Starp vārda brīvību un naida kurināšanu

Ināra Mūrniece, «Latvijas Avīze»

Trešdiena, 11. oktobris (2006) 07:41    |    Komentāri: (33)

      Drukāt     Nosūtīt draugam

Didzis Šmitiņš, bijušais drošības policijas priekšnieka vietnieks, ir advokāts, kas tiesas procesā aizstāv nacionālā un rasu naida kurināšanā apsūdzēto Līgu Muzikanti un Aivaru Gardu. L. Muzikante apsūdzēta kā laikraksta «DDD» redaktore, A. Garda — par kādu laikrakstā publicēto komentāru. Šajā krimināllietā apsūdzēta arī «DDD» žurnāliste Ilze Liepa, kuru tiesā pārstāv advokāte Ilze Krastiņa. Tiesas debatēm un spriedumam būs nopietna nozīme politisku lietu noskaidrošanā. Ar D. Šmitiņu sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ināra Mūrniece.

V. Krustiņš: — Vai jūs, uzņemdamies Gardas kunga aizstāvību, neesat metis zināmu izaicinājumu savai bijušajai darba vietai?

Didzis Šmitiņš: — Es par šo lietu esmu dzirdējis dažādus viedokļus... Es saprotu arī jūsu interesi par šo lietu, jo vienā brīdī... Es saprotu, jūs esat liels, spēcīgs medijs. Varbūt jūs arī neaiztiks...

Advokāta profesija uzliek zināmus pienākumus. Arī jautājuma otra puse — par to, kur kādreiz agrāk esmu strādājis, ir svarīga: katram no mums ir sava biogrāfija. Tomēr neuzskatu, ka Gardas un Muzikantes aizstāvības uzņemšanos no manas puses varētu saukt par pretrunu vai uzdrīkstēšanos.

— Tomēr, šo aizstāvību uzņemoties, jūs zināmā mērā pozicionējaties kā advokāts. Šī prāva man šķiet nozīmīgāka nevis no kriminālistiskā viedokļa, bet no politiskā: tās spriedums var kļūt par precedentu. Drīzumā tiesās Aleksandru Giļmanu, droši vien arī Viktoru Birzi no Nacionālās spēka savienības... Gardas notiesāšana nozīmē pieņemt principus, pēc kuriem noteikt, kurā gadījumā persona tikai izteikusi savu viedokli un kur sākas jau vārda brīvības pārkāpums, pat noziegums.

— Arī man šī lieta šķiet interesanta no juridiskā viedokļa. Šodienas sabiedrībā par tādiem jautājumiem kā valsts okupācija un dekolonizācija pastāv milzīga viedokļu dažādība. Jautājums ir, kādi tad pierādījumi apsūdzošajai pusei jāiegūst, lai personu sauktu pie kriminālatbildības un tiesātu par savu uzskatu paušanu, pat ja tas vairāk vai mazāk atšķiras no lielākās sabiedrības daļas uzskatiem.

Jautājums, vai apsūdzētos var saukt pie kriminālatbildības par viņu izteicieniem un dzīves pozīciju vien, joprojām paliek atklāts. Turklāt apsūdzētājam — prokuratūrai jāpierāda, ka apsūdzētie apzināti, tātad tīši un ar nodomu centušies kurināt nacionālo naidu. Taču, lai cik tas būtu bēdīgi, pārliecinājos, ka apsūdzības uzturētājs — prokuratūra absolūti nevēlas ieklausīties apsūdzētajos. Šķiet, prokurorei Ievai Garančai, kas uztur apsūdzību, nemaz nav svarīgi, ar kādu nolūku rakstus rakstījuši un publicējuši apsūdzētie un vai viņi tiešām būtu vēlējušies kurināt nacionālo naidu.

Arī pirmstiesas izmeklēšanas laikā neviens aizstāvības lūgums netika ņemts vērā. Pat lūgums pieaicināt papildu ekspertus un norīkot komplekso ekspertīzi, kas tiesai palīdzētu iegūt lielāku skaidrību par notikušo.

