Aivars Tarvids: Latvietis pie zviedru galda

Latvija dažādām acīm dažādos laikos skatījusies pāri jūrai sava ziemeļu kaimiņa virzienā. Īsti mitoloģiski pieņemts apcerēt labos «zviedru laikus», kad Vidzeme bija tuvās metropoles maizes klēts un žēlīgie kolonizatori atvēlēja mācītājam Glikam pārcelt Bībeli bauru mēlē. Tāda romantizēta vēstures idille — kā kostīmfilmas «Vella kalpi» trešā sērija.

Pēcāk krievi svensoniem karošanas un kolonizācijas niķi izdzina ar saviem gvardes pulkiem. Zviedri atrada komfortu un nacionālās pašcieņas piepildījumu neitralitātes statusā. Protams, reālpolitika nebija tik sterila kā tās morālās izkārtnes eksporta variants. WWII iesākumā Zviedrijas valdība paslepus koķetēja ar nacistisko Vāciju, piegādājot Hitlera režīmam stratēģisku rūdu kravas. Savukārt «nordiskie» zviedru brīvprātīgie SS spēku rindās patiešām (atšķirībā no latviešu leģiona vīriem) cīnījās par Lielvāciju. Mainoties situācijai frontēs, mainījās un nelokāmi antihitleriska tapa arī Zviedrijas oficiālā pozīcija. Tā izkalpojās uzvarētājiem — un zviedru gļēvuma cena bija arī latviešu karavīru noziedzīgā izdošana Staļina režīmam.

Zviedri ilgstoši varēja rietumu virzienā dižoties ar sava dižā tautieša Raula Vallenberga nopelniem ebreju glābšanā un korekti laiku pa laikam lūgt Kremli noskaidrot viņa mocekļa gaitas gulaga nebūtībā. Amerikāņu un angļu sabiedroto uzdevumā zviedri piecieta dažādas izlūkmisijas savu robežu tuvumā. No šērām uz Kurzemi, britu sūtīti, devās arī latviešu izlūki. Latvijas (toreiz — padomijas) teritoriālajos ūdeņos sarkano Gaisa spēki nogāza gan amerikāņu, gan zviedru izlūklidmašīnas. Zviedru vikingi par to klusēja.

Aukstā kara laikā Zviedrijas valdība dažkārt vien sūkstījās par «neatpazītām» zemūdenēm, kuras it bieži slapstījās tās ūdeņos. Kad 70. gados padomju submarīna uzskrēja uz sēkļa Kārlskrūnas bāzes tuvumā, Zviedrijai, lai glābtu starptautisko prestižu, vajadzēja vien izteikt oficiālu protestu Maskavai. Sadzīvošana ar «ļaunuma impēriju»  gan netraucēja zviedriem no savas neitralitātes tempļa vīzdegunīgi pamācīt pārējo «demokrātisko pasauli» — nosodot, piemēram, amerikāņu agresiju Vjetnamā vai Izraēlas politiku Tuvajos Austrumos. Pasaule reaģēja dažādi — vieniem patika «zviedru sociālisma», citiem — «zviedru ģimenes» modelis.

Latviešu pēckara kaimiņbūšana ar Zviedriju bijusi dažāda. Mežabrāļi velti gaidīja zviedru desantus, viņiem bija vien jāsamierinās ar Stokholmas kluso piekrišanu okupācijas faktam. Vēlāk Rīgas radio raidīja propagandas programmas zviedru valodā, bet daži latviešu «žurnālisti» bija akreditēti Zviedrijā, lai vāktu informāciju. Sociāldemokrātiskajā valstī līdz saulainām vecumdienām nodzīvoja visprofesionālākais latvju zociķis — Brūno Kalniņš.

Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, Zviedrija savu politisko dzīvesziņu varēja eksportēt uz Latviju kā humānu palīdzību. Kuslā Latvija bija pateicīga vieta, kur politkorektumā trenēties zviedru kungiem. Ja «sociālās labklājības zemei» trūka uzņēmības tikt galā ar Somālijas vai Balkānu imigrantiem, varēja pamācīt kaimiņvalsti būt tolerantai pret civilokupantiem. Patīkami taču būt īsteniem eiropiešiem, ja kopējās jūras Latvijas krastā plaukst korupcija un organizētā noziedzība. Var demonstrēt savos TV ekrānos Rīgas staigules un ubagus, lai nebūtu lieki jārunā un jāsarkst par zviedriem kā ņipriem sekstūristiem. Zviedrijas valdība piecieta piedzērušā Borisa Jeļcina «viesizrādes» Stokholmā un neielaidās kompromisos Rīgā sagrieztā «zviedru kuģa» lietā. Reizēm kaimiņi rīkojās gluži komiski — zviedru virsnieki, kuri nav gājuši kaujā teju 200 gadus, ar pārākumu joprojām domā kara gudrībās skolot latviešu karavīrus, kuri bijuši varonīgi cīnītāji visos 20. gadsimta karos un nozīmīgākajos militārajos konfliktos.

