«Šosezon uz ledus vēl neesmu redzējis juniorus, kas ir pieaugušo izlases tuvākā maiņa, taču no 1994. un 1995. gadā dzimušajiem jauniešiem, kuri gatavojās Jaunatnes ziemas olimpiādei, ir pāris pietiekami cerīgi puiši un meitenes, kā arī jaunie censoņi, kas sēdušies divniekā,» stāsta Rubenis.

«Pirmajās treniņnometnes dienās skats bija diezgan bēdīgs, bet nedēļas otrajā puse sāka izskatīties jau cerīgāk. Patīkami, ka daži jaunie atlēti, ne tikai klausās, bet arī ieklausās. Atliek tikai turpināt strādāt,» uzsver Mārtiņš. «Iepriecināja tas, ka jaunie ir gatavi kaut ko darīt paši. Jūtams, ka sapratnes smilga daudziem vēl tieva un vējā stipri lokās, bet kad iegulda darbu, tad, pamanot jau mazāk sekundēs mērojamu rezultātu, tā sāk augt.»

«Jaunieši sāk lēnām saprast - cik daudz darba ieguldīsi, tādi arī būs rezultāti. Skaidrs, ka domāšanu, un attieksmi pāris dienu laikā neizmainīsi, taču ne tas ir mans mērķis, vēlos vien parādīt iespēju, kā padarīt darbu labāk, bet tālāk jau katram pašam sava izvēle jāizdara vien būs,» piebilst Turīnas olimpisko spēļu bronzas medaļnieks. «Runājot par perspektīvām šajā vecumā, gan vēl grūti spriest, jo šķietams talants, jūtot savu pārakumu, var palaisties un aiziet neceļos, kamēr ēnā sēdējis, bet cītīgs atlēts, var pavisam nemanot izaugt par lietaskoku.»

«Latviešiem ir viens pavisam vienkāršs, bet neapstrīdamu patiesību vēstošs sakāmvārds: «Ko sēsi - to pļausi». Tāpēc brīžiem nav viegli skatīties, kurp jaunos prātus velk modernās pasaules klišejas un ieradumi, kas apēd milzum daudz vērtīgā laika. Televīzija, internets, dzeltenā prese - tas viss jau gandrīz kā sērga piesien «mīkstākos» prātus pie dīvāna, taču saprotu, ka ar šo jautājumu vispirms jātiek galā tiem, kas ir pie stūres. Un gribās ticēt, ka drīz tas izdosies, ja vien iemācīsimies viens otru uzklausīt un palīdzēt tikt tam visam pāri,» norāda Rubenis.

«Tomēr, lai kādi būtu zemūdens akmeņi, ir skaidrs, ka nepaklupis aiz viena, ne vienmēr spēj to pamanīt, bet pat šādi to pamanot un apdomājoties, vari to pieņemt par iespēju pakāpties un palūkoties uz notiekošo jau no cita skatpunkta,» norāda Rubenis. «Tapēc visiem gribu novēlēt vairāk šādu akmeņu un, lai katrs nobrāztais ceļgals vai zilums uz pleca ir ne tikai rūgta pieredze, bet arī kā pakāpiens pretī zvaigznēm. Un kazi... Runā, ka - jo tuvāk tām, jo akmeņu mazāk un tie apaļāki.»  

Tweet