Politiskie pretinieki. Interfronte un Tautas fronte

Viesturs Sprūde, «Latvijas Avīze»

Ceturtdiena, 13. janvāris (2005) 21:33    |    Komentāri: (1)

Drukāt  Nosūtīt draugam

Pirms 15 gadiem Latvijas politiskajā dzīvē parādījās tāds veidojums kā interfronte. Kāds bija tas laiks, kad cīņā par Latvijas neatkarību sadūrās Tautas fronte un interfronte, — to atcerēties tābrīža tautfrontiešu līderi, tagadējo Latvijas Inteliģences apvienības vadītāju Jāni Škaparu aicināja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde. V. Sprūde: — Kas īsti bija interfronte un vai tā laika notikumos var saskatīt arī kādu līdzību ar mūsdienu tendencēm Latvijas krievvalodīgo sabiedrībā? — Ir tāds teiciens: vilks spalvu met, bet tikumu ne. Īpaši jau vecie vilki. Mēs bieži nestādāmies priekšā to imigrantu plūsmu, kas izgāja caur Latviju. Tie bija četri miljoni, kas ņēma no šīs zemes un gāja tālāk. 700 000 no tiem palika šeit. Kad 1988. gada vasarā, rudenī sāka veidoties Latvijas Tautas fronte (LTF), tas bija spējš, eksplozīvs sākums. LTF nodibinājās tā gada 8. oktobrī, un jau mēneša beigās kustībā bija 240 000 biedru. Tie kā lavīna nāca paši. Mēdz teikt, ka LTF gribēja veidot kompartijas centrālā komiteja, drošības orgāni. Pieļauju, ka tā tas bija. Dažos dokumentos to var redzēt. Taču tautas stihija bija pārāk liela, lai to turētu kādos ietvaros. Pat paši LTF līderi to nespēja savaldīt un bija spiesti iet līdzi vilnim. — Bet kā ar tiem LTF vadītājiem, kas esot slepeni iecerēti drošības orgānos? — Domāju, ka «orgānos» daži LTF līderi bija iecerēti, bet tā vienkārši tos ievirzīt nebija nemaz iespējams. Viņus stihiski «atsijāja». Kad 1988. gada septembra sākumā publicēja LTF statūtus, partijas orgāni atjēdzās, ka nav vairs labi. Tad līdzsvaram sāka reģistrēt frontē nodaļas no Civilās aviācijas institūta, kuģniecības u. c. vietām. Piemēram, Civilās aviācijas institūts pretendēja uz 700 vietām LTF kongresā. Ja prasību apmierinātu, tas nozīmētu, ka LTF sāktu kontrolēt tie ļaudis. Tāpēc nolēma institūtam dot četras delegātu vietas. Tad viņi pameta LTF dibināšanas kongresu un drīz kļuva par interfrontes (IF) bāzi. Es domāju, ka IF un LTF sāka veidoties vienlaikus, lai gan oficiāli interfronte nodibinājās 1989. gada 7. janvārī. Mēs jau 1988. gada oktobra otrajā pusē LTF valdē apspriedām jautājumu par IF destruktīvo rīcību. Novembrī LTF izjuta lielu spiedienu un kompartijas mēģinājumus kļūt par starpnieci starp abām frontēm. Bija izdevīgi attēlot, ka LTF aizstāv latviešus, IF — cittautiešus, bet partija ir tas saprātīgais spēks, kas notur līdzsvaru. Sajutām, ka tiek likti šķēršļi laikraksta «Atmoda» darbam, rakstu publicēšanai. Tikmēr IF veidojās ļoti aktīvi. IF dibināšana notika Politiskās izglītības namā (tagad Kongresu nams). Tautas fronti IF kongresā pārstāvēja Ivars Godmanis, bet no kompartijas puses bija Anatolijs Gorbunovs. Viņš kongresā teica visai cildinošus vārdus, kaut IF valdīja agresīvs noskaņojums. Taisnību sakot, 1988. gada beigas un nākamā gada sākums Tautas frontei bija ļoti kritisks laiks. Iniciatīva sāka pāriet IF rokās. 