšanu un arī darba vietas samazinājās .(Šāds risks pastāv tuvākā nākotnē arī Latvijā, mazinoties ES struktūrfondu «plūsmai».)

Piemēram, sešu joslu autostrāde, kas iet cauri visai Portugālei no Lisabonas līdz Faro (pašos dienvidos) ar neskaitāmajām nobrauktuvēm, viaduktiem virzās it kā caur skaistu parku, kur neredz ne rūpnīcas, ne ražotnes, ne pat birojus.

Tādējādi, Portugāle, ieejot 2008.g. globālajā krīzē, nebija gatava «iedarbināt» savu ekonomiku, lai ģenerētu nepieciešamos ienākumus budžetam. Savukārt, paši portugāļi galīgi negribēja apzināti pazemināt savu augsto dzīves līmeni un valdība nemazināja savus izdevumus .( publiskie izdevumi : +2,9 % 2009.g., +2.2% 2010.g.).

Portugālē (tāpat kā Grieķijā un Īrijā  ) valdība «uzņēma kursu » uz valdības parāda palielināšanu ( 66,3%   IKP 2008.g., 76,8 %  2009 g., 82,5 % 2010.g.), cenšoties pat nenovēršamās globālās krīzes apstākļos saglabāt» par visu varu» savu augsto dzīves līmeni.

Tas bija tikai loģiski, ka arī Portugāles valdības parādzīmes sasniedza maģisko 7% robežu, un pārējās eirozonas valstis kopā ar ECB, kas bija ņēmusi par ķīlu Portugāles valdības parādzīmes, apstādināja arī šo «finanšu amoka» skrējienu.

Valsts parāds pēc EK prognozēm Portugālei turpinās augt: līdz 96,4% no IKP 2015.g.

Arī Portugāle 2011.g. 20.maijā noslēdza savu aizņēmuma līgumu ar EK un SVF uz 3 gadiem par kopējo aizdevuma summu 78 miljrd. eiro, no kuriem 27, 27 miljrd. eiro aizdod SVF un 50,7 miljrd.eiro EFSF.

Rezultātā uz eirozonu dalībvalstu garantijām balstītais glābšanas fonds EFSF sāka aizvien vairāk tirgū izlaist savas parādzīmes un aizņemto no tā  finansu naudu tieši aizdot jau trijām eirozonas valstīm.

EFSF kopējā kredītspēja tika noteikta 440 miljr.eiro, no kuriem Grieķijai, Īrijai un Portugālei kopā EFSF ir apņēmies aizdot 193, 9 miljrd. eiro.

Tad, kad šo EFSF veidoja, eirozonas dalībvalstis tā darbību  neparedzēja ilgākam  laikam kā uz 3 gadiem ( kad beigsies EFSF aizdevuma līgumi ar augstāk minētajām 3 eirozonas valstīm t.i. līdz 2013.g. ieskaitot) Sarunu gaitā, neviena no eirozonas valdībām neizteica vēlēšanos( īpaši Vācija, kā lielākās daļas garantiju devēja EFSF)  pagarināt šī  fonda darbību un palielināt izsniegto garantiju apjomu, kas būtu vajadzīgs ,ja vēl kāda no eirozonas  dalībvalstīm nonāktu glābšanas statusā .

Kas bija par iemeslu tam, ka nepietika ar esošo glābšanas plānu?

Signāls, ka iepriekš 2010.g. apstiprinātais ārkārtas glābšanas plāns sāk buksēt, pienāca 2011.gada oktobra beigās no Grieķijas.

Pārbaudot kā Grieķija līdz šim ( 2011.g.septembrim) ir pildījusi savas plānā uzņemtās saistības, «Troika» (ko veido īpaši ECB , EK un SVF  pārstāvji), secina, ka plāns no Grieķijas puses  netiek pilnībā īstenots.

Grieķija ekonomika turpina sarukt: IKP ir -5,5 % 2011.g., arī 2012.g. EK prognozē tālāku IKP kritumu -3%.

«Troika» savā ziņojumā uzsver, ka Grieķijas valdības budžeta deficīts nesamazināsies līdz 3% no IKP līdz pat 2020.g.

