Lato Lapsa: Kad ārlietas sāk noteikt glumi un bezprincipiāli ļaudis

Tātad — viens no šiem rakstiem publicēts 2005. gada maija beigās. Tā autors, komentējot Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikumu par beigta ēzeļa ausīm, ko Latvija varētu dabūt Pitalovas rajona vietā, ir spīvs un kareivīgs — pirmām kārtām, pēc viņa domām, šāda Krievijas prezidenta replika ilustrējot «politiskās nervozitātes pakāpi, kādā patlaban atrodas nostalģijā pēc zudušās impērijas slīgstošā Krievijas valsts». Nervozitātei arī esot skaidrs pamats — «pateicoties saviem panākumiem demokrātijas ieviešanā, Latvija ir kļuvusi par ietekmīgāku valsti Eiropā nekā Krievija, neskatoties uz tās lielumu un naftas atradnēm». Savukārt šīs ietekmes praktiskais rezultāts esot — «Krievija saprot, ka agri vai vēlu tai nāksies robežlīgumu parakstīt».

Toties daudz labu vārdu Krievijas nervozitātes un vājuma analītiķim ir sakāms par skaidrojošo okupāciju pieminošo deklarāciju, kuru Latvija tolaik bija pieņēmusi kā parakstāmajam robežlīgumam obligāti pievienojamu dokumentu. Valdība un Ārlietu ministrija esot veikušas «varbūt pat bezprecedenta konstitucionālo izpēti», un rezultātā radīts «ļoti rūpīgi izsvērtais un uz starptautisko tiesību precedentiem balstītais lēmums pieņemt vienpusēju, robežlīgumu skaidrojošu deklarāciju», kas «turpina to ģenerālo politisko līniju, kuru mūsu valsts ir īstenojusi, sākot ar neatkarības atjaunošanu».

Principiālais un skarbais raksta autors ir arī rūpīgi izvērtējis visu, ko nosaka un nenosaka Satversme, un viņa secinājumi — kuri tapuši, «piesaistot vislabākos konstitucionālo un starptautisko tiesību ekspertus valstī», — nepieļauj nekādu divdomību: «Satversmes ideja, būtība un jēga paredz, ka Latvijas teritorija ir maināma tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanas palīdzību. Nav ne valdības, ne Saeimas kompetencē lemt par kādas Latvijas teritorijas daļas atdošanu kādai citai valstij. (..) Līdz ar Satversmes darbību tika atjaunota ne tikai mūsu valsts, bet vienlaikus tika atgūta arī visa Latvijas vēsturiskā teritorija, atskaitot Abreni.» Tāpēc arī deklarācijas pievienošana robežlīgumam esot «maksimāls kompromiss no Satversmes viedokļa».

Protams, esot arī dažādi ļaunprāši, kuri to negribot saprast, taču viņu nostāja nekādi neesot atbalstāma, — drīzāk jau noziedzīga: «Politiski motivēta atsacīšanās no deklarācijas raidītu nevēlamu starptautisku politisko signālu, kuram būtu arī tiesību slodze — ka Latvija gluži vai nākamo paaudžu vietā (jo okupācijas seku likvidēšana Latvijas un Krievijas starpā, šķiet, ir nākamo paaudžu jautājums) ir gatava samierināties ar okupācijas fakta noklusēšanu.» Un patiesi briesmīgi esot, ka «Latvijas tā sauktajā labējā spārnā atrodas politiķi, kuri ir gatavi visai atsaucīgi reaģēt» uz Krievijas atsacīšanos parakstīt robežlīgumu kopā ar deklarāciju — «Krievijas puses izmisuma soli, vēlmi iesist politisku pļauku un mēģinājumu ar ceļa ruļļa jaudu, inerci un cinismu pārbraukt pāri Latvijas traģiskās vēstures stāstam»…

Tiktāl — pirmā viedokļa īss atstāsts. Bet tagad — otrs viedoklis, datēts jau ar šā gada februāra sākumu. Tā autors ir ne mazāk valstisks, godprātīgs un cildens savos nodomos — tikai principiāli citu uzskatu paudējs. Pēc viņa domām, nav ko aiztikt «Latvijas traģiskās vēstures stāstu» un «vēsturiskās sāpes brūci aizlīmēt ar robežlīguma plāksteri»: patiesībā viss esot daudz vienkāršāk — «robežlīgums ir praktisks jautājums, kas ir šķirams no plašākiem vēsturiskiem jautājumiem, par kuriem saskaņa ar citādi domājošo mazākumu ir rodama daudzu gadu desmitu garumā, ne tagad».