1989. gada 23. februārī padomju armijas svētkos Rīgas centrā notika liels IF gājiens. Vēl tajā mēnesī 25. datumā notika pret latviešu valodu kā valsts valodu vērsts mītiņš. Padomju armijas diena bija pirmā lielā interfrontes akcija, kuras laikā bija paredzēts nolikt ziedus arī pie Brīvības un Ļeņina pieminekļiem. Pie Brīvības pieminekļa tauta stāvēja kā siena. Es kā šodien atceros interfrontistu gājienu armijas orķestra pavadībā, kad tie pagriezās un aizsoļoja uz Pārdaugavu pie Uzvaras pieminekļa. No tā brīža šis piemineklis kļuva par simbolu spēkiem, kas organizēja visas pret neatkarību vērstās akcijas. V. Krustiņš: — Škapara kungs, skaidri un gaiši: vai pastāvēja aizdomas, ka pastāv vēlēšanās sarīdīt krievus ar latviešiem, lai ļautu iejaukties trešajam spēkam — armijai? — Tas jau bija pamatmērķis — sarīdīt abas tautas. Paraugieties, kas tad ietilpa IF. Latvijā tobrīd bija 62 000 atvaļināto padomju armijas virsnieku. 4/5 valstī esošo uzņēmumu bija t. s. Vissavienības nozīmes. IF atbalstīja uzņēmumu virsotne — vadītāji un viņu vietnieki, kas turklāt bieži pārstāvēja militārrūpnieciskajam kompleksam piederošās rūpnīcas. Baltijas kara apgabala štābs atradās Rīgā… — Latvijā atradās arī apgabala gaisa spēku un robežsardzes spēku štābi… — Mēs tolaik uzskatījām, ka IF vada no Latvijas kompartijas Centrālās komitejas. Tie bija Maskavas atsūtītais LKP CK otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs un LKP CK organizācijas daļas vadītājs Genādijs Loskutovs. Aktīvi bija kompartijas pirmais sekretārs Rīgā Arnolds Klaucēns un Alfrēds Rubiks. Tieši Rīgā, kur koncentrējās lielie rūpniecības uzņēmumi un armijas štābi, kompartija visaktīvāk darbojās pret LTF. Interfronte tikmēr pretendēja uz visu krieviski runājošo iedzīvotāju interešu aizstāvību. Galvenie ideoloģiskie momenti, kas tika uzsvērti, bija: vienota PSRS; Komunistiskās partijas lomas saglabāšana; pretdarbība nodomiem apturēt migrāciju un latviešu valodu apstiprināt kā valsts valodu. Pretošanās latviešu valodai kā valsts valodai savu kulmināciju sasniedza 1989. gada pavasarī, kad tika draudēts ar Vislatvijas streiku un akcijām, kurās piedalītos arī armija. V. Sprūde: — Ir viedoklis, ka interfronte jau no paša sākuma nolēma sevi otršķirīgai lomai, jo tai vienmēr bija jāreaģē uz LTF soļiem. Tāpēc IF nespēja iegūt iniciatīvu un bija lemta neveiksmei… — Tik vienkārši gan tas nebija. Plaši izplatījusies tendence runāt par «dziesmoto revolūciju». Man, to dzirdot un pēc tam pārskatot dokumentus, atskatoties uz notikumiem, dažkārt rodas jocīga sajūta. Jā, kongresos un mītiņos jau dziedāja, bet ikdienā gāja grūti. IF reflektēja uz to, ko darīja LTF, bet teikt, ka IF bija lemta neveiksmei… Starp citu, arī PSKP CK reflektēja uz notikumiem Baltijā. Pēc «Baltijas ceļa» akcijas no Maskavas nāca nosodījumi — kā var domāt par iziešanu no PSRS un tamlīdzīgi. Tajā laikā tāda reaģēšana bija konvulsīva, grūti prognozējama un bīstama. Bieži tā saistīta ar militārām vai cita veida vardarbīgām akcijām. To mēdz dēvēt par sabrukuma enerģiju un tā ir bīstama. Tā var atsviest atpakaļ, un Moldovā, Gruzijā tas arī notika. Gruzijā Tautas fronte bija ļoti spēcīga, taču sabrukuma enerģija Gruziju atsvieda