Dīvainas ir arī apsūdzības, ko uztur prokuratūra. Piemēram, avīzes «DDD» redaktori Muzikanti apsūdz par to, ka viņa kā redaktore publicējusi virkni rakstu, kas, «ņemot vērā izteikumu saturu un formu, iziet ārpus personas aizsargātās vārda brīvības un ir apzināti vērsti uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu, veica darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu». Tas ir citāts no Līgas Muzikantes apsūdzības. Citastarp Muzikanti apsūdz arī par to, ka viņa laikrakstā publicējusi Krievijā dzīvojoša krieva viedokli par saviem tautiešiem Latvijā. Un apsūdzībā ir vesela virkne tikpat absurdu punktu. Jāpiebilst, apsūdzība L. Muzikantei ir vissmagākā.

Arī A. Garda un I. Liepa apsūdzēti par nacionālā naida un nesaticības kurināšanu. A. Gardu apsūdz kā viena komentāra autoru. Lieta, kurā apsūdzēta Ilze Apine, ir vēl absurdāka: viņu sauc pie atbildības par to, ka viņa ir intervējusi Ingmāru Līdaku un uzdevusi jautājumu: «Kad no Latvijas tiks deportēti tādi žīdi, nacionālā naida kurinātāji kā Cilevičs, Pliners, Ždanoka?»

Turklāt žurnālisti I. Liepu gan apsūdz, ka viņa it kā kaut ko izdomājusi, prettiesiski interpretējusi, bet apsūdzības uzturētājam nenāk ne prātā uz tiesu uzaicināt pašu Līdakas kungu, kuram šis jautājums uzdots, un uzzināt, kāds ir viņa viedoklis!

— Vai Līdakas kungs protestējis pret šo interviju?

— Tur jau tā lieta, ka ne!

Īpašs jautājums ir ekspertīzes. Apsūdzošā puse tikai uz trīs vienpusīgu, vienu un to pašu ekspertu izdarīto ekspertīžu pamata, neiegūstot citus pierādījumus un viedokļus, mūsu aizstāvāmos sauc pie atbildības. Bet, pēc advokātu domām, ekspertīzes veiktas ārkārtīgi nekvalitatīvi. Par ekspertiem drošības policija bija pieaicinājusi Sergeju Kruku, Artūru Kuču un Līgu Biksinieci.

— Vai ir skaidrība, kādu tieši ekspertīzi viņi veikuši: lingvistisko, politisko vai kādu citu? Kā var noprast, tieši politiskā ekspertīze nav izdarīta. Cits jautājums, vai šādu ekspertīzi faktiski uzkrauj tiesai.

— Kā uzsvēra mana kolēģe advokāte Krastiņa, prokuratūra minētās trīs personas apsūdz ārkārtīgi smaga nozieguma izdarīšanā — starpetniska naida kurināšanā. Pants, kas attiecas uz šo noziegumu, iekļauts Krimināllikuma sadaļā «Noziegumi pret valsti un cilvēci». Taču apsūdzības puse apsūdzību cenšas pasniegt ļoti vienkāršoti, viennozīmīgi un, kā man šķiet — vulgarizēt, no debatēm par lietas būtību novirzīties uz debatēm par atsevišķiem apsūdzēto izteikumiem un pat vārdiem. Piemēram, uz Gardas izteiktajām līdzībām par vēža šūnām un nātrēm, kas jāizravē no zemeņu dobes... Prokuratūra vēlreiz un vēlreiz cenšas pieķerties pie šiem izteicieniem un netieši norāda: «Tu nedrīksti tā runāt!» Bet Muzikante, Garda, Liepa, gluži otrādi, savos rakstos centušies runāt par ārkārtīgi svarīgiem, viņuprāt, politiski un valstiski nozīmīgiem jautājumiem.

