Aelita Folkmane: Vakcīnas nav drošas un nekaitīgas

Šā gada pavasarī kādā sarunā mana sarunu biedrene — maza bērna māmiņa — it kā garāmejot aizskāra vakcinācijas tēmu. Pirmajā brīdī pat nenojautu, ka esmu «uzskrējusi virsū aisbergam» un ka sekojošos nu jau astoņus mēnešus gandrīz diendienā padziļināti studēšu vakcinācijas tēmu. Sākotnēji domāju, ka viss sāksies un beigsies tikai ar manu personisko interesi šajā jautājumā, taču, kad par uzdrošināšanos šo tēmu vispār aizskart un uzdot elementārus jautājumus tiku rupjā veidā izmesta no kādas bērnu tiesības aizsargājošas (!) iestādes vadītāja kabineta, sapratu, ka lieta ir daudz nopietnāka...

Neskaitāmas stundas un dienas studējot pasaulē publicēto zinātnisko literatūru, no mūsu pašu medicīniskajā bibliotēkā sameklētajiem materiāliem iegūtie dati, kā arī sarunas ar Latvijas un ārzemju ārstiem un speciālistiem domātie semināri mani noveda pie viena vienīga secinājuma: vakcinācija ir ne tikai neefektīva, bet arī daudz bīstamāka procedūra, nekā pieņemts uzskatīt. Tā ir procedūra, kuras nekaitīgums, it īpaši ilgtermiņa, nekad nav ticis zinātniski pierādīts, bet par kuras kaitīgumu pārliecinoši runā statistika (patiesā, nevis vakcīnu ražotāju manipulētā un propagandētā). Tajā pašā laikā — tā ir vienīgā procedūra, kas mums tiek uzspiesta, ignorējot...

1) Eiropas Padomes 1996. gadā pieņemto Konvenciju par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā,  kuras 5. pantā deklarēts, ka «iejaukšanās cilvēka veselībā var tikt veikta tikai pēc tam, kad attiecīgā persona tikusi informēta un brīvi devusi piekrišanu to veikt», un ka «šai personai iepriekš jāsaņem atbilstoša informācija par iejaukšanās mērķi un raksturu, kā arī par tās sekām un risku»;

2) Latvijas Republikas Ministru kabineta 2000. gadā pieņemtos Vakcinācijas noteikumus, kuru 22. punktā teikts, ka «iedzīvotājiem ir tiesības.. atteikties no vakcinācijas, arī no aizbildnībā esošas personas vakcinācijas», un 24. punkts norāda, ka «pirms vakcinācijas ārstniecības persona informē vakcinējamo personu vai tās likumīgo pārstāvi: 24.1. par vakcīnas efektivitāti infekcijas slimības profilaksē, aizsardzības efekta ilgumu un ieteicamo vakcinācijas atkārtošanu; 24.2. par organisma reakciju, kas var rasties vakcinējoties vai pēc vakcinācijas».

Tiek rupji pārkāpts arī Vakcinācijas noteikumu 25. punktā noteiktais, ka «ārstniecības persona pirms katras vakcinācijas (gan pirmreizējas, gan atkārtotas) veic vai organizē primārās veselības aprūpes ārsta apskati vakcinējamai personai (ja nepieciešams, arī viņas vecāku vai citu likumīgu pārstāvju aptauju), lai noskaidrotu vakcinējamās personas veselības stāvokli un iespējamās kontrindikācijas». Kādas gan veselības pārbaudes tiek veiktas jaundzimušajam, kam jau pirmajās 12 dzīvības stundās (!) tiek dota pote pret B hepatītu (piemēram, Engerix-B, kas satur indi — alumīnija hidroksīdu)  un 4.–5. dienā — pote pret tuberkulozi, kas daudzās valstīs vispār netiek lietota.

Kura grūtniece tiek laikus iepazīstināta ar topošā bērniņa vakcinācijas kalendāru, kā arī ar iespējamām vakcinācijas sekām? Realitātē lielākā daļa māmiņu par pirmajām divām potēm uzzina vai nu sagrozītu, apzinātas izvēles veikšanai absolūti nepietiekamu informāciju, vai arī post factum — pēc notikušā, kad jau ir par vēlu, jo sācies nebeidzamais riņķa dancis ar bērna iesnām, klepu, neskaitāmām alerģijām, astmu, kliegšanu, neiroloģiskiem traucējumiem...

Kāda māmiņa diskusijā par šo jautājumu izteica piezīmi: «Ja grūtnieci iepazīstinās ar šo informāciju, viņai no tās vien jau iestāsies priekšlaicīgas dzemdības, jo praktiski, no pasniegtā oficiālā viedokļa raugoties, viņai tiek piedāvāta izvēle: bērnam ciest no infekcijas slimībām vai arī kļūt par kropli — kārtējo vakcinācijas seku upuri.» Kā atbilstoši vakcīnai pievienotajai instrukcijai (!) jaundzimušajam tiek pārbaudīta jutība pret kādu no vakcīnas komponentiem? Pat ar «neapbruņotu» aci redzams situācijas absurdums. Un patiesībā — runa jau nav tikai par pirmajām divām potēm... Tāpēc nav brīnums, ka pasaulē jau daudzi, un pirmām kārtām paši ārsti, vakcināciju atklāti nosauc par genocīdu ([1], [2], [3], [4], [5]), farmaceitisko terorismu un kriminālnoziegumu pret cilvēci.

Tāpat kā Latvijā, praktiski visās sevi par demokrātiskām uzskatošās valstīs dažādi likumi deklarē vecāku brīvu un informētu izvēli vakcinācijas jautājumā. Loģiski domājot, it kā ir pilnīgi skaidrs, ka patiesa izvēle ir iespējama vienīgi tādā gadījumā, ja ir vismaz divas iespējas, no kurām izvēlēties vienu — respektīvi, ja vecākiem ir brīvi iegūstama informācija gan «par», gan «pret» vakcināciju. Taču oficiālā realitāte ir diametrāli pretēja. Informācijas «par» mums nekad nav trūcis — avīzes, radio, televīzija, interneta mājas lapas, visdažādākie medicīnas speciālisti, sākot jau ar iecirkņa pediatriem, unisonā skandē par vakcināciju lietderīgumu, efektivitāti un drošumu.

Turpretī latviešu valodā publicētu informāciju «pret» ar uguni jāmeklē, krievu valodā ([1], [2]) tās ir salīdzinoši maz un tā pārsvarā atrodama internetā. Meklēt informāciju angļu vai citās valodās iedomājas galvenokārt tie «patērētāji» (šeit nerunāju par cilvēkiem, kuri ar šo informāciju saskārušies profesionāli), kas, intuīcijas vai savu sakropļoto bērnu ciešanu un pat nāves vadīti, sāk apšaubīt masveidīgi un pēdējā laikā līdz pat absurdam uzbāzīgi propagandētās procedūras lietderīgumu. Angļu valodā atrodams bezgalīgi daudz materiālu ([1], [2], [3], [4], [5], [6], [7], [8], [8], [9], [10]), kas dod iespēju katram kaut cik neatkarīgi un loģiski domājošam cilvēkam kritiski izvērtēt reālo situāciju un pieņemt patiesi patstāvīgu (nevis vakcīnu propagandētāju uzspiestu) lēmumu. Tikai patiesas zināšanas var mūs atbrīvot no ciešanām un bailēm. Jebkurām bailēm. 

Tweet