Situācijā, kad nav skaidrs kā būs ar Itālijas parādzīmju procentiem tuvākā nākotnē, kad sāk kāpt Spānijas un Beļģijas (līdz 5,7%) un pat Francijas (tuvu pie 3,7%) valdības parādzīmes, kad uzsākas process, kad nauda no Eiropas finansu tirgiem sāk pakāpeniski «repatriēties» uz drošākām vietām (ASV valdības parādzīmju iepirkšanai u.c.), Eirozonas dalībvalstīm bija jāpieņem jauns, globāls un - galvenais ātrs eiro un eirozonas glābšanas plāns.

Pirms raksturot šo plānu, kas tika pieņemts Eirozonas valstu finansu ministru padomē 2011.g. 9.decembrī  ir nepieciešams tomēr iezīmēt galvenās pretrunas starp eirozonas vadošajām valstīm, kas lielā mērā gan bremzēja jaunā plāna pieņemšanu un vēl joprojām kavē tā izpildi.

Situācijā, kad strauji sāka kāpt Itālijas , Spānijas , Beļģijas un pat Francijas parādzīmju procentu likmes, šo valstu vadītāji sāka atklāti pieprasīt (visskaļāk Berluskoni), lai ECB aktīvi iesaistās finansu tirgos, un uzpērkot lielā skaitā šo valstu jaunizlaistās parādzīmes, spiestu uz leju ( t.i.»dempingotu») šo vērtspapīru likmes.

ECB aktīvi sāka piedalīties finanšu tirgus operācijās 2010.g. maijā, pērkot eirozonas valdību vērtspapīrus, sasniedzot 211,5 miljardu eiro apjomu 2011.g. beigās. Taču, kā resursus šo vērtspapīru iepirkšanai ECB pie sevis ieguldītos komercbanku depozītus , un nevis no jauna nodrukātos eiro, lai nepieļautu inflācijas kāpumu.

Pēc speciālistu domām, ECB «dabiskais limits», ko tā var «sterilizēt», tas ir izmantot pie sevis atrodošos komercbanku depozītus, lai pirktu vērtspapīrus ir apmēram 300 miljardu eiro.

Tieši 2011.gada novembrī ECB bilancē, nonākot līdz 211 miljardu eiro apjomam iepirktajās valdību parādzīmes, jau pirmo reizi sāka pietrūkt (apmēram 4 miljardi) «sterilizācijas»pasākumiem, jo ECB depozītos bija mazāka summa.

Ja ECB sāk iepirkt valstu parādzīmes par lielāku summu, nekā ir tās depozītos, tad iztrūkstošos eiro ir jādrukā no jauna. Un tas jau skaidri ved uz inflācijas palielināšanos, ko Vācija negrib pieļaut nekādā gadījumā (atceroties graujošo Veimāras republikas pirmskara iespaidu ne tikai uz Vācijas ekonomikas bet arī politikas vēsturi).

Šis fakts tikai nostiprināja Vācijas prasības, ka ECB nevar turpmāk veikt valdību parādzīmju masveida uzpirkšanu sekundārajā finansu tirgū.

Lai kaut cik «palīdzētu» ECB arī eirozonas valstu centrālās bankas sāka uzpirkt savu valdību parādzīmes sekundārajos finansu tirgos.

Pēc būtības abu eirozonas dalībvalstu «nometņu» pretējā nostāja ECB rīcība ir kā «vistas un olas» problēma.

Itālija, Spānija, Francija, u.c. pastāvēja un pastāv uz to, ka tās nevar tik strauji samazināt savus budžeta deficītus, lai  pamazām sāktu deldēt savu valdību parādus.

Tāpēc, kamēr tās to dara, ECB palīdz viņām, iepērkot sekundāros tirgos šo valdību parādzīmes, uzturēt pietiekami zemus procentus.

Maksājot augstos (tuvu pie 7%) procentus par savu parādu,tas tikai papildus palielina budžeta izdevumus valsts parāda apkalpošanai un neļauj mazināt budžeta deficītu kopumā.