Ziņojumā kopumā teikts, ka patreizējā plāna neizpilde Grieķijai neļaus atgriezties brīvā finansu tirgū ar savām parādzīmēm paredzamajā 2013.g (kā Latvijai 2011.g. vidū pārdodot brīvā finansu tirgu parādzīmes par 500 miljoniem eiro, maksājot 5,5 %), bet gan labākā gadījumā tikai 2021.g.

Ziņojumā uzsvērts, ka Grieķijas valdības solītie budžeta konsolidācijas pasākumi nav pilnībā īstenoti. Tāpēc tiek sagaidīts būtiski lielāks budžeta deficīts 2011. G.(-9% IKP, nekā plānotais -7,6% IKP )un arī 2012.g. ( -4,7% IKP.

Ziņojumā teikts, ka arī Grieķijas valsts parāds  turpinās pieaugt 2010. g.(145% IKP) uz  166% IKP 2011.g. 

Glābšanas plāna neizpilde lielos vilcienos izpaužas sekojoši: Grieķijas valdība atliek savu tiešo izdevumu samazināšanu : tā vietā ,lai tiešām sāktu mazināt valsts iestādēs strādājošo algu fondu par - 6,5% ( kopējā apņemšanās programmas ietvaros bija valsts iestādēs  algas mazināt par 20%) un samazināt tajās strādājošo skaitu(apņemšanās par vismaz 150 000 līdz 2015.g. ) , mazināt pensijas ( apņemšanās mazināt apmēram par  20%) utt., u.c.

Grieķijas valdība sākumā paredzēja tikai  iesaldēt   algu pieaugumu līdz 2013 .g. ,pārstājot valsts sektorā strādājošiem izmaksāt 13. un 14. algu (!!!), taču kā kompensāciju tiem ,kas saņem algu zem 3000 eiro/mēnesī valsts iestādēs , vēl turpināja  izmaksāt papildus 500 eiro uz Ziemassvētkiem, 300 eiro uz Lieldienām un 300 eiro vēl kā vasaras piemaksu!!!

Pat privātā sektorā līgumi starp Grieķijas arodbiedrībām un darba devējiem paredzēja algu pieaugumu 1,5-1,7% vidēji 2011.g un 2012.g.,kas gan ir mazāks nekā vidējā inflācija valstī.

Arī pensijas paredzēja iesaldēt, tomēr  pensionāriem turpināja izmaksāt t.s. «zelta (d'oro)» piemaksas: 400 eiro Ziemassvētkos un 200 eiro Lieldienās un vasarā.

Un tas ir pie nelabvēlīgas proporcijas Grieķijā: 2,6 miljoni pensionāri uz 4,4 miljoniem strādājošajiem.

Skaidrs, ka šādi Grieķijas valdības budžeta konsolidācijas pasākumi nav pietiekami, lai mazinātu tieši izdevumu daļu budžetā.

Pakāpeniska pensiju vecuma palielināšana līdz 65 gadiem (ar lielu skaitu izņēmumiem) un pensiju pārmantošanas ierobežošana laikā (atraitne saņem pilnu pensiju 3 gadus, bērni saņem mirušo vecāku nevis abas bet lielāko pensiju utt., u.c.) kā arī darba tirgus «atbrīvošana» (pārtraucot profesiju «nodošanu mantojumā» un ļaujot citiem uzsākt zināmas profesijas (taksi un smago auto vadītāji utt.,u.c.), nevarēja un nevar nest budžeta ietaupījumus jau tuvākā laikā, kā to aizdevēji prasīja no Grieķijas valdības.

Arī ambiciozā budžeta ieņēmumu palielināšanas programma netiek pildīta: paātrināta valsts uzņēmumu privatizācija neiet, jo nav laba cenu konjuktūra ( kā uzskata valdība un speciāli izveidotā privatizācijas aģentūra), no paceltā PVN uz 23% un īpaši no PVN pazemināto likmju paaugstināšanas pakalpojumu sektorā (kafejnīcās un restorānos) valdība neiegūst plānoto nodokļu masu, jo pastiprinās nodokļu nemaksāšana , kas jau tā pat bija un ir tradicionāli liela Grieķijā.

