«Savā ziņā tas nozīmē atteikties no komforta zonas. Kļūt neaizsargātiem, kļūt viegli ievainojamam, kā ikviens patiess dialogs cilvēku padara neaizsargātu un viegli ievainojamu. Tas ir patiesa dialoga nosacījums – ja es iesēžos un pozicionējos, un esmu šeit nobruņojies savā iebrukumā. tas nav dialogs. Tas ir tā teikt apšaudīšanās,» uzskata Rubenis. Viņš aicina savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem un mācītājiem, lai neveidojas situācija, kad toni nosaka agresīvs mazākums.

Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Operas direktors Andrejs Žagars uzskata, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot.

«Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,» spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Žagars referendumu par otru valsts valodu uzskata par naudas izšķiešanu. Tomēr, ja jautājums nodots tautas nobalsošanai – tajā jāpiedalās.

Aktieris Vilis Daudziņš uzskata, ka visbīstamākais bezjēdzīgajā Lindermana un Osipova popularitātes vairošanas kampaņā, ir vienaldzība.

«Es atkal domāju tā: nu labi, tu neaizej. Nu neaizej, saki, lai viņi risina tās lietas. Bet tev taču ir bērni. Un tad, kad bērni izaugs un būs balsošanas vecumā, vai vēl vecāki, viņi tev kādreiz uzprasīs: «Ko tu darīji 18.februārī?» Un tu teiksi: «Nu es neko... Nē, nu, es vispār kopumā par, tas ir pret, bet eh... bija auksts, nevarēja mašīnu palaist. Un tad es domāju, ka gan jau tā pat būs vairāk nekā ... nu būs labi...» Es domāju, ka būs kauns,» spriež Daudziņš.

Lai izvairītos no kauna bērnu priekšā, ikvienam ir jārūpējas, lai pret nobalsotu pēc iespējas vairāk. Daudziņš mudina visus, kuriem ir savs auto, apzināt radus un draugus laukos, kas līdz vēlēšanu iecirknim aiziet nevarēs, un palīdzēt.

«Vajag balsot laukos. Vajag ņemt mašīnu, kam ir mašīna. Vajag ņemt visus radus, draugus, paziņas un kaimiņus, un braukt uz vietējo pagastu balsot. Tā es domāju. Jo patiešām man šķiet būtiski, ka tai pārstāvniecībai ir jābūt ļoti lielai. Tas ir kā tautas skaitīšanā. Te mums ir tauta jāskaita,» skaidro aktieris.

Pēc referenduma Daudziņš iesaka latviešiem vingrinājumu, ko izmanto aktieri, gatavojoties jaunām lomām. Mēģināt iejusties Latvijas krievu domās un sajūtās, lai viņus izprastu un rastu atbildi - kā konfliktu nogludināt.

Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs piedāvā jau konkrētus soļus, kurus krievi novērtētu kā aicinājumu uz izlīgumu. Piemēram, krievu valodu skolās noteikt kā obligātu priekšmetu. Krievvalodīgajiem gados nespiest latviešu valodu iemācīties par katru cenu.

«Tad, kad sāk kurināt visu to, ir tā kā ar sievu. Kad sāk strīdēties - vairs nesaproti, ko runā. Un aizmirsti, par ko strīdējies. No kā tu sāki,» skaidro Gruzdovs.

Gruzdova kolēģis aktieris Gundars Āboliņš ir pārliecināts, ka latvieši jau labu laiku ir gatavi Jura Rubeņa mudinājumam uz izlīgumu. Vienīgi līdz šim dialogs atdūries pret primitivizētiem saukļiem. Līdzīgiem, kādi dzirdami, gaidot referendumu.

«Tāpēc ir ļoti grūti to uzreiz izdarīt. Jo uzreiz vēsture, uzreiz okupācija vai ne-okupācija. Uzreiz Abrene vai ne-Abrene. Uzreiz mēs primitivizējam šo krieviski runājošo cilvēku uz kaut kādu tipu treniņbiksēs, kas grauž saulespuķu sēklas. Tā jau nav. Tāpēc es pie sevis tā nodomāju: ar ļoti lielu cieņu pret krievu valodu, ar lielu cieņu pret krievu kultūru, un ar lielu cieņu pret ikvienu krievu vai krieviski runājošu vai citādi saprotošu cilvēku, kurš dzīvo Latvijā, es ar tīru sirdsapziņu iešu un balsošu pret. Pret krievu valodas statusa maiņu. Un nevis pret krievu valodu,» stāsta Āboliņš.

Rubeņa rakstītais «Labas gribas manifests» paredz, ka uzreiz jau nākamajā dienā pēc referenduma, kurā jāpasaka skaidrs «NĒ» divām valsts valodām, gan latviešiem, gan krieviem jāsāk mācīties sapratne un iecietība. Mācītājs novēl ikvienam līdzcilvēkos mācēt ieraudzīt nevis atšķirīgo, bet kopīgo. Un jāiemācās panākt, lai latviešu valoda nevis sašķeltu, bet vienotu.

«Spēks, ļoti liels spēks ir vajadzīgs, lai paspertu pirmo soli pretī dialogam. Un absolūti nekāds spēks nav vajadzīgs, lai instinktīvi reaģētu – nu mani sit – es situ pretī. Nekāds spēks nav vajadzīgs. Tas ir elementāri, instinktīva un prasta rīcība. Un šajā prastumā noripot būtu neizdevīgi mums visiem,» secina Rubenis. 

Tweet