Vācija, savukārt, pastāvēja un pastāv  uz apgrieztu cēloņsakarību: dalībvalstīm ar augstiem parādzīmju procentiem ir vispirms radikāli ( to  uzskatāmi  demonstrējot finansu tirgiem) ir jāsamazina savus budžeta deficītus un tad , ja tiešām nepieciešams, ECB var (bet jau mazākā mērā) var  iesaistīties sekundārā tirgū .lai papildus palīdzētu turpināt sākotnējo parāda mazināšanas procesu.

Kā pārvarēt šo pretrunu?

Eirozonas valstu vadītāji izstrādāja un pieņēma (201.g. 9.decembrī) tālāko rīcības plānu divos virzienos:

-finanšu stabilizācijas mehānismu attīstība, lai reaģētu uz īstermiņa izaicinājumiem,
- jaunas kompaktas fiskālās un nostiprinātas ekonomiskās politikas koordinēšana.

Finansu stabilizācijas mehānismu attīstība tiks īstenota sekojoši:

Jau ar 2012.g. jūliju sāks darboties Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisms (ESM, par kura izveidi eirozonas valstu finansu ministri parakstīja līgumu 2011.g. jūlijā), kā kopējais eirozonas valstu finansu fonds ar apmaksātu kapitālu apmēram 80 miljardu eiro un kopējo maksimālo kapitālu 700 miljardu eiro.

ESM galvenā funkcija ir finanšu atbalsts eirozonas valstīm un tā kredītspēja tiek noteikta līdz 500 miljardiem eiro.

Vienlaikus, Eiropas Finanšu Stabilizācijas Instruments ( EFSF) turpinās darboties kā finanšu aizdevējs Grieķijai, Īrijai un Portugālei līdz noslēgto aizdevumu programmu darbības beigās (līdz 2013.beigām).

ESM tāpat kā SVF (kam gan ir un būs prioritārākā aizdevēja statuss) būs primārā aizdevēja statuss (tas nozīmē, ka jebkurai eirozonas valstij, aizņemoties no ESM, tam vispirms ir jāatdod kredīts).

Eirozonas valstis vienojās par to, ka ECB būs ESM finansu aģents. (Taču Vācija pastāvēja uz to, ka netika pieņemts Francijas un citu valstu priekšlikums, ka ESM sev vajadzīgos līdzekļus varēs tieši aizņemties no ECB neierobežotā apmērā).

Ņemot vērā to, ka visos iepriekšējos eirozonas dalībvalstu (kā arī citu ES valstu) «glābšanas» plānos  kā otrs aizdevējs( bez EFSF)  tika piesaistīts SVF (ar ko tad arī noslēdza darbības programmas) eirozonas valstu vadītāji vienojās, ka 10 dienu laikā (!!!!) tās piešķirs (to veic eirozonas valstu centrālās bankas) aizdevumus SVF līdz 200 miljardiem eiro.

Tieši šie 200 miljardi SVF un attiecīgi ESM kredītspējas palielinājums līdz 500 miljardiem kopā ir tā drošības rezerve ( ap 700 miljardiem eiro), ko eirozona varēs izmantot vissliktākajā gadījumā , ja lielajām eirozonas valstīm (pirmkārt Itālijai) neizdosies  apturēt parādzīmju procentu kāpumu (virs 7%) un viņām (pēc attiecīgās programmas ar SVF un EK apstiprināšanas) būs jāsaņem tiešie kredīti no ESM un SVF.

Francija un tās atbalstošas dalībvalstis panāca būtisku izmaiņu ESM lēmumu pieņemšanas procedūrā : ja līdz šim EFSF lēmumus par naudas aizņemšanos tirgū un tās tālāko aizdošanu pieņēma tikai ar šī fonda valdes vienbalsīgu lēmumu ( konsensusa princips) tad ESM lēmumus pieņems ar kvalificētā vairākumu ( tādējādi paredzot, ka kāda no eirozonas dalībvalstīm nevarēs nobloķēt lēmumus ESM).

