• ka darba izvēles meklējumos jums vajadzētu doties uz «Latvstroj», «Piščeprom», «Čermet»  vai arī uz «Latbumprom»;

• ka pareizi būtu jāsaka: - Sapulcē piedalījās seši latvieši, četri poļi, divi ukraiņi, kā arī desmit krievu tautības pārstāvji. (Bet ne krievi – tā būtu rupja un grūti piedodama politiska kļūda);

• ka visās valsts un pašvaldību iestādēs lietvedība būtu jākārto tikai krievu valodā;

• ka, ja deviņu latviešu sapulcei pievienotos viens vienīgs krievu tautības pārstāvis, turpmāk visiem obligāti būtu jārunā krieviski. Citādi par jums sāktu interesēties partijas komiteja.

Latvijas PSR iedzīvotājiem pirms divdesmit četriem gadiem tā bija ierasta prakse. Tā bija jādara, un visi tā darīja.

Disidenti kaut ko čukstēja par latviešu valodu, bet viņus uzreiz aicināja vizītē uz Stūra māju. Ja avīzē iespruka kāds rakstiņš par labu latviešu valodai, redaktoram vienkārši sadeva pa purnu.

Kā tas tā varēja notikt, ka disidentu čukstētās aizliegtās frāzes pēkšņi publiski tika skandētas no Radošo savienību plēnuma tribīnes? Un nekur citur kā Latvijas Komunistiskās partijas Politiskās izglītības namā? Kaut kas traks!

Un vēl - jau pēc pāris mēnešiem sabiedrībā plaši pazīstamie un cienījamie akadēmiķi Aina Blinkena un Jānis Stradiņš vadīja milzīgas diskusijas par latviešu valodu kā valsts valodu un sarkanbaltsarkano karogu kā Latvijas PSR valsts karogu laikrakstā «Padomju Jaunatne», kas tolaik iznāca 220.000 eksemplāru lielā tirāžā. Par latviešu valodu nobalsoja 307.875 cilvēki. Un pie viena tika noorganizēta Latvijas Tautas fronte. Notikumi attīstījās galvu reibinošā ātrumā.

Iespējams, ka daudzi no tiem, kam tagad pienākums iet uz referendumu, to nemaz nezina. Nav īstas motivācijas pārvarēt slinkumu un izstāvēt garo parakstītāju rindu.

Bet uz referendumu jāiet ir obligāti. Motivāciju var iegūt, lasot Barikadopēdijā ievietotos materiālus. Adrese: www.barikadopedija.lv

Un tepat jūs arī iegūsit aizvadītajā divdesmitgadē nozaudēto sabiedrības integrācijas recepti, ko perfekti un talantīgi izstrādāja Latvijas Tautas fronte. Dažu mēnešu laikā tika nodibinātas daudzas mazākumtautību kultūras biedrības. Notika Latvijas Tautu forums. Visas Latvijā dzīvojošās mazākumtautības dedzīgi pievienojās latviešiem lielajā aptaujā par neatkarīgu Latviju, bija uz Barikādēm. Barikāžu dalībnieks Jānis Mileiko rakstīja: «Iepazinos ar interesantiem cilvēkiem, savas zemes patriotiem. Uz barikādēm varēja sastapt jaunus puišus un sirmus vīrus. Latviešus un krievus. Ukraiņus un ebrejus. Vecrīgā, pie Mangaļu tilta, Zaķusalā, pie televīzijas torņa, citur.»

Ejot uz referendumu, mums jābūt bruņotiem ar labām domām un gaišām cerībām. Mums jābūt tolerantiem pret citādi domājošajiem un, balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, jāpavaicā pašiem sev – nu kā mēs varējām nodzīvoties tiktāl, ka tāds referendums vispār ir iespējams? Ko nepareizu mēs darījām? Kā būt turpmāk?

Atbilde ir meklējama mūsu brīnišķīgajā vēsturē – Barikadopēdija centīsies palīdzēt jums to iepazīt, publicējot tā skaistā laika avīžu un žurnālu rakstus, ievietojot audio un video materiālus.

Vienīgais lūgums – ieskatieties arī Barikadopēdijas ziedojumu sadaļā un apskatieties, vai tur jau ir jūsu vārds un uzvārds. Un, ja vēl nav, tad gan parūpējieties, lai tas tur parādītos!

Novēlu referendumam labvēlīgus laika apstākļus! 

Tweet