Bricis, kuram Vankūverā bija jau sestās olimpiskās spēlēs karjerā atzīst, ka pēc neviena no startiem nav bijis ganadarījuma un padarīta darba sajūtas. «14. vieta sprintā, iespējams, būtu puslīdz pieņemama, ja tā gonka būtu izvērtusies citādāka, ar citādāku šaušanu... Bija kārtībā slēpes, kārtībā pašsajūta un kārtībā braukšana, taču ar diviem sodiem... Neko vairāk nevar cerēt.»

Bricis atzīst, ka sistēmas Latvijas biatlonā nav, esot tikai vīriešu un sieviešu komandas. «Ja nav jauniešu un junioru, nav neviena, kas ar viņiem strādātu, nevar gaidīt, ka kaut kas loģiski attīstīsies. Ja nu kāds ir puslīdz perspektīvs, viņu uzreiz paņem lielajā komandā. Taču tajā uzreiz ir citi mērķi un temps. Tur trenešānās vairs nav nekādas - no vieniem mačiem uz nākamajiem. Jaunajam tas absolūti nav vajadzīgs.» 

«Nav, kas sakārto, nav treneru, kas atbilstoši strādātu ar jaunajiem. Nav nekādas sistēmas, viss ir pašplūsmā,» uzsver latviešu biatlonists.

Runājot par paša nākotni biatlonā, Bricis atklāj: «Domāju, vēl gadu, visticamāk, braukšu. Es negribu braukt vienīgi braukšanas dēļ. Ja pazudīs motivācija un vairs neticēšu, ka varu vēl kaut ko sasniegt, protams, tas arī būs viss.»

Tāpat Bricis ieskicē finansiālo resursu atšķirību Latvijas biatlonistiem un citu valstu pārstāvjiem. «Pat nezinu, cik šobrīd ir viņiem. Zinu, cik šajā sezonā bija polim Sikoram, - apmēram 300 000 eiro. Man? Domāju, maksimums 20 000.»  

Tweet