Kā sīkus un nenozīmīgus šī viedokļa paudējs aizslauka pirmā principiāli valstiskā raksta autora rūpes par Satversmes «ideju, būtību un jēgu». Argumentācija atkal principiāla un stingra: «Vai tiešām kāds domā, ka pēc līguma stāšanās spēkā mūs vairs neapsveiks 18. novembra svētkos, tādējādi noliedzot mūsu valsts turpinātību? Būtu naivi skaldīt matus, kad jāpieņem principiāli lēmumi. Latvijas valstisko nepārtrauktību nodrošina ļoti plašs starptautisko saistību kopums, kuru vidū nozīmīgākie ir vairāk nekā 30 valstu paziņojumi deviņdesmito gadu sākumā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atzīšanu. Neminēšu neskaitāmās vēstules, kas saņemtas mūsu prezidenta birojā…»

Ja pirmā raksta autors pauž pārliecību, ka Abrenes problēma ir Latvijas teritorijas jautājums, kura «maināma tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanas palīdzību», tad otrā viedokļa paudējs atkal ir principiāli citās domās: «Diskusija par to, vai mums vajag vai nevajag Abreni bāzējas nevis objektīvajā, bet gan virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no vēsturiskā pārinodarījuma. Latvieši, neļausim šim pārinodarījumam mums aizmiglot veselo saprātu un atņemt racionālas spriešanas spējas. (..) Mums ir divas iespējas — vai vicināt nacionālo karogu vai strādāt.» Protams, varot jau par šo tēmu sarīkot arī kādu referendumu, «tomēr es gribētu atgādināt rūgto patiesību, ka mēs dzīvojam pārstāvnieciskajā demokrātijā un referendumi nav mūsu politiskā tradīcija», kas turklāt «nevar un nedod kvalitatīvāku risinājumu, salīdzinot ar pārstāvnieciskās demokrātijas piedāvājumu».

Jā, bet vai tad atteikšanās no robežlīgumam pievienojamās deklarācijas, pēc otrā viedokļa paudēja domām, nebūs, izsakoties pirmā autora vārdiem, nožēlojama pakļaušanās Krievijas «vēlmei iesist politisku pļauku un mēģinājumam ar ceļa ruļļa jaudu, inerci un cinismu pārbraukt pāri Latvijas traģiskās vēstures stāstam»? Nē, nebūt ne. «Kas attiecas uz mūsu attiecībām ar Krieviju, mēs būsim pierādījuši, ka mēs stāvam pāri vēsturiskajiem nodarījumiem un, neskatoties uz eksistējošo viedokļu atšķirību, varam vienoties, paliekot katrs pie savām domām vēsturiskajos jautājumos!» apgalvo otrā viedokļa autors.

Dažādi viedokļi, kā saprotams, ir atbalstāmi. Taču ir kāds sīkums — šos viedokļus ar nepilnu divu gadu intervālu ir paudusi viena un tā pati persona, kas turklāt abu viedokļu paušanas laikā ir ieņēmusi vienu un to pašu nozīmīgo un valstij svarīgo posteni — ārlietu ministra amatu. Viņu sauc — Artis Pabriks.

Var, protams, daudz runāt par reālpolitiku un tamlīdzīgām lietām. Taču es patiesi ceru, ka katrs Latvijas vēlētājs — tas pats, kurš arī interneta portālos regulāri apvainojas, kad viņu nodēvē sliktos vārdos par dumju un īsatminīgu, — uz nākamajām vēlēšanām atcerēsies vismaz pa kādam šādam gadījumam. Manuprāt, nupat izklāstītais stāsts par mūsu ārlietu ministru — nožēlojamu meli, bezprincipu līdēju, gļēvu kažoka griezēju, spalvas metēju un pasīvu politiskā vazelīna patērētāju — varētu būt viens no tiem. 

Tweet