«Atskatoties uz līdzšinējām spēlēm, visvairāk man ir žēl zaudēto maču pret Slovākiju. Šo spēli vajadzēja uzvarēt, taču Latvijas izlasei pozicionālā spēlē nebija argumentu agresīvajai Slovākijas zonas aizsardzībai,» norāda Krauliņš. «Jāatzīst, ka pirmie trauksmes zvani ieskanējās jau mačā pret Grieķiju, kad pretinieces paņēma zonas aizsardzību. Treneriem bija jāizanalizē, ko darīt pret zonu. Tas, ka amerikāņu trenere [Slovākijas izlases vadītāja Poukija Četmena] izvēlējās segt zonas aizsardzību, liecina, ka viņa bija izanalizējusi mūsu komandas spēli vairāk nekā mēs Slovākijas izlasi. Taču tā jau ir pagātne.»

«Meitenēm kaut ko pārmest nav nekāda pamata. Ja vīriešu basketbolā ilgus gadus Ainaru Bagatski saucām par «zelta roku», tad Anete Jēkabsone-Žogota būtu jāsauc par «dimanta roku», jo viņa pelnījusi vislielākos iespējamos plusus par savu sniegumu. Nenoliedzami, iepriecina arī Zane Tamane, taču jābūt arī lielākam devumam no pārējām spēlētājām, kuras nav sliktas, taču pietrūkst pārliecības,» uzskata Krauliņš. «Ja sagaidīsim lielāku palīdzību no pārējām meitenēm, tad Krievijas izlasi varam uzvarēt. Domāju, treneru sastāvs un spēlētājas kā komanda taktiskā ziņā ir pārākas par krievietēm.»

«Ja atgriežamies pie mača pret Slovākiju, man nebija skaidrs viens moments — vai tā bija treneru, vai pašas Anetes iniciatīva, ka pretinieču līderi [Zuzannu Žirkovu] deva segt viņai. Tādai uzbrukuma līderei kā Anetei, kas daudz piedalās spēlē viens pret vienu, dot tik smagu uzdevumu, kā aizsardzībā segt pretinieču līderi, ir nesaprotami. Katrai spēlētājai ir savi resursi, un tie nav neizsmeļami,» norāda bijušais Latvijas izlases galvenais treneris.

«Tāpat uzskatu, ka Anetei nav jāuzņemas uzdevums vadīt bumbu pāri laukuma centram. Ir taču vesela rinda sadarbību, lai viņa saņemtu bumbu tikai uzbrukuma zonā,» piebilst treneris.

«Vienīgais, kas šobrīd «klibo», ir pozicionālais uzbrukums gan pret cilvēks cilvēka aizsardzību, gan pret zonas aizsardzību. Jebkuram skaidrs, ka pret zonu mums nebija argumentu. Žēl, ka izlasē nevar spēlēt Ieva Kubliņa — garā spēlētāja ar labu metienu, kas varētu palīdzēt «uzlauzt» zonas aizsardzību,» secina Krauliņš. «Pret Spāniju jāatzīst, ka pretinieces tomēr bija pārākas taktiskā plāksnē, turklāt spānietēm ir arī daudz lielāka pieredze. Varējām cerēt uz veiksmi, taču tā parasti ir spēcīgāko sabiedrotā.»

«Es domāju, ka Krieviju uzvarēt ir diezgan reāli. Piekrītu, ka varbūt labāk, ka jāspēlē pret Krieviju, nevis Franciju, jo, ja runājam par centra spēlētājām, tad Francijai tās ir spēcīgākas un taktiski gudrākas nekā krievietes. [Krievijas izlases centra spēlētāju] Mariju Stepanovu atceros vēl no gadiem, kad strādāju Krievijā. Viņa nav tīra piektā numura spēlētāja. Viņa ir gara un prot labi darboties uzbrukumā, taču ar muguru pret grozu viņa nespēlē,» norāda Krauliņš.

«Ja atceramies Pekinas olimpiskās spēles (Latvija Krievijai piekāpās tikai pašās spēles beigās — J. F.), toreiz uzvaru krievietēm izcīnīja pašas spēlētājas. Vēlreiz gribu uzsvērt, ko teicu sākumā — mūsu treneri un meitenes ir taktiski spēcīgākas par Krievijas izlasi,» uzskata Krauliņš.

Tweet