Valdības pēdējos centienus ieviest nekustamā īpašuma nodokli, saistot to kopā  ar elektrības rēķinu nomaksu, ( lai nodokļa nemaksāšanas gadījumā atslēgtu nemaksātājiem elektrības padevi) pirmie boikotē un nepilda tieši valsts enerģētikas uzņēmumu (analogs «Latvenergo») darbinieki.

«Troika» savā ziņojumā nāk ar jauniem priekšlikumiem, kas pilnībā ne tikai satricina uzsāktā glābšanas plāna pamatus, bet arī atstāj  ļoti negatīvu iespaidu uz finansu tirgiem.

Pats «revolucionārākais» «Troikas» priekšlikums Eirozonas valstu finansu ministru padomei  ir izmainīt Grieķijas glābšanas plānu tā, ka par 50% tiek norakstīts esošais valdības parāds (jo pēc «Troikas» domām Grieķijas valdība vairs nespēj un nespēs reāli pilnībā atmaksāt savus parādus pat ļoti garā laika periodā).

Šī 50% samazināšana ir nepieciešama, lai pakāpeniski atgrieztu Grieķijas valdības parādu vismaz 120% no IKP līmenī.

Savukārt , Grieķijai ir jābeidz atlikt pašus» sāpīgākos»  plāna izpildes punktus un būtiski ir jāsāk samazināt savus izdevumus, pirmkārt, algas valsts sektorā un strādājošo skaitu tajā.

Grieķijas valdība bija spiesta izstrādāt jaunus, daudz «sāpīgākus» budžeta konsolidācijas priekšlikumus: algu valsts iestādēs mazināt par 20%,valsts uzņēmumos par 30%.

Pensijas, kas pārsniedz 1000 eiro mēnesī tiks samazinātas par 20%, bet pensionāriem, kuri ir jaunāki par 55 gadiem par 40%.

Paredzēts samazināt izdevumus veselības aprūpei, izglītībai un aizsardzībai.

Ievērojot straujo bezdarba pieaugumu, valdība plāno ieviest t.s. «solidaritātes» nodokli (1-5% apmērā) no katras mājsaimniecības ienākumiem.

Valdība apstiprināja arī turpmāku PVN palielināšanu un konkrētu valsts uzņēmumu pārdošanu telekomunikācijas nozarē.

Vismaz 30 000 strādājošo valdība plāno «pārvest» daļēja darba laika režīmā, ar atalgojumu 60% no iepriekšējā līmeņa.

Ja Grieķijas Parlaments šos valdības pasākumus neapstiprina, tad Grieķija nesaņemtu kārtējo nākamo aizdevuma daļu (ap 8 miljardiem eiro) 2011. g. decembrī un tad tiktu apdraudēta algu un pensiju izmaksa valstī.

Līdzīgi secinājumi kā «Troikas» ziņojumā ir arī IMF un Grieķijas savstarpējā 5. Kopziņojumā par aizdevuma programmas izpildes gaitu.

Eirozonas dalībvalstu finanšu ministru padome pēc būtības apstiprināja šos priekšlikumus, tos atbalstīja ari eirozonas valstu vadītāji.

Taču tad «kā sniegs uz galvas» uzkrita Grieķijas premjerministra ierosinājums par referenduma nepieciešamību, lai Grieķijas tauta pati apstiprinātu jaunās glābšanas plāna izmaiņas, kas jau satur ļoti «sāpīgās» budžeta izdevumu samazināšanas reformas.

Tika pat teikts, ka referendums pēc būtības būs par Grieķijas palikšanu eirozonā. Viss jaunā glābšanas plāna īstenošanas process apstājās. Tas radīja loti negatīvas sekas finanšu tirgos.

Pirmkārt, kaut arī eirozonas lielo valstu vadītājiem (Sarkozī un Merkelei) izdevās pārliecināt lielākās Eiropas komercbankas( kas bija aizdevušas vairāk ka 75 %  no kopējā aizdevuma Grieķijai) norakstīt 50% no šī aizdevuma summas , tomēr tie tomēr nebija visi Grieķijas kreditori.

Pēc būtības šī piekrišana nebija pilnībā brīvprātīga. Turklāt gan ECB un SVF panāca, ka uz viņiem kā prioritāriem kreditoriem neattiecas šī parādu norakstīšana.

