Sarmīte Ēlerte un viņas grābekļi

Avīzes «Diena» slejās ir radīti mīti, varoņteikas un leģendas, ļaunie un sliktie tēli, pozitīvie un negatīvie varoņi, vajadzīgie jēdzieni un spilgtie citāti. Protams, kā katrai radošai personībai, kā ikvienam scenāristam un režisoram, ir gadījušās arī kļūmes. Misēkļus, kas tā vai citādi, bet regulāri mēdz atkārtoties, tautā dēvē par grābekļiem. Šodien, protams, kāds var teikt, ka avīze «Diena», kas sevi bija pasludinājusi par Latvijas demokrātijas vienīgo garantu (šo dogmu joprojām sludina «Dienas» bijušās vadošās personas), savā izpratnē par politiskajiem procesiem ir augusi līdz ar Latvijas valsts demokrātisko attīstību. Tomēr daudzi citi, tajā skaitā arī es, teikšu, ka tie ir grābekļi. Un mani neizbrīna bijušās redaktores žults izvirdumi brīžos, kad viņai pašai beidzot nākas piedalīties īsti demokrātiskos procesos, kad ar savu darbu un argumentu spēku jāpierāda sava taisnība, jo vairs nav avīzes aizmugures, caur kuru diktēt vēlētāju izvēli, iecelt premjerus un gāzt valdības.

Viens no Ēlertes lielākajiem, bet, varētu pat saderēt, plašai sabiedrībai nezināmākajiem grābekļiem ir Joahims Zīgerists. Jā, jā, tas pats populists, kurš dalīja banānus, kura partija tika 6.Saeimā un par kuru «Diena» pirms katrām vēlēšanām rakstīja (raksta) kā par Latvijā nepārspētu politisko demagogu. «Dienas» pirmsākumos strādājušie darbinieki gan gluži labi vēl atceras pavisam citas ainiņas – kā laikraksta divu gadu jubilejas ballē Rīgas pilī 1992.gadā Ēlerte cēli slīdējusi šim pašam populistiskajam Joahimam zem rokas un kā Zīgerista kungs bijis šā pasākuma galvenais viesis. Mūsdienu Ēlertei laikam gan nav nekā kopēja ar to laiku Ēlerti, kuru tālajos 20.gadsimta deviņdesmitajos acīmredzot vadījis izteikts politiskā brieduma trūkums.

Otrs Ēlertes grābeklis ir daudz zināmāks un joprojām nekur nav pazudis no politiskās skatuves, tikai bijusī galvenā redaktore ir atkal jau sasniegusi pavisam citu politiskās izpratnes pakāpi. Viņa vārds ir Andris Šķēle, un kurš gan šodien atceras «Dienas» masīvo un uz bezgaumības robežas balansējušo atbalstu šobrīd nabaga norietajam «oligarham», kura absolutizēšana tolaik brīžiem līdzinājās tīrai dievišķošanai. Šķēle «Dienas» slejās bija visur. Tikai Šķēle varēja izvest valsti no krīzes, tikai Šķēle varēja norādīt apnicīgajām partijām to īstās vietas, tikai Šķēle zināja, kas ir biržas indekss, un, visticamāk, tikai pateicoties viņam, Saule joprojām ausa un rietēja. Turklāt visa šī kampaņa avīzes slejās esot notikusi ciešā partnerībā ar paša tālaika favorīta padomdevējiem – starp citu, to Ēlertei diskusijās dažādos medijos ik pa laikam atgādina arī pats Šķēle, atzīstot, ka agrāk «baudīta vislielākā sadarbība» ar Ēlertes kundzi un saskaņoti daudzi jautājumi.

Neilgu brīdi Ēlertes cerību starā un kārtējā grābekļa statusā bija nonācis pat Ainārs Šlesers – acīmredzot viņam bija izdevies radīt nepamatotas ilūzijas «Dienas» galvenās redaktores kārtējā scenārijā, taču rezultāts izrādījās parastais – tātad grābeklis.

Bet neapšaubāmi Ēlertes lielākais grābeklis ir pati Ēlerte, jo radījusi visus iepriekšminētos grābekļus un nemākulīgi vai ļaunprātīgi izmantojusi Latvijas kādreiz lielākā masu medija sniegtās varas iespējas, ar saviem kārtējiem eksperimentiem konkrētā brīža favorītu slavināšanā muļķojot Latvijas sabiedrību. Starp citu, šo masu medija varu viņa ieguva «prihvatizācijas» rezultātā – tātad veidā, ko vienmēr pārmetusi citiem, tostarp daļai pašradīto grābekļu.  

Tweet