Naivi arī domāt, ka zviedru plānos bijusi Latvijas pilnvērtīgā ekonomiskā attīstība. Zviedru novārdzinātā «sociālistiskā» ekonomika — ar milzu nodokļiem un kapitāla aizplūšanu — nav ieinteresēta konkurencē, jaunos izaicinājumos. Šim mērķim visi līdzekļi labi — kaut vai Latvijas zivju fabrikā kā diversantus iesūtot TV filmēšanas grupu, kuras uzdevums maldināt zivju ēdājus Zviedrijā, stāstot, ka latviešu maluzvejnieki izsmēluši sausu vai visu Baltijas jūru. Vai iegūstot nozīmīgu kontroli pār Latvijas mediju tirgu. Mazs gandarījums valstij, kuras leģendārie zīmoli «Volvo» vai «Ericsson» nonākuši starptautisko korporāciju kontrolē, valstij, kuras biznesa veiksminieki bēg uz «nodokļu paradīzēm».

Tagad zviedru arodbiedrībām (ar premjera Jērana Pērsona tiešu atbalstu) nepatīk, ka latvieši par, viņuprāt, «dempinga cenām» gatavi būvēt dažādus objektus valstī. Skandināvu varoņi draud ar sankcijām, streikiem. Tikmēr zviedriem nav bijuši, nav un, jādomā, nebūs iebildumi par smiekla cenām iepirkt zemes un meža īpašumus Latvijā.

Latvijas valdība (gan ārlietu ministra, gan arī premjera personā) solās aizstāvēt latviešu celtnieku intereses Zviedrijā, tātad plašākā kontekstā — Latvijas nacionālās intereses apvienotās Eiropas ekonomiskajā telpā. Sekmīgai rīcībai visupirms būtu propagandas efekts — Aigars Kalvītis nenoliedzami iegūtu rīcībspējīga valstsvīra slavu. Bet Artis Pabriks pierādītu sevi maizes darbā tautiešu labā, ne verbālā «pēdējā Eiropas diktatora» pāraudzināšanā.  Tiktu arī kušināti eiroskeptiķi, kuri pirms iestāšanās referenduma «brīdināja» par Eiropas Savienības (ES) negācijām un patlaban klaigā, ka viņu pesimistiskās prognozes «piepildījušās».

Latvijas valstij, ja tā patiesi nevēlas būt nabadzīgākā ES dalībvalsts un tās politiskais «sešnieks», zviedri devuši lielisku iespēju, proti, radījuši situāciju, kad oficiālās Rīgas pienākums pašapliecinoties «parādīt dūres» bezkaunīgajiem svensoniem. Pietiek Latvijai būt pazemīgai lūdzējai pie veiksminieku parādes lieveņa, slienu rijējai pie bagātīgā zviedru galda, tādai piesmietai kalponītei, humpalu lupatu novalkātājai un okupācijas laika bandubērnu auklētājai.

Vācu militārais teorētiķis Klauzevics reiz teicis — «sāciet karu, un jūs apvienosiet nāciju». Mazs, vēlams, uzvarēts diplomātiskais kariņš nudien veicinātu integrācijas (vārda plašākajā nozīmē) procesus valstī. Politiskā pieredze liecina, ka Zviedrijas sociāldemokrātu valdības tradicionāli ir gļēvas un, saduroties ar pretestību, iebēg atpakaļ savā neitralitātes alā. Gluži simboliski, ka šā konflikta ap Latvijas firmu «Laval un partneri» laikā visā krāšņumā no jauna parādījās «demokrātiskās Zviedrijas» patiesā politiskā morāle, proti, jaunatklājumi saistībā ar «Estonia» bojāeju. Konformistiska un melīga atkal izrādījusies tā zviedru valdīšana. Kas zina, Stokholmas slepenā politika tieši izprovocējusi 852 cilvēku baiso nāvi jūras dzelmē un pavisam droši sekmējusi šīs traģēdijas patieso apstākļu slēpšanu.

Zviedrija nav ASV (kuras globālās politikas impērisms Latvijai jāpiecieš) vai Krievija (kura atrodas viņpus Zilupes un spējīga mēģināt valstī mobilizēt «piekto kolonnu»). Zviedrija kā pretiniece Latvijai ir «pa zobam». (Kaut reizi jābūt stiprākiem par Igauniju, kuras valdība savus celtniekus Zviedrijas tirgū nule kā būtībā nodeva.) Jācīnās visiem iespējamiem līdzekļiem — lai mūsu būvnieki tiesājas, lai diplomāti algu atpelna «Laval un partneri» labā skandalējoties Briselē, lai valdība atsauc no Stokholmas vēstnieku uz konsultācijām, lai kara ministrs Repše lauž līgumus par karamateriālu iepirkumiem Zviedrijā, lai ministri nebrauc dienesta «Volvo» limuzīnos… Pārdēvēsim Stokholmas ielu Rīgā un noteiksim embargo vodkas «Absolut» importam Latvijā.

Pietiek būt nabaga radiniekiem Eiropā. Pietiek atkāpties. Lai nebūtu kājslauķis uz ES robežām, lai negulētu «pie parašas» ES kopējā kamerā. Labāk sarīkot masu akcijas pie Zviedrijas Karalistes vēstniecības Rīgā. Labāk lūgt uzņēmējam Gombergam atļauju uzstādīt viņa atjaunoto Pētera Lielā skulptūru zem misijas logiem. Lai svensoni tup diplomātiskajā drošībā un atceras, ka vēsturei piemīt tieksme atkārtoties. Katra zviedru paaudze mēdz nopelnīt kāvienu. Laiks būt kaut nedaudz kuršu piemiņas cienīgiem, kā nekā senču sirotāji reiz iedvesa šausmas Gotlandes iedzīvotājos…

Tweet