atpakaļ uz ilgu laiku. Latvijā IF uzdevums bija mazināt, paralizēt LTF aktivitātes. Likās, ka cittautiešu īpatsvars Rīgā ir tik liels, ka ar IF palīdzību izdosies izraisīt divu spēku sadursmi. Pēc tam varētu teikt, ka vienīgi Komunistiskās partijas centrālkomiteja vēl var ko darīt. Akcents uz IF tika likts līdz pat 1990. gada 4. maijam. Vēlāk spēlei jau bija citi noteikumi un interfrontes ziedu laiki beidzās. V. Krustiņš: — Es gribētu piebilst, ka IF zaudēja galvenokārt tādēļ, ka neguva vairākuma atbalstu pat tā laika Latvijas varā. Centrālkomitejā bija biedri, kuri nespēja izšķirties, kurā pusē nostāties. Rubiks jau tobrīd nebija noteicējs. Pateicoties Alfrēdam Čepānim, kurš 1990. gada aprīlī izveda no partijas latviešus, LKP bija pilnīgi sašķēlusies. Bija tādi rajonu komiteju sekretāri kā Skulte, Vanags un daudzi citi, kas neatbalstīja interfronti LKP. Droši var apgalvot, ka bija tādi partijas sekretāri latvieši, kas pārdzīvoja visu tāpat kā jebkurš cits latvietis. Bija gan ideālisti, kas cerēja uz sociālismu «ar cilvēcisku seju», bet visus tas režīms bija pazemojis. Man šķiet, šķelšanās notika pat VDK. Turklāt laukos interfrontei nebija ietekmes. — Tas bija 1989. gada beigās, kad komjaunatnes centrālkomitejā notika dažu rajonu centrālkomitejas pirmo sekretāru sanāksme. Tur bijām klāt arī es un Dainis Īvāns. Runa bija par paziņojumu, kurā paustu attieksmi pret Tautas fronti. Partijas šķelšanās process gāja uz priekšu, un tajā sanāksmē tika runāts, ka nākamā gada sākumā varu partijā var pārņemt reakcionārais spārns. Tādi brīdinājumi bija. Arī VDK bija cilvēki, kas simpatizēja tautas kustībai. Noteicošie faktori, kamdēļ IF neguva panākumus, bija vairāki. Vispirms jāsaka, ka latvieši neatkarības jautājumu uztvēra asi, spēcīgi. Tas aptvēra lielus cilvēku daudzumus un ietekmēja varas institūcijas — partijas centrālkomiteju, prokuratūru, miliciju. Turpretī IF aktīvo cilvēku skaits nebija liels. Tie 300 000, kas tika oficiāli minēti, bija blefs ar mērķi, lai uzrādītu lielāku atbalstītāju skaitu nekā LTF. To liecina arī neveiksmes ar streikiem. Kad LTF 1991. gada janvārī rīkoja manifestāciju Daugavmalā, tur sanāca ap 700 000 cilvēku, bet IF pāris dienas vēlāk, 15. janvārī ASK stadionā sapulcināja ap 10 000 un pasludināja, ka Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja pārņem varu valstī. V. Sprūde: — Bet nepārņēma… — Tas bija periods kad notika cīņa starp divām varām. Rubiks kādā intervijā sacīja, ka LTF bija 30% varas, bet LKP CK 70%. Būtībā tā arī bija. Milicijā bija divas trešdaļas nelatviešu, un cīņa par miliciju ilga līdz pat augusta pučam. Armijas skaits bija milzīgs. Omonieši drasēja visur. Bieži 1990. gada vasaru un rudeni līdz pat barikādēm nenovērtē. Patiesībā tas bija alternatīvo varas struktūru formēšanās laiks. Maija beigās IF jau vairs nerīkojās kā patstāvīgs spēks, bet saplūda ar darbaļaužu apvienoto padomi, kara un darba veterānu, streiku padomi, frakciju «Līdztiesība». Izveidojās «PSRS un LPSR konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsargāšanas komiteja». Tā bija visu šo sabiedrisko organizāciju jumta organizācija, kas varētu pārņemt