Karaļu mednieki

No pirmā acu uzmetiena laiskajiem un apkārt notiekošo it vēsu prātu uztverošajiem zvēru karaļiem lauvām uzdrošinās klupt virsū reti kurš dzīvnieks. Tikai galējā izmisumā iedzīts vai… tāds, kurš pats ir karalis.

Un par tādu pavisam noteikti saucams Rodēzijas ridžbeks.

Kongo džungļos, palmu ēnā…

Cik tur ridžbeku gadījumā tās patiesības par Kongo džungļiem un palmu ēnu, nav zināms, bet hotentoti Rodēzijas ridžbeku senajā priekšvēsturē minēti gan. Ēģiptē atrastos ap 4000 gadu vecos zīmējumos skatāmi dažādu tipu suņi, tostarp arī dzinēji ar nokarenām ausīm un ridžu uz muguras. Jau klejotājciltis prata novērtēt suņus, kuri vienmēr bija līdzās cilvēkiem viņu bīstamajā ceļā un spēja stāties pretī lieliem plēsoņām. Un domājams, ka ridžbeku senčus piejaucējuši tieši klejotāji, turklāt viena no leģendārākajām un pat dziesmās apdziedātajām ciltīm — Dienvidāfrikas hotentoti, kuri pirmsākumos klaiņoja pa Ēģiptes dienvidu robežu apkaimi, bet vēlāk atkāpās līdz Tanzānijai, Zambijai un Rodēzijai (mūsdienu Zimbabvei).

Vēsturnieks Džordžs Makkoulhils apraksta hotentotu kompanjonus kā briesmīgus radījumus, kuru ķermenis atgādina šakāļa ķermeni, bet vilna uz muguras aug ačgārni, taču šie briesmoņi esot bezgaluzticīgi saviem saimniekiem. 1936. gadā, veicot izrakumus pie Oranžās upes, tās dūņās divu metru dziļumā atrastas labi saglabājušās hotentotu suņa atliekas ar visu vilnu. Interesanti, ka līdzīga suņa atliekas uzietas arī vjetnamiešu Phukokas salā. Zinātnieki uzsākuši strīdu, vai šādi dzīvnieki vispirms radušies Āfrikā un pēc tam aizgādāti uz Āziju vai otrādi. Citi gudra prāta īpašnieki sliecas domāt, ka šie dabas brīnumi radušies tur, kur atrasti, un savā nodabā ir līdzīgi evolucionējuši no savstarpēji nesaistītiem senčiem.

Mūsdienu ridžbeki uzskatāmi par vietējo Dienvidāfrikas suņu un holandiešu ievesto Eiropas rējēju pēcnācējiem. 1652. gadā, kad Labās Cerības ragā holandieši dibināja pirmās apmetnes, viņi ievēroja un rakstos minēja, ka hotentotu pavadoņu skaitā ir ridžoti suņi. Tie gan bija daudz mazāki par saviem mūsdienu pēctečiem — augums skaustā nepārsniedza pusmetru.

Kompromiss

Pirmos soļus pretī ridžbeku kā šķirnes attīstībai ap 1870. gadu spēra misionārs Čārlzs Helms un Matabellas (Rodēzija) lopkopis un medību suņu entuziasts Korneliuss van Ruens (jeb van Roiens). Helmam piederēja divas jaukas ridžotas kucītes, kuras ar savām fiziskajām īpašībām un mednieču talantu savaldzināja Ruenu. Tikpat lielā sajūsmā bija Ruena suņupuikas… Šie suņi uzskatāmi par īstenajiem ridžbeku šķirnes radītājiem. Turpmākos 35 gadus Helms noņēmās ar selekcijas darbu, lai radītu medniekus, kuri spētu medīt lauvas tāpat kā viņu tālie senči, tomēr…

Šķirne suņlietu annālēs ierakstīta 1922. gadā, pateicoties Frensisa Ričarda Bārnsa entuziasmam. Tolaik viņš sapulcināja lauvu suņu īpašniekus uz izstādi Bulavailo fermā (mūsdienu Zimbabves teritorijā), kur tika noteikts pirmais šķirnes standarts. Tālaika suņi atšķīrās gan lieluma, gan izskata ziņā, tomēr vienošanās tika panākta — mūsdienu rodēzietis ir kompromiss, kurš izveidots no pieciem dažādiem suņiem, no viena ņemot auguma izmērus, no cita — stāju, vēl no cita — krāsu… Dienvidāfrikas Suņaudzētāju savienība šķirni atzina 1924. (pēc citām ziņām — 1926.) gadā. Drīz vien pirmie šķirnes pārstāvji aizceļoja uz Eiropu. Latvijā pirmie Rodēzijas ridžbeki sāka mitināties pirms gadiem desmit.

Vērts ieklausīties

Ridžbeki ir augumā vareni un spēcīgi, tomēr arī ātri, enerģijas pārpilni suņi, turklāt apveltīti ar milzīgu izturību. Ridžbeku uzdevums bijis, sadarbojoties diviem trim suņiem, izsekot un noturēt lauvu uz vietas līdz mednieka atnākšanai. Šajā gadu simtenī gan diez vai kāds ridžbeks dodas lauvu medībās (eksotiskākie šo suņu medījumi mūsdienās ir ķenguri Tasmānijā), tomēr savas izcilās rakstura un fiziskās īpašības, kā arī mednieka instinktu šīs šķirnes pārstāvji saglabājuši. Skriešanās mačiem trenētie spēj sasniegt ātrumu gandrīz 60 km/h. Ridžbeki itin labi iejutušies arī sargsuņu un mājas mīluļu lomās.

Šie četrkāji ir garīgi līdzsvaroti, itin saprātīgi, pret svešiniekiem izturas pavēsi, taču nav ne pārlieku kautri, ne arī agresīvi. Pat sunim netīkams, bet saimnieka labdabīgi uzņemts viesis lauvu mednieka sabiedrībā var justies mierīgi — saimnieka viedoklis un attieksme šiem suņiem ir likums, kas jāievēro. Rodēzieši labi sadzīvo arī ar bērniem. Viņi ļauj ķipariem sevi izrīkot un, kad bērnu uzmācība kļūst pārlieku neizturama, pacenšas rotaļvietu cēli pamest. Dodoties, piemēram, uz savu iemīļotāko dīvānu… Nē, sliņķi viņi nav, tikai negrib nodarboties ar karaļu necienīgām muļķībām.

Rodēzieši kā īsteni karaļi nemēdz celt lieku troksni, taču, atskanot viņu varenajai balsij, apkārtējie tajā pavisam noteikti ir spiesti ieklausīties. Lielā mērā pateicoties apdullinošajam rējiena tembram un tam, ka nieku dēļ viņi muti nedzesē, ridžbeki tiek uzskatīti par izciliem sargsuņiem. Katrā gadījumā šā suņa viedoklī der ieklausīties — ja dzirdat viņa rejas, kaut kas nav īsti kārtībā…

Der zināt

Rodēzijas ridžbeks jeb Āfrikas lauvu suns

- Apmatojums: īss, biezs, taisns, taču ne raupjš

- Krāsa: no gaišas kvieškrāsas līdz spilgti rudai; pieļaujami nelieli balti plankumi uz krūtīm un pirkstiem, kā arī tumšs purns un ausis

- Augstums skaustā: suņiem 63–69 cm; kucēm 61–66 cm

- Svars: 30–35 kg

Tweet

Materiāls publicēts sadarbībā ar