Pieļauju, prokurore no lietas būtības izskatīšanas cenšas izvairīties. Ārpus tiesas zāles prokurorei Ievai Garančai, kas uztur apsūdzību, ieminējos, ka šī ir politiska prāva. Uz to viņa atteica: nē, tā esot krimināllieta...

Tātad ne prokurore, ne, kā man šķiet, prokuratūra kopumā uz šo tiesu lietu kā politisku procesu raudzīties nevēlas. Ka tas tā varētu būt, viņi nespēj vai negrib pieņemt.

Esmu pateicīgs Saeimas deputātam A. Kiršteinam, kurš tiesas zālē liecināja kā aizstāvības liecinieks. Manuprāt, viņa pratināšana tiesā par labu nāca ne tikai aizstāvībai, bet arī tiesai: pierādot, ka problēma, par kuru raksta apsūdzētie, ir daudz plašāka, nekā tas interpretēts apsūdzībā.

— Man kā žurnālistam rodas iespaids, ka notiesāšanas nepieciešamība šajā gadījumā ir it kā ieprogrammēta. Vai iespējama, tas gan ir cits jautājums.

— Krimināllieta pret žurnālisti Ilzi Liepu ierosināta pēc toreizējā integrācijas sekretariāta parlamentārā sekretāra Aleksandra Brandava sūdzības drošības policijai. (Arī šobrīd viņš ir integrācijas ministres K. Pētersones padomnieks.) Savukārt krimināllieta pret Gardu un Muzikanti ierosināta pēc kādas Daugavpils sabiedriskās organizācijas iesnieguma. Interesanti?

 Lai labāk izprastu ekspertu viedokli, mēs, advokāti, lasījām A. Kuča monogrāfiju par rasu un nacionālā naida kurināšanu. Tiesā citēju A. Kuča uzskatu, ka Latvijā ir pārāk maz tiesu precedentu, pārāk maz notiesājošu spriedumu, pārāk reti personas tiek sauktas pie kriminālatbildības par iespējamo nacionālā naida kurināšanu. Tātad par ekspertu pieaicinātais Kučs pats ir radikāli noskaņots. Kādu ekspertīzi no viņa gaida? Vai tad viņa viedoklis jau nav iepriekš zināms?

— Jautājums, vai prokuratūra un drošības policija pret visu flangu pārstāvjiem par viņu izteikumiem vēršas vienādi asi? Vai daži tomēr ir «līdztiesīgāki» par pārējiem?

— Tas ir valsts politikas jautājums...

— Vai jums nešķiet, ka ekspertus apmulsināja pašu nespēja atbildēt uz tiesas jautājumu, starp kurām nācijām apsūdzētie nacionālo naidu īsti kurinājuši?

— Jā. Saka jau, ka papīrs paciešot visu... Bet izteiktais, turklāt publiski izteiktais vārds jau ir cita lieta!

Tiesas zālē izskatījās, ka neviens no ekspertiem vairs nebija drošs par to, ko viņi savās ekspertīzēs secinājuši. Viņu mutvārdu komentāri par pašu slēdzieniem, maigi sakot, izklausījās ārkārtīgi vāji.

— Kāds ir stiprākais arguments jūsu aizstāvamo labā?

— Tas, ka viņi runā par problēmām, kas Latvijā ir aktuālas un politiskā līmenī nav atrisinātas. Un viņiem ir tiesības par tām runāt, uz tām norādīt. Kad deputātam Kiršteinam vaicāju, vai Latvijas valsts, pēc viņa domām, darījusi visu, lai šīs problēmas atrisinātu, viņš atbildēja: ne parlaments, ne valdība nav bijuši konsekventi šo un arī citu jautājumu risināšanā.

— Jūsu aizstāvamajiem ne tikai prokuratūra pārmet, ka viņi savā izteiksmes stilā būtu aizgājuši par tālu, tādējādi rosinot naidu tautību starpā.