varu. Pati par sevi IF izrādījās pārāk nevarīga, lai varētu stāties pretī LTF. Vajadzēja kaut ko stipri lielāku. Ko — tas visu deviņdesmito gadu nodarbināja prātus gan Maskavā, gan Rīgā. Turklāt neaizmirsīsim, ka minētajai jumta organizācijai visos rajonos veidoja «strādnieku vienības». Pēc sava rakstura tās bija tuvas bruņotām vienībām. Bet varas pārņemšanas plāni neizdevās 1991. janvāra notikumu dēļ. V. Krustiņš: — Neliela replika. Par «perestroikas arhitektu» uzskatītais PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieks Aleksandrs Jakovļevs savā atmiņu grāmatā Sumerki» («Krēsla») raksta, ka ticis sūtīts pie toreizējā ASV prezidenta Džordža Buša vecākā, lai skaidrotu, cik bīstamas ir «separātisma tendences» Padomju Savienībā. Bušs atbildējis: mēs neesam par PSRS izjukšanu, bet Baltijas valstis ir izņēmums. Tas nozīmē, ka Maskava te varēja tikai «spēlēties ar sērkociņiem» vai arī mēģināt pagriezt lietas tā, it kā paši vietējie vēlētos palikšanu savienībā. Armijai brīvas rokas dot nedrīkstēja, tāpēc arī vajadzēja interfronti. Amerikas lomu te ir svarīgi atzīmēt. — Es to jautājumu atstātu kā strīdīgu. Pieļauju, ka saruna par Baltiju starp Bušu un Gorbačovu bija. Taču Gorbačova un armijas aktivitātes, lai paturētu visu kā agrāk, bija lielas. Modris Ziemiņš raksta, kā armija tam gatavojusies. Viņi cerēja Baltijā izveidot atbilstošas varas struktūras. Man rodas iespaids, ka 20. janvāra notikumus, kad omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai, iecerēja kā provokāciju, lai Rīgā radītu ielu nemierus, lai cilvēki izietu no barikādēm. Vislatvijas glābšanas komiteja jau novembrī aicināja ievest republikā PSRS prezidenta pārvaldi, bet 15. janvārī paziņoja par varas pārņemšanu. Meklēja jau jaunās valdības ministrus. Domāja, ka viss būs kārtībā. Bet iznāca citādi. Protams, starptautiskā situācija mums bija labvēlīga. Arī Jeļcina faktors bija milzīgs. Naktī no 13. uz 14. janvāri Gorbunovs un Jeļcins Tallinā parakstīja līgumu par Krievijas un Latvijas starpvalstu attiecībām. Ar savu atbalstu viņš novērsa iespēju kaut ko sarīkot «krievu aizstāvības» aizsegā. V. Sprūde: — 1990. gada pavasara Latvijas AP vēlēšanās interfronte plānoja iegūt balsu vairākumu. Nacionalitāšu proporcija to pieļāva, taču uzvarēja LTF. Kā jūs to izskaidrotu? — Tautas fronte padomē ieguva tieši sešas vietas vairāk par nepieciešamo minimumu, lai varētu pieņemt 4. maija neatkarības deklarāciju. 132 vietas vajadzēja, 138 dabūjām. Cīņa bija neganta par katru vietu. Ja nebūtu ieguvuši vajadzīgos mandātus, var iedomāties, ka tad pret mums izmantotu ne tikai politiskas metodes. Tā bija balansēšana uz naža asmens. Tas, ka ap neatkarību konsolidējās daļa partijas vadības, izsauca arī cittautiešu pievēršanos LTF izvirzītajiem kandidātiem. Neatkarības idejai bija milzīgs fascinējums. Bieži piemirstajā 1991. gada 3. marta referendumā par neatkarību nobalsoja ne tikai laukos, bet pat visās lielākajās pilsētās. Latviešu alkas pēc neatkarības daļai cittautiešu nebija svešas bet daļu baidīja. Rīgā vairākos rajonos mums pārsvara nebija un tur AP tika ievēlēti padomju armijas ģenerāļi, niknais LTF pretinieks