Latvijas basketbolistes vienas uzvaras un viena zaudējuma radīto emociju gammu izjuta pēc pilnas programmas. Trunīra otrajā mačā tika pieveikta Eiropas čempione Francija, kas turpinājumā ļāva pacīnīties par ceļazīmi uz Londonas olimpiskajām spēlēm, taču zaudējums ceturtdaļfinālā Krievijai lielā mērā šo sapni izgaisināja.

Vai teiksiet, ka tās ir tikai atrunas? Bet to pašu var teikt par Melnkalni, kas uzvarēja sešas spēles pēc kārtas, bet svarīgākajās trīs spēlēs piedzīvoja divus zaudējumus un palika 6. vietā. Turpretī Turcija čempionātu sāka ar trim zaudējumiem četrās spēlēs, bet turpināja ar četrām uzvarām pēc kārtas un iekļuva finālā. Krievija piedzīvoja divus zaudējumus un izmocīja divas uzvaras, bet tam sekoja četras uzvaras, turklāt pusfinālā Čehija tika sakauta ar +32. Un kur tad vēl Horvātija, kas pēdējā apakšgrupas spēlē paveica šķietami neiespējamo un aizsūtīja mājas Spānijas izlasi, ceturtdaļfinālā zaudēja Čehijai, bet turnīru pabeidza ar divām uzvarām, kuras ļāva iegūt ceļazīmi uz olimpisko kvalifikācijas turnīru.

Vai Latvijas izlase varēja izcīnīt augstāku vietu? Protams. Taču šogad nebija ne mazāko priekšnosacījumu no mūsu basketbolistēm prasīt kaut ko vairāk par vietu ceturtdaļfinālā. Ņemot vērā, ka ārpus astotnieka palika tādas valstis kā Spānija, Baltkrievija, Grieķija un Slovākija, Latvijas izlases sasniegtais rezultāts iegūst vēl augstāku novērtējumu.

Negrasos apgalvot, ka tā ir tikai Latvijā, taču mūsu līdzjutējs bieži vien ir pārlieku ambiciozs un prasīgs. 18. jūnijā pēc zaudējuma Grieķijai latvietes jau tika sūtītas mājās, bet 22. jūnijā pēc uzvaras pār Poliju no meitenēm jau pieprasīja medaļas. Pārāk liels kontrasts spriedumos par to, kas ir labi un kas ir slikti. Sak, ja neesi oligarhs, tad esi «simtlatnieks»...

Latvijas basketbolistes nepaveica neko sevišķu, taču nospēlēja savā līmenī. Bija svarīgas un skaistas uzvaras, bija arī sāpīgi un liktenīgi zaudējumi. Tā tam sportā arī jābūt. Kas precīzāk raksturo komandas spēku - trīs uzvaras pēc kārtas vai pieci zaudējumi pēc kārtas? Acīmredzot abi, jo vāja komanda nevarētu pieveikt Eiropas čempioni, bet stipra komanda otro čempionātu pēc kārtas nesabruktu pēc zaudējuma ceturtdaļfinālā.

Spēli par 7. vietu gan vispār nevajadzētu ņemt vērā, jo to acīmredzot izdomājis kāds ļoti nežēlīgs cilvēks. Citādi grūti izskaidrot to, ka komandai, kura zaudējusi cerības tikt uz olimpiskajām spēlēm, jāgaida vēl 48 stundas, lai kādam kaut ko pierādītu.

P.S. Visvairāk žēl, ka uz šāda fona karjeru valstsvienībā beidz Gunta Baško. Savus varoņus parasti novērtējam tikai pēc zināma laika, taču šoreiz derētu vismaz pateikt paldies jau uzreiz. Komandas sirds un dvēsele, vienvārdsakot, kapteine un personība, kādas katru gadu izlasē neparādās. Bet tas jau ir cits stāsts.  

Tweet