«Treneris [Peka Rautakallio] vēlējās, lai spēlējam aktīvu hokeju un domāju, ka šogad arī spēlējam daudz aktīvāk nekā iepriekšējos gados. Kad treneris atnāca, viņš uzsvēra, ka vēlas, lai atņemam pretiniekam laiku un telpu piespēles vai metiena izdarīšanai. Tas izpaužas pretinieku zonā, kad viens spēlētājs skrien virsū, bet divi skatās un vērtē situāciju, vadoties pēc kuras tiek pieņemts lēmums, ko darīt - iet virsū vai atkāpties. Ideāli, ja vēl pretinieku zonā izdodas viņiem atņemt ripu,» hokeja ekspertu bieži pieminēto forechecking mēģina izskaidrot Džeriņš.

«Protams, nav jau tā, ka tas ir vienīgais uzdevums. Ja pretinieks tīri kontrolē ripu, tad skriet virsū nav jēgas, jo ar vienu piespēli mūs var vienkārši apspēlēt. To arī treneris no mums vēlas - lai mēs paši nolasām situāciju un izlemjam, kad vajag iet virsū un kad nē,» norāda «Dinamo» uzbrucējs.

Skaidrs, ka šādā spēles stilā viens juties kā zivs ūdenī, bet cits - kā pīle uz ledus. «Esam profesionāļi un mums jāpielāgojas trenera uzdevumiem. Vienam ir vieglāk, otram grūtāk, taču tas neko nemaina. Katram spēlētājam jau nepielāgosies, jo komandā esam vairāk nekā 20 dažādi cilvēki. Tādēļ arī ir viena sistēma visiem,» stāsta Džeriņš. 

Līdz savainojuma gūšanai Džeriņa spēles laiks salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu bija pieaudzis līdz vairāk nekā 12 minūtēm vidēji mačā. Andris atzīst, ka ar spēles laiku bijis ļoti apmierināts, taču rezultāti nav bijuši tādi, kā gribētos. «Tagad būs laiks padomāt, ko pamainīt, lai būtu arī rezultāti. Depresijā gan cenšos neieslīgt, jo tas jau nu noteikti nelīdzēs.»

Piedāvājam arī nelielu video interviju, kurā Džeriņš stāsta par latviešu hokejistu mentalitāti, meistarības un veiksmes attiecību, kā arī nedaudz salīdzina Rautakallio un Jūliusu Šupleru.

Tweet