pulkvedis Alksnis un citi no interfrontes kodola. Janvāra dienās AP frakcija «Līdztiesība» bāzējās kompartijas centrālkomitejā. Augusta puča laikā šī frakcija iekļāvās reakcionāro spēku kopīgajā paziņojumā, kuru virs pilsētas kaisīja no helikoptera. — Kā notika interfrontes slēgšana? — Darbojoties Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā, interfronte ļoti aktīvi atbalstīja arī augusta puču. Tāpēc ar AP lēmumu interfronti tūlīt pēc tā slēdza līdz ar citām tamlīdzīgām sabiedriskām organizācijām — kompartiju, kara un darba veterānu padomi, darba kolektīvu apvienoto padomi, streiku padomi, vairākām avīzēm. Notika arī tiesu procesi, kas pamatoja vairāku laikrakstu darbības apturēšanu. IF galvenā mītne bija Vecrīgā, Smilšu ielā. Pārņemot telpas, izrādījās, ka daudzas no tām ir aizslēgtas un aizzīmogotas, arī interfrontes dokumenti AP rīcībā praktiski nepārgāja. Tāpat kompartijas dokumentus paspēja sadedzināt. Nekādas represijas pret interfrontistiem nevērsās. Tiesāja vienīgi Alfrēdu Rubiku, bet ne jau saistībā ar interfronti. — Kādā tā laika intervijā «Atmodas» krievu varianta redaktors Aleksejs Grigorjevs kā vienu no IF neveiksmju iemesliem minēja humanitārās inteliģences trūkumu šīs frontes rindās. Viņiem bija militāristi un tehniskās inteliģences pārstāvji, bet ne līderi, kas spētu aizraut masas. — Latvijas krievu sabiedrības nelaime ir tā, ka tai tikpat kā nav radošās inteliģences, sirdsapziņas modinātāju. Labi, mēs varam nosaukt Dobrovenski, Azarovu un vēl dažus. No tiem miljoniem, kas te nāca, palika militārā «inteliģence», uzņēmumu vadītāji, tehniskā inteliģence. Viņiem būtībā nebija cilvēku, kas spētu sarunāties ar sabiedrību. Bija Civilās aviācijas inženieru institūts, taču sabiedrību nevar salīdzināt ar uzņēmuma vadīšanu. Vajag humanitāro slāni, kas veido cilvēku, ne tehniskos darbiniekus. Bet toreiz bija viens ļoti būtisks PSRS Ministru padomes lēmums — par Vissavienības nozīmes uzņēmumu pārvēršanu akciju sabiedrībās, kas ļāva «strādnieku padomēm» it kā piedalīties uzņēmuma vadīšanā. Tas bija bīstams lēmums. Īsti rezultātu tam gan nebija, bet tie, kas uzņēmumos bija pie varas, vēlāk lielā mērā tika arī pie privatizācijas… V. Krustiņš: — Lūk, te jums arī atbilde, kāpēc laukos privatizācijas priekšgalā bija latvieši, bet rūpniecībā krievi. Tie rūpnīcu strādnieki gribēja arī desu ēst. Cilvēki domāja — būs Maskava no kakla nost, būs labāk. Tā domāja arī vienkāršie cittautieši, ja vien nestrādāja kādā privileģētā uzņēmumā. Tāpēc arī tā konfrontācija tāda neiznāca. Bet sakiet, vai no IF laiku vadoņiem tagad kāds ir aktīvā politiskā darbībā? Kā ir ar bijušajiem AP deputātiem, tagad Rīgas domniekiem Leonīdu Kurdjumovu un Oļegu Ščipcovu? Viņi nebalsoja par neatkarību un nostājās pret Latvijas valsti. — Kurdjumovs gan nebija tas niknākais vīrs. «Līdztiesības» frakcijā bija daudz niknākas personības. Kopumā «Līdztiesība» izšķirošos brīžos vienmēr nostājās gan pret Latvijas neatkarību, gan latviešu valodu. Barikāžu laikā viņi atstāja Augstāko padomi un bija starp tiem, kas pulcējās ASK stadionā, kad tika paziņots par valsts varas pārņemšanu. Puča dienās «Līdztiesība» arī