Finansu tirgus dalībnieku vidū sāka izplatīties zināma panika, ka šāda valsts parādu daļēja norakstīšana var tikt atkārtota un īstenota ne tikai ar Grieķijas, bet arī ar citu problēmu eirozonas  dalībvalstu ( Portugāles, Īrijas) parādzīmēm.

Arī tas, ka līdz galam nebija skaidrs par jaunā Grieķijas glābšanas plāna reālo  stāšanos spēkā, sakarā iespējamo referendumu, ko vēlāk atsauca un to nomainīja valdības demisija un jaunas valdības veidošana (kurai tā kā būtu tagad jāpieņem jaunie plāna nosacījumi, kurus  tā neriskēja pieņemt iepriekšējā Grieķijas valdība), tikai pastiprināja nestabilitāti eirozonā un atkal parādījās runas par iespējamo Grieķijas izstāšanos vai pat izslēgšanu no eirozonas.

Vācu žurnālā «Spiegel» pat parādījās (it kā nopludināts) Vācijas Finansu ministrijas plāns B, kas aprakstīja reālo rīcību, ja Grieķija atstāj eirozonu. Galvenais šajā plānā bija nepieciešamība steidzami kapitalizēt tās  eirozonas bankas,kas ir aizdevušas Grieķijai, lai novērstu zaudējumus, ko izsauktu tās parādu norakstīšanu par 50%.

Tiesa, šis plāns tā īsti neatšifrēja no kādiem līdzekļiem kapitalizācija tiks veikta.

Būtiski bija tas, ka kapitalizācijā tika iekļautas pat grieķu bankas, kam ir liels īpatsvars Balkānos (Rumānijā ( ap 16% no visa tirgus) un īpaši Bulgārijā , lai nepieļautu «domino krišanas »efektu  šo valstu banku sistēmā.

Kāpēc bija nepieciešams jauns globāls eiro un eirozonas glābšanas plāns ,kas vairs neattiecās tikai uz Grieķiju, Īriju, Portugāli bet jau uz lielajām eirozonas valstīm Itāliju, Spāniju pat Beļģiju u.c.?

Visi augstākminētie procesi, kuru sākuma avots tomēr bija Grieķijas glābšanas plāna neizdošanās, izsauca nopietnu nervozitāti, pat paniku finansu tirgos, kas uzskatīja, ka ja eirozonas valstis pat ar SVF atbalstu «nevar tikt galā ar Grieķijas glābšanu», tad kur nu vēl cerēt, ka būs iespējama efektīva un kopēja eirozonas valstu rīcība, ja glābt vajadzēs vēl kādas citas eirozonas dalībvalstis ar daudz lielāku ekonomiku (kā Spāniju, Itāliju u.c.).

Kā loģisks rezultāts sekoja papildus riska procentu likmes prasīšana finansu tirgos , pērkot eirozonas dalībvalstu parādzīmes.

Kāpēc tieši Itālija bija nākamā valsts, kas nokļuva riska zonā un kuras dēļ pēc būtības tika izstrādāts jaunais glābšanas plāns eiro un eirozonai?

Galvenais iemesls bija un ir Itālijas ļoti augstais valdības parāda līmenis ,kas jau ilgu laiku ir ap 100% IKP( 106% IKP 2006.g., 103,5% IKP 2007.g.). Kaut gan Itālijas valdības budžeta deficīts tālu nav pats augstākais eirozonā ( tas ir pat mazāks kā Francijā , Beļgijā, Spānijā un 2004-2009.gados pat mazāks kā pat Vācijā )( -3.3% 2006.g., -1,5% 2007g., -2,7% 2008.g.) , tas tomēr tika un tiek finansēts no valsts parāda.

«Mierīgos un labos» Eiropas un pasaules ekonomikas laikos Itālija ar šādu situāciju tika galā, taču, tagad, kad finanšu tirgos ir pastiprināta nestabilitāte, kad reitingu aģentūras sāk pastiprināti kritiski analizēt un vērtēt  eirozonas finansu un ekonomikas spēju pārvarēt krīzi, Itālija 2011.g. beigās  nonāca finansu tirgu «krustugunīs».

