Jons Valančūns (Lietuva). Pelnīti atzīts par čempionāta vērtīgāko spēlētāju un lielā mērā pateicoties viņam Lietuva izcīnīja zelta medaļas. Vidēji mačā 23 punkti un 13,9 atlekušās bumbas. Nevienā no spēlēm 210 centimetrus garais spēlētājs neguva mazāk par 15 punktiem. Līdzvērtīgu centra spēlētāju viņam šajā turnīrā nebija un dizgan droši var runāt, ka redzēsim viņu arī lielajā izlasē Eiropas čempionātā.

Dmitrijs Kulagins (Krievija). Maskavā dzimušais uzbrūkošais aizsargs bija Krievijas izlases līderis. Vidēji mačā 15,9 punkti, bet rezultatīvākā spēle pusfinālā pret Lietuvu (27 punkti). Kulagins uzņēmās iniciatīvu brīžos, kad tas bija nepieciešams, sagādājot galvassāpes saviem pretiniekiem. Kad vajag, atrod partnerus, labs metiens un spēlē viens pret vienu viņu bieži nācās apturēt tikai ar noteikumu pārkāpumu. Vispusīgs spēlētājs, atlētisks, kas grozu var apdraudēt (rezultatīvi) no dažādām pozīcijām. Ja ar galvu un attieksmi viss būs kārtībā, nekausies naktsklubos, lielajā izlasē vieta nākotnē būs garantēta. Vismaz līgums ar Piemaskavas «Triumph» jau rokā.

Edgars Ulanovs (Lietuva). Gandrīz kļuva par nacionālo varoni, kad otrā posma mačā pret ASV guva 29 punktus, pietrūka vien uzvara, piedzīvots tika zaudējums pagarinājumā. Aizsarga spēles manierē kaut kas no Armanda Šķēles arsenāla - nestandarta kustības, labs caurgājiens un, iespējams, viņa lielākais pluss - viņš ir kreilis, kas pretspēlētājam krietni sarežģī dzīvi laukumā. Izlasē palika nedaudz Valančūna ēnā, taču lieliski izdarīja melno darbu, vidēji mačā gūdams 11,3 punktus.

Džeremijs Lambs (ASV). 196 centimetrus garo aizsargu turnīra organizatori iekļāva simboliskajā izlasē. Vidēji spēlē 16,2 punkti, bet rezultatīvākā spēle pret Lietuvu, kad «zaļo» grozā sameta 35 punktus. Nezinu, cik svarīga bija turnīra pēdējā spēle amerikāņiem pret Austrāliju, taču tieši Lambs pielaboja savu neprecīzo metienu un atnesa uzvaru (78:77), kā arī 5. vietu. Plašajā Amerikā tādu kā Lambs ir daudz un par vietu NBA būs krietni jāpacīnās.

Mateušs Ponitka (Polija). 17 gadus vecais aizsargs čempionātā gan bija otrs rezultatīvākais komandas spēlētājs (15,3 punkti) aiz kapteiņa Mihala Mihalaka, taču, iespējams, apsteigtu komandas biedru, ja 1/4 finālā pret Lietuvu neiedzīvotos savainojumā, kas liedza aizvadīt pēdējās divas spēles. Kamēr pretinieki pievērsa uzmanību abiem poļu centriem, Ponitka uzņēmās iniciatīvu un «vilka» visu komandu. Latvieši viņu neapturēja (26 punkti), bet jau nākamajā mačā ar Austrāliju rezultativitāte kritās. Polijā norisināsies Eiropas U-18 čempionāts un nav izslēgts, ka tajā viņš uzmirdzēs vēl spožāk. Polijai aug labs ārējās līnijas spēlētājs.

Hjū Grīnvuds (Austrālija). Vēl viens turnīra «All-Star» spēlētājs, kurš arī valstsvienības rezultatīvākais basketbolists ar 17,1 punktu mačā. Interesanti, ka vismazāk punktus (10) uzbrūkošais aizsargs guva otrajā apakšgrupas mačā pret Latviju. Lielākā daļa uzbrukumu turnīrā gāja tieši caur viņu un arī noslēdzās ar Grīnvuda metieniem. Stabils sākumsastāva spēlētājs un līderis ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. Jāatzīst, ka divu gadu laikā krietni progresējis - 2009. gada pasaules čempionātā vidēji spēlē tikai 2,6 punkti, bet tam arī skaidrojums, jo tad viņam bija 17 gadu. 

Aleksandrs Cvetkovičs (Serbija). Turnīra Zvaigžņu izlases spēlētājs atrodams tikai 22. vietā rezultatīvāko spēlētāju sarakstā (14,4 punkti), taču tas ir saprotams - saspēles vadītājam ir tomēr citas funkcijas, ar kurām Cvetkovičs tika galā diezgan veiksmīgi. Jāuzteic viņa sniegums pirmajās trīs apakšgrupas spēlēs, kurās kopā Belgradā dzimušais spēlētājs guva 64 punktus. Gadi ļauj piedalīties arī U-18 čempionātā Polijā, bet jaunākās ziņas vēsta, ka serbi dos basketbolistam atpūtu. 

Boriss Baračs (Horvātija). 206 centimetrus garajam uzbrucējam laba statistika - 18,7 punkti un 6,9 atlekušās bumbas, taču horvāti noteikti cerēja uz kaut ko vāirāk kā 8. vieta čempionātā. Ar otru komandas līderi Dario Sariču saimniekoja zem groziem, bet 1/4 finālā nenovērtēja Argentīnas spēku, par ko nācās samaksāt ar zaudējumu. 2. vieta turnīra rezultatīvāko spēlētāju sarakstā runā par to, ka Horvātijai gaidāms labs papildinājums lielajai izlasei.

Kaspars Vecvagars (Latvija). Turnīra labāko spēli aizvadīja pret Austrāliju, sekmējot uzvaru ar 24 punktiem, bet vidēji mačā Kasparam 15 punkti. Viņam ir visi priekšnosacījumi, lai izaugtu par labu saspēles vadītāju, tiesa gan, arī daudz kļūdu un nereti egoisms šajā vecumā ņem virsroku. Kā plusu var minēt to, ka Kaspars būdams saspēles vadītājs daudz uzbrūk grozam un tas nav slikti. Jo racionālāka spēle, jo labāk. Ja vēl viņš visas savas iespējas pārvērstu punktos, tad jau tagad pie durvīm klauvētu Eiropas klubi. Par viņu vēl dzirdēsim, tikai jādod laiks. Nav izslēgts, ka Bagijs šovasar paņems izlases kandidātos.

Marko Delia (Argentīna). Argentīnas 4. vieta jāvērtē kā panākums, jo komandā spilgtu zvaigžņu nav un diez vai izlasei pirms turnīra tika prognozētas medaļas. Izteikta līdera izlasē nebija, kas varētu būt mīnuss, tajā pašā laikā komanda bija saliedēta un vairāki spēlētāji atsevišķās spēlēs «izšāva». Delia atgādina kaut ko no Luisa Skolas, ar labu kāju darbību un metienu no distances. Deviņās spēlēs centrs neizmeta nevienu trīspunktnieku. 10,8 punkti mačā un 7,8 bumbas zem groziem skaidri parāda, kur ir spēlētāja īstā vieta - groza tuvumā.
 

Tweet