uzstājās pret neatkarību. Visaktīvākie, agresīvākie bija Viktors Alksnis, publicists Jānis Dzintars, Tatjana Ždanoka. Arī frakcijas vadītājs Sergejs Dīmanis. No Maskavas vadīt interfronti atsūtīja pulkvedi Igoru Lopatinu, bet viņš nemācēja latviešu valodu, tādēļ visur presē un televīzijā uzstāties nācās Anatolijam Aleksejevam. Viņš bija pieredzējis polemiķis un augsta ranga demagogs, kas prata apšaubīt jebkuras, pat ļoti labas idejas. «Līdztiesībā» valdīja izteikti pret Latvijas neatkarību vērsts noskaņojums un neatkarība bija galvenais jautājums… — Vai tad šodien nav tas pats? Ir vīri, kas atklāti neatzīst Latvijas valsti, tad ko vēl vajag! Šodien mēs redzam, ka tās dzirnavas, kas toreiz mala interfrontē, atkal maļ tajā pašā virzienā! — Šodien tie spēki, kas organizēja interfronti, Latvijā ir daļēji saglabājušies — bijušie virsnieki, uzņēmumu vadītāji. Toreiz viņiem bija «zelta laiki». Viņu simbols ir Uzvaras piemineklis — pagātnes atmiņas un nostalģija. Es teiktu, lai viņi sanāk pie pieminekļa un atceras pagātni, bet lai nenoliedz Latvijas valstiskumu. Lestenes piemineklis ir simbols otrai pusei, un neviens nevar teikt, ka tur pulcējas fašisti. Katram ir tiesības uz savām atmiņām par pagātni. Šodien process ir aizgājis tālu uz priekšu. Tie cilvēki savus tikumus vairs nemainīs, mēs esam nobalsojuši par iestāšanos ES un procesi turpinās. Šobrīd Latvijas nedraugu aktivitātēm ir vairāki cēloņi. Pirmkārt, Eiroparlamenta vēlēšanas. Otrkārt, tuvojas maijs, kad Latviju uzņems ES. Treškārt, tuvojas Krievijas prezidenta vēlēšanas. Maskava diriģēja interfronti tad un, iespējams, arī tagad ir spēki, kas no tās puses uzkurina situāciju. Visi tie šodienas «štābi» rīkojas līdzīgām metodēm kā toreiz. Streikus pret latviešu valodu rīkoja tad un tagad. Tikai tagad viņi piesaista arī bērnus. Ja arī pēc 15 gadiem izvirzīts jautājums par latviešu valodu, tad tas nozīmē, ka šie cilvēki to nemaz negrib mācīties. Tagad jautājums par piederību šai valstij jāuzstāda pavisam citādi nekā toreiz. Tiem, kas te dzīvo, jāidentificējas ar Latvijas valsti, latviešu valodu. Pilsonim tas ir elementārs pamatnosacījums. Pa šiem gadiem valodu varēja iemācīties jebkurš, lai cik arī viņam nebūtu grūta galva. — Vai Jakovs Pliners nav atbildīgs par to, ka krievu skolotāji neprot latviešu valodu? Viņš bija Latvijas PSR Izglītības ministrijas Galvenās skolu pārvaldes priekšnieka vietnieks. Viņš ir atbildīgs par sekām, kas redzamas šodien. — Pliners bija miermīlīgs un ievērojami piesardzīgāks 7. Saeimā, bet tagad kļuvis aktīvāks un agresīvāks. Latvijas problēma, ieejot Eiropā, ir tā, ka Latvijas krievu kopa būs lielākā ES. Politiķi ar šo elektorātu «spēlējas», gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām. — Tas, kas tagad notiek, ir pilnīgi skaidrs — krievu diaspora ieinteresētiem spēkiem jāsaglabā jebkuriem līdzekļiem, lai Latvijā saglabātos ietekmējams nestabilitātes elements. Saglabāt to var, izolējot krievvalodīgos no latviskās izglītības, kultūras, un saglabāt lauciņu, kur var saimniekot viens otrs politiķis, avīze vai kāda cita struktūra. — Ir politiķi, kas saka, ka ir par integrāciju, bet