Kā redzams, eirozonas valstu vadītāji ir izstrādājuši un sagatavojuši jaudīgu «uguns sienu» («Fire wall»), lai glābtu eirozonu no turpmākām, tuvākām finansu krīzes izpausmēm un tas dod pietiekamu pamatu noraidīt daudzos «skaļos» paziņojumus par sagaidāmo eirozonas krahu.

Ir vēl viens svarīgs lēmuma punkts, ko pieņēma eirozonas valstu vadītāji tajā pašā 2011.g. 9.decembrī.

Viņi apliecināja, ka šāda 50% vērtības «norakstīšana» Grieķijas valdības parādzīmēm ir absolūti vienreizējs un unikāls solis, kam nekādā gadījumā nesekos citu problēmvalstu parādzīmju denominācija.

Tajā paša laika ir vēl palikušas neatrisinātas problēmas tālākajā ESM iespējamā darbībā, par ko būs vēl jālemj.

ES vienotā banku uzraudzības aģentūra, izanalizējot situāciju eirozonas bankās, kas aizdevušas Grieķijas valdībai naudu, uzpērkot tās parādzīmes, pie jau apstiprinātā nosacījuma, ka tām  jānoraksta zaudējumos 50% no šo parādzīmju vērtības, ir noteikusi, ka 2012.g. šīm bankām ir jāpalielina savi kapitāli (līdz 9% kapitāla pietiekamībai attiecībā pret šo banku aktīviem) kopumā par summu 107 miljardiem eiro.

Pie kam, ja runā par komercbankām nacionālā griezumā, tad lielākā summa (30 miljardi eiro) ir jākapitalizē tieši Grieķijas komercbankām.

Pēc tam pēc kapitalizācijas apjoma nāk Spānijas, Francijas , Itālijas un Vācijas u.c. eirozonas valstu bankas.

Prioritāri kapitalizāciju veic bankas pašas saviem spēkiem. Ja tās to nespēj (piesaistot savu akcionāru vai investoru jaunu naudu), tad tām palīdz attiecīgās eirozonu valstu valdības (protams, ņemot vērā  kā tas atstās iespaidu uz šo valstu valdību parāda pieaugumu).Savukārt tajās eirozonas dalībvalstīs ,kurās arī valdības to nespēs (pirmkārt Grieķijā), banku kapitalizācijā varētu piedalīsies tieši ESM.

Jāatzīmē, ka pati procedūra ar Grieķijas parādzīmju norakstīšanu vēl nav faktiski īstenota un tiek precizēta 2012.g. janvāra laikā. Tāpat ka ar ESM iesaistīšanos banku  kapitalizācijas procesā.

Otru lēmumu - par kompaktas fiskālās un nostiprinātas ekonomiskās politikas koordinēšanu, ko pieņēma eirozonas valstu vadītāji, vēlāk pieņēma un akceptēja arī 26 ES valstu vadītāji (izņemot Lielbritāniju).

Pamatā vēloties saglabāt Londonas, kā pasaules finanšu centra neatkarību no Eiropas Savienības kopējas uzraudzības un noteikumu ievērošanas, Lielbritānija šim lēmumam uzlika veto. Tas nozīmē, ka tas turpmāk tiks īstenots savstarpēji vienojoties 26 ES dalībvalstīm, ko atļauj Lisabonas līgums, taču tas nedarbosies kā kopēja ES likumu pakete.

Kāda ir šī lēmuma būtība un kā tas attiecas uz Latviju, kas mūsu premjera pārstāvēta arī to atbalstīja?

Pirmkārt, tas jau balstās uz jau esošo Lisabonas līguma pantiem, kuri tiek izvērsti sekojošā veidā.