Tas notika divu iemeslu dēļ:

Pirmais - pieaugošaisItālijas valdības parāds ( 119% no IKP 2011.g. jeb ,apmēram, 1 triljons eiro) , ņemot vērā Itālijas ekonomikas lielo īpatsvaru eirozonā ( tā ir 3. lielākā pēc Vācijas un Francijas), jebkurš procentu palielinājums, kas valdībai jāmaksā par jaunu parādzīmju pārdošanu ir jau vairāki miljardi.

Tieši 2011.g. beigās un 2012.g. pirmajā pusē Itālijas valdībai ir jāpārfinansē vairāki simti miljardi esošā valdības parāda. Šeit nostrādā t.s. «lielo skaitļu» risks (ka pie tik lielām finansu vajadzībām ,pietiek tikai finansu tirgiem vai nu nosvārstīties , vai nu spekulatīvi izmantot šī lielās Itālijas vajadzības) kad strauji pieaug risks, ka vienā brīdī var nespēt vai nu pārdot vajadzīgo daudzumu parādzīmju, vai arī procenti var sasniegt maģisko 7% robežu.

Otrs iemesls, kas atšķir Itāliju no pārējām lielajām eirozonas dalībvalstīm ir absolūti stagnējošā ekonomika ne tikai esošā 2008-2009. krīzes laikā (IKP : -1,3 %  2008.g. m -5,1 % 2009.g.) bet jau ilglaicīgā periodā : no 2000g.līdz 2010.g Itālijas IKP ir vismazāk augošais visā eirozonā. Līdz ar to finansu tirgos parādījās nopietnas šaubas par Itālijas turpmāko spēju tradicionāla stilā dzīvot ar tik lielu valdības parādu un to pienācīgi apkalpot.

Berluskoni valdība gan nāca klajā ar vairākiem budžeta konsolidācijas priekšlikumiem, taču tos īsti dzīvē neieviesa. Kā piemērs, bija neīstenots plāns iedibināt t.s. papildus «bagātnieku «nodokli, ko tomēr nepieņēma.

Neskatoties uz visiem Berluskoni deklaratīvajiem apziņojumiem par «it kā» aktīvu viņa valdības rīcību, finanšu tirgi noreaģēja nelabvēlīgi un Itālijas valdības parādzīmes 2011.g. nogalē sasniedza «maģisko» 7% robežu, pie kuras eirozonas valstis «apstādināja» gan Grieķiju, gan Īriju, gan Portugāli no to parādzīmju pārdošanas brīvā finansu tirgū, piespiežot tās ņemt tiešos aizņēmumus no EFSI un SVF.

Tā pat Itālijā līdz pēdējam brīdim, kad ar saviem budžeta konsolidācijas pasākumiem nāca klajā jaunā  Mario Monti vadītā valdība (34 miljardu konsolidācija 3 gados) , Itālijā vēl nebija pat nekustamā īpašuma nodokļa uz «pirmo» īpašumu.

Kāpēc Itāliju «neapstādināja» turpināt pārdot savas valdības parādzīmes finansu tirgos  tādā pašā veidā kā Grieķiju, Īriju, Portugāli?

Pirmkārt, EFSF kredītjauda kā fondam varbūt vēl bija pietiekama, lai no tirgus aizņemtos un pēc tam aizdotu tādām salīdzinoši mazām ekonomiskām kā Grieķijai, Īrijai un Portugālei, bet tā jauda ir nepietiekama ,lai «apkalpotu»tik lielas finanšu vajadzības kā Itālijai.

Otrkārt, SVF aizdotu Itālijai savu naudas daļu tikai pēc tam, kad Itālija ( tāpat kā Grieķija, Īrija , Portugāle un arī Latvija) būtu apstiprinājis «tradicionālo» SVF programmu, kas kā vienmēr nav «patīkama » konkrētajai valstij. Kritiskajā brīdi, kad izšķīrās Itālijas parādzīmju procentu tālāka kāpšana vai ne, Berluskoni valdība īsi pirms krišanas pat piekrita ,ka SVF misija ierastos Itālijā un analizētu patieso valsts finansu un ekonomisko stāvokli, kas pēc būtības ir pēdējai solis pirms programmas parakstīšanas ar SVF.

Raksta turpinājums. 

Tweet