Izstādē Elvīra Pinnis un Rūdolfs Pinnis «MASKAS» pirmo reizi publikai tiks izstādītas ap divdesmit tēlnieces Elvīras Pinnis darinātas robustās maskas – atveidotas šūnubetonā un mālā, kā arī septiņas Rūdolfa Piņņa gleznas no ģimenes un privātajām kolekcijām.

«Sejas, portreti, maskas. Pēc ilgu gadu miniatūru figūriņu veidošanas mālā, terakotā, precīzo latvisko tautas tērpu izkrāsošanas ar vissmalkāko otiņu, latvju tautas pārzināšanas, mākslinieces Elvīras Pinnis radošajā darbībā notika zināms lūzums. Viņa pati vēlējās ātrāk šo radošo lūzumu piedzīvot, gaidīt gaidīja un teica, it kā pie sevis, it kā ģimenei: «Man jāspēj radīt kaut kas pilnīgi cits! Nevar visu mūžu veidot tikai un vienīgi tautu meitas, dāmas, sunīšus un citus sīkus dzīvnieku miniatūras veidojumus.» Publikai gan ļoti patika šie veidojumi un pēc tiem bija liels pieprasījums, gan laikā, kad abi mākslinieki dzīvoja Parīzē, gan Latvijā - vācu okupācijas laikā. Elvīra bieži nosmējās pie sevis: «Cik gan daudzas manas tautu meitas rotā vācu virsnieku ģimenes mājas kaut kur Vācijā.» 

Bet iekšējais, radošais pārmaiņu laiks atnāca, un priecīga bija gan Elvīra, gan Rūdolfs, kurš jau nu vienmēr bija gatavs uz ko jaunu, nebijušu. Reiz kāds paziņa, inženieris, atnesa mātei gabalu šūnubetona, lai paskatoties - varbūt der radošu ideju īstenošanai. Toreiz tas bija kā jauns materiāls celtniecībā (ap 60.g. vidu). Elvīra bija sajūsmā par jaunā materiāla ērtajām īpašībām – tas viegli padevās apstrādei, kas bija nozīmīgi mātes sastrādātajām rokām ar vienmēr mitro mālu.

 Reālistiskus portretus Elvīra Pinnis bija jau veidojusi mālā tūlīt pēc kara 1940. gadu beigās - 1950. gadu sākumā. Citus atlēja ģipsī. Patinēja. Uz pozēšanu Vaļņu ielas darbnīcā ieradās skatuves slavenības – Edgars Zīle un Žanis Katlaps. Aptuveni pēc 20 gadiem un jaunā materiāla – šūnubetona piedāvātās plašās un ērtās iespējas pavēra durvis citai izteiksmes valodai – skulptorei vairs nebija interesanti veidot reālistiskus portretus, bija vēlme pēc lielākas nosacītības. Elvīra Pinnis it kā attālinājās iekšēji senajos laikos, pirmslaikos, kad pietika ar dažām izteiksmīgām rievām, pāris atšķēlumiem un portrets bija gatavs! Tikai šodien mēs to sauktu par - masku. Ekspresīvi un uzrunājoši. 

Nelielie bareljefi – hipertrofētas izteiksmes sejās ir arī mālā darinātajām maskām - dedzināts māls, glazūra. Arī lielie «Bērzkalnu» māju vētrā nolauztie veco liepu stumbri pārtapa totēmos, latviskos totēmos, kā uzsvēra Elvīra. Viņas mūža nogalē radās izmēros iespaidīgi un mākslinieciski spilgti tēli.

Elvīras Pinnis jaunie, spēcīgie tēli uzrunāja arī Rūdolfu Pinni, jo strādāts tika vienā darbnīcā Vaļņu ielas 19, 7.stāvā. Ziemā, kad iemīļotajā plenērā doties nebija iespējams, mākslinieks, radīja fantāziju kompozīcijas gleznās ar turpat redzamajiem tēliem – maskām. Kopumā tapis ap divdesmit gleznu cikls, kurā salīdzinot ar citām viņa kolorītā un faktūrā piesātinātajām kluso dabu un krāšņo ainavu kompozīcijām, ieraugām formas tīrību un kolorīta askētismu. Šajos darbos ieskanas arī filozofiskas pārdomas - es un mans laiks, es un mana tauta, es un pasaule, mīlestība, senči, līdzgājēji. Kompozīcijās parādās jaunas, izsmalcinātas krāsu attiecības, reizēm mākslinieciski izspēlējas košo krāsu laukumi pret kontrastējošām, gleznieciski jūtīgi apstrādātām gleznas virsmām.» 

Tweet