reāli atbalsta vairākkopienu valsts veidošanos. Es tādos gadījumos vienmēr atceros Borisu Cileviču. Viņš gan neieņēma aktīvas pozīcijas interfrontē. Cilevičs ir gudrs, ļoti viltīgs politiķis. Viņš vienmēr runā par integrāciju, bet klausoties rodas jautājums — vai tā ir integrācija? Integrācijas process ir izstrādāts dokumenta veidā, taču realizējas gausi tāpēc, ka ir pārāk izplūdis. Turklāt mazajā Latvijā ir vairākas informācijas telpas. Un mēs informācijas izplatīšanas jomā neesam spēcīgi. Krieviski runājošie «barojas» no citas informācijas telpas. Bez tam paši latvieši ar grūtībām pierod būt par kārtīgiem saimniekiem, cienot savu valsti un sabiedrību. Pirmkārt pašiem latviešiem jāciena, jārespektē, jāatbalsta sava valsts, iekārta. Tikai tad varēs sākt runāt par integrāciju. Otrkārt, cittautiešiem jārada tiesiskie nosacījumi, lai viņi rēķinātos ar to, ka te ir Latvija. Citādi daži pēdējā laika mītiņi, īpaši tas krievvalodīgo skolēnu mītiņš pagājušā gada maijā pie Raiņa pieminekļa, man sāk atgādināt interfrontes aktivitātes. — Škapara kungs, vai jūs nesaskatāt, ka interfrontes vārpata dzen asnus ar katru dienu vairāk? — Nē, tādas bažas man nerodas. Laiki tagad ir citi, spēku samēri citi. Jau pēc dažiem mēnešiem Latvija kļūs par ES un NATO dalībvalsti. Tās ir lielas drošības garantijas. Taču tautas psihē pagājušā gadsimta otrā puse, bet it īpaši pēdējā desmitgade ir atstājusi ļoti dziļas pēdas. Par to liecina arī ANO Attīstības programmas pēdējais pētījums par tautas attīstību Latvijā. Lielākā vai mazākā mērā bažas par vēlreizēju Latvijas okupāciju vai suverenitātes zaudēšanu ir turpat pusei latviešu. Cittautiešiem tās ir krietni mazākas. Tie draudi, kas pirms 15 gadiem kā zobens karājās virs Latvijas, joprojām rezonē tautas apziņā. Reāla pamata šādai nedrošībai nav, taču pagātne atstājusi mums mantojumā sarežģītās sabiedrības integrācijas problēmas. Interfrontes galvenā misija bija «uzkarsēt» Latvijā dzīvojošo krievu iedzīvotāju emocijas pret latviešiem, apturēt neatkarības centienus, nepieļaut latviešu valodu kā valsts valodu. Pagājuši 15 gadi. Nevar taču gaidīt, ka atgriezīsies «vienotā nedalāmā». Taču tādas vai citādas pakāpes divkopienu statuss Latvijā dažiem politiķiem liekas ļoti perspektīvs. Krievijas politiskie līderi parāda interesi saglabāt Latvijā neintegrētu vidi. Tāpēc integrācija un latviešu valoda ir noteicošais faktors sabiedrības integrācijā. Tās ir vitālas un aktuālas problēmas joprojām. Raksts publicēts 2004. janvārī.

Interfrontes mītiņš ASK stadionā.

Foto: AFI, B.Koļesņikovs

Bilde 1 no 5

Tweet

Materiāls publicēts sadarbībā ar

SWSS     02.08.2009 00:59:59     Ziņot!

LIELISKS RAKSTS!

Ienāc ar savu lietotājvārdu

Apollo neatbild par portāla lasītāju ievietotiem komentāriem. Apollo aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda. Aicinājuma ignorēšanas gadījumā Apollo ir tiesības dzēst neatbilstošus komentārus portālā, kā arī liegt lietotājam turpmāku pieeju portālam. Vēršam Apollo lietotāju uzmanību, ka interneta vide nav anonīma vide un Apollo ir pietiekami tehniskie līdzekļi, lai komentētājus identificētu.

Apollo lietošanas noteikumi