— Nē, viņi, runājot par deokupāciju un dekolonizāciju, nekādā ziņā nav veicinājuši vai izraisījuši naidu tautību starpā. Tiesas izmeklēšanas laikā un arī pirms tam noskaidrojām, ka jēdziens «okupants» jau nenozīmē tautību. Un ikvienam žurnālistam ir tiesības izteikties salīdzinoši, izmantot metaforas.

Man pašam «DDD» stils var patikt un var nepatikt, bet ir cilvēki, kam patīk. Es pats arī neesmu Nacionālās frontes biedrs un, visdrīzāk, arī nekad nebūšu.

— Par šo procesu ir liela sabiedrības interese?

— Droši vien katrs no tiem aptuveni diviem simtiem cilvēku, kas atnāca uz tiesas zāli, nāca ar savu sāpi un savu domu. Interesanti, ka daudzi aizstāvībai piedāvāja tieši izgriezumus no krieviski iznākošajiem laikrakstiem, kas, pēc šo cilvēku domām, vārda brīvību pārkāpj daudz lielākā mērā nekā «DDD». Šie cilvēki uzskata, ka tā otrā puse — krievu prese — viņus kā latviešus apvaino daudz lielākā mērā. Mums iesaka: runājiet tiesas zālē arī par to, ko raksta krievu avīzēs! Bet tiesas izmantoto materiālu apjomam arī ir robežas... Un ne jau viena tiesa spēj atrisināt visas sabiedrībā sasāpējušās problēmas!

— Prezidente un citas augstas amatpersonas saistībā ar geju gājienu izteicās, ka katram ir tiesības paust savu viedokli. Vai šo izteikumu gaismā vispār kādu ir iespējams notiesāt par viedokļa paušanu?

— Jautājums, vai tiesa vispār ir tā, kas var novilkt šo smalko robežu starp vārda brīvību un to, kur jau sākas nacionālā naida kurināšana. Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedoklis ir, ka žurnālistam tāpat kā tiesnesim jābūt visvairāk aizsargātajām kategorijām savā profesionālajā darbībā. No žurnālista aizstāvības izriet vārda brīvības aizstāvība. Man šķiet, ka mūsu valstī par vārda brīvību tā kā sāk piemirst.

— Ar tiesas varu jau nevar nospriest, ka okupācijas nav bijis.

— Taču jau ir bijuši precedenti, kad politiķi uzliek tiesām par pienākumu risināt politiskas dabas jautājumus. Piemēram, Satversmes tiesai uzdeva izvērtēt Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei. Endziņš atteicās, bet politiķi ar speciāla likuma palīdzību viņu piespieda šo jautājumu tomēr pieņemt izvērtēšanai.

— Jādomā, ka tiesu lieta pret «DDD» vilksies vēl ilgi. Jo tiesas spriedums, lai kāds tas būs, būs nepieņemams vienai vai otrai pusei.

— Piekrītu. Droši vien aizies līdz kasācijai Augstākās tiesas Senātā....

— Kāda būs turpmākā tiesas procesa gaita?

— Beigu beigās tiesa apmierināja advokātu lūgumu par kompleksās ekspertīzes norīkošanu. Mēs šai ekspertīzei pieaicināsim virkni speciālistu, tajā skaitā valodnieku Jāni Kušķi, starptautisko tiesību ekspertu Aivaru Fogeli un citus. Izvērtējums no starptautisko tiesību viedokļa arī ir būtisks, jo apsūdzētajiem pārmet arī vārda «okupants» lietošanu. Esam sastapušies ar problēmu, ka starptautiskajās tiesībās jēdziens «okupācija» ir plaši atspoguļots, bet jēdziens «okupants» — gan ne. Ekspertam jānoskaidro, vai vārds «okupants» ir apvainojošs.

PĒDĒJIE KOMENTĀRI

Lasi visus komentārus(33)