Jau 2011.gada vasarā gan Eiropas Parlaments nobalsoja, gan Eiropas Padome pieņēma (ieskaitot Lielbritāniju) Eiropas Komisijas ierosināto 6 likumu paketi par Eiropas ekonomisko pārvaldību («Economic governance»).

Šī pakete sastāv no 3 likumiem, kas attiecas uz ES dalībvalstu budžeta stabilizācijas pasākumiem, bet 3 likumi attiecas uz ES dalībvalstu makroekonomikas stabilizācijas pasākumiem.

Visi šie likumi paredz ciešu Eiropas Komisijas uzraudzību tām dalībvalstīm, kuras ar savu darbību makroekonomikas un budžeta stabilizācijas  pasākumos nevirzās uz Māstrihtas kritēŗiju  pakāpenisku ievērošanu (t.i. zem  3% IKP budžeta deficīts, zem 60% IKP valdības parāds u.c., utt.).

Lai EK uzraudzītu dalībvalstis, tiek ieviesti t.s. Eiropas semestri, kuru gaitā dalībvalstīm, kas ir nonākušas uzraudzības statusā, ir jāiesniedz savi budžetu projekti EK līdz to pieņemšanai nacionālo valstu parlamentos.

Ja EK konstatē, ka dalībvalsts ar saviem lēmumiem virzās pretēji Māstrihtas kritēriju pakāpeniskai izpildei vai arī ir pilnībā «apstājusies» to izpildē (kvantitatīviem uzlabojumiem ir jābūt vismaz par 1/20  daļu gada griezumā), tad EK paziņo ,ka attiecīgā dalībvalsts ir nonākusi «uzraugāmās valsts» statusā.

Šai dalībvalstij  ir jāsāk par pamatu saviem lēmumiem pieņemt «Eurostat» dati par attiecīgās valsts stāvokli ( ko akceptē EK) un jāsāk pildīt konkrēti EK ieteikumi budžeta un makroekonomikas stabilizācijai.

Šie likumi paredz automātisku EK sankciju piemērošanu tām dalībvalstīm, kas atrodoties EK uzraudzībā, neievieš EK noteiktos pasākumus budžeta un makroekonomikas stabilizēšanā.

EK uzliktās sankcijas ( kas ir 0,2% no IKP daudzumā «soda» nauda, ko EK neatmaksā, ja dalībvalsts nepilda EK ieteiktos pasākumus (Latvijai tie būtu apmēram 24 milj. latu), vai 0,5% no IKP, ja dalībvalsts uzrāda apzināti nepareizus statistiskus datus par budžetu un makroekonomiku) ES Padome var atcelt tikai ar kvalificētu balsu vairākumu (tas nozīmē, ka lielās dalībvalstis vienas nespēs panākt EK sankciju atcelšanu).

Latvijai ir būtiski, ka šie 6 dokumenti ir obligāti pildāmi tikai eirozonas dalībvalstīm un, ka ne eirozonas ES dalībvalstis to izpildē var pievienoties brīvprātīgi.

Taču, ja Latvija tiešām vēlas iestāties eirozonā (jau ar 2014.g.vai vēlāk), ko viņai pēc būtības uzliek par pienākumu Lisabonas līgums ( nenosakot gan konkrētu gadu un datumu) , tad ir acīmredzami, ka bez šo 6 likumu brīvprātīgas pieņemšanas izpildei Latvijai diez vai ļaus iestāties eirozonā.

Taču šie 6 likumu pakete ir tikai daļa no ES ilgtermiņa finanšu stabilizācijas ilgtermiņa koordinēšanas plāna.

Otra plāna daļa ir vēl grūtāk izpildāma un to arī 2011.g.9.decembrī pieņēma 26 ES dalībvalstis (ieskaitot Latviju).

Tā pieprasa, lai visās 26 ES dalībvalstīs 2012.gadā tiktu atbilstošā konstitucionālā līmenī pieņemti likumi, ka šīs ES dalībvalstis apņemas pakāpeniski , bet konsekventi mazināt līdz 2015.g. savu strukturālo budžeta deficītu (kas neiekļauj sevī  izdevumus, kas saistīti ar valsts parāda atmaksu un citādus ārkārtas pasākumus budžetā, ja tie ir pamatoti) līdz 1,5% no IKP (Latvijai 2011.g. strukturālais budzēts ir apmēram 4%IKP).

Noslēgums.

Kā redzams no augstāk minētā eirozonas valstis un  ES kopumā ir pieņēmušas pēc būtības, gan  īstermiņa eiro un eirozonas glābšanas plānus, gan arī ilgtermiņa ES finanšu un ekonomikas stabilizācijas plānus.

ES eirozonas dalībvalstis, kuras ir nonākušas t.s. problēmvalstu statusā (Grieķija, Īrija, Portugāle), gan tās ,kuras ir tuvu šim stāvoklim ir pieņēmuša gan politiskus lēmumus ( nomainoties visās šajās valstīs valdībām), gan īpašas budžeta un ekonomikas konsolidācijas paketes (gan M.Monti valdības 34 miljardu eiro pakete Itālijā, gan jaunās Spānijas valdības centieni, gan pat Francijas valdības pieņemtās divas viena otrai sekojošās budžeta konsolidācijas paketes) cenšas visiem spēkiem no savas puses veicināt šo plānu reālu izpildi.

Savukārt ECB nupat kā no jauna atvēlētais kredīts eirozonas komercbankām (537 miljardu eiro apjomā līdz 3 gadiem uz 1%) arī ir būtisks solis kopējās situācijas uzlabošanai un eiro un eirozonas glābšanas plānu īstenošanai.

Arī Latvija, veiksmīgi noslēdzot savu programmu ar SVF un EK, ir devusi savu pienesumu kopējās situācijas ES uzlabošanā.

Var protams jautāt, vai ar to pietiks, un vai šie abi glābšanas plāni darbosies?

100% garantijas kapitālisma ekonomika nedod nevienam, taču tieši kapitālisms ir tā unikālā iekārta, kam piemīt spēja pielāgoties reālas dzīves apstākļiem ( skatīt nesen klajā nākušo grāmatu «Capitalism 4.0») un tieši tāpēc tas ir spējīgs pārvarēt ne vienu vien vēl globālo krīzi .

Cerams, ka arī šo, par kuru Rogofs (SVF bijušais galvenais ekonomists ) rakstīja, ka šī krīze ir savādāka.

Ir tomēr divi principiāli iemesli, kāpēc ES kā arī eirozonas visas dalībvalstis pieliek un pieliks maksimālas pūles ,lai pārvarētu šo krīzi , saglābjot gan savu kopējo valūtu – eiro, gan savu vienoto tirgu  utt.u.c.

Pirmais, tikai kopā kā vienota ekonomiska  savienība ES var sekmīgi konkurēt ar citiem pasaules politiskajiem un ekonomiskajiem centriem (ASV, Ķīna, Krievija u.c.).

Otrais ir ES iekšējai iemesls turēties kopā: problēmu «valstīm tieši dalība ES un eirozonā dod iespēju izmantot pārējo dalībvalstu (arī ECB) palīdzību un kopā cīnoties nenoslīdēt atpakaļ tajā zemākajā  dzīves līmenī, kāds tām bija pirms iestāšanās ES un eirozonā.

Savukārt, veiksmīgo ES dalībvalstu motivācija piedalīties kopējo ES un eirozonas glābšanas plānu īstenošanā ir ekonomiski viegli saprotama un pamatojama: tā ir izmantot šo pasaulē lielāko noieta tirgu (ES) kā savu preču un pakalpojumu realizācijas iekšējo tirgu, kas dod un dos pamatu šo valstu ekonomiku tālākai attīstībai.

Ja šis kopējais t.sk. arī kopējās valūtas tirgus sabrūk, cietīs visas tagadējās ES valstis. Un tāpēc viņas visas to nepieļaus.

Tweet