- Ja kāds piemin Aigaru Ciprusu, tad man pirmām kārtām prātā nāk hat-trick pret Franciju 1998. gada pasaules čempionātā. Kas tev ir bijis spilgtākais brīdis valstsvienībā vai hokejā vispār?
- (Smejas) Protams, gūt trīs vārtus vienā spēlē ir patīkami, jo īpaši tādēļ, ka vārtu gūšana ir uzbrucēju galvenais darbs. Bet domāju, ka sevi es vairāk raksturotu nevis kā vārtu guvēju, bet gan kā maiņas centru, kurš vairāk darījis melno darbu, strādājot gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, saliedējot visu piecinieku. Tā laikam bija mana stiprākā puse. Nespēlēju ar spēku, bet ar galvu.
Bez jau minētā hat-trick pret Franciju, noteikti atmiņā paliks 1997. gada pasaules čempionāts Somijā un mans pēdējais pasaules čempionāts 2009. gadā Šveicē, kā arī dalība olimpiskajās spēlēs 2006. gadā. Arī septiņi gadi Somijas čempionātā bija vairāk vai mazāk veiksmīgs posms manā karjerā.

- Vienu ierakstu Latvijas hokeja vēsturē gan neviens tev nekad vairs neatņems - tieši tu guvi pirmos vārtus Latvijas izlases labā pēc neatkarības atjaunošanas.
- Kad tas vairs bija... (Smejas) Teikšu, ka tobrīd par to neviens nedomāja. Manā vietā varēja būt jebkurš, tā izveidojās situācija. Par izcilu sasniegumu to neuzskatu. Atvadu spēle? Domāju, ka Latvijas hokejā to būtu nopelnījuši vien pāris cilvēki. Taču man nekas nebūtu pretī kopā ar vairākiem bijušajiem izlases spēlētājiem aizvadīt kādu maču, pasakot paldies lielajam hokejam.

- Kāds tagad ir tavs dienas režīms?
- Jāsaka, ka mans dienas režīms ir strauji mainījies. Trenera darbā ar jauniešiem man ir jāvelta vairāk laika puikiem. Kā spēlētājs varēju atļauties koncentrēties tikai savai spēlei. Tādēļ tagad mans dienas režīms ir divreiz noslogotāks un atbildīgāks. Komandā ir 25 cilvēki un man jābūt atbildīgam par viņu fizisko stāvokli, tehniku un izaugsmi. Turklāt man kā trenerim pašam ir sevi jāpilnveido.

- Palīdzi arī ar sadzīvisku padomu?
- Protams, trenera darbs neaprobežojas tikai ar hokeju, jo 16-17 gadu vecumā jaunieši attīstās kā personības un arī man kā trenerim un psihologam ir liela loma, cenšoties atrast ar viņiem kopīgu valodu par sadzīvi. Jūtu, ka emocijas un satraukumi viņiem ir ļoti lieli. Kāds tos pārvar ātrāk, bet kādam tas prasa ilgāku laiku. Ir daudz nianses, kuras viņiem jāapgūst.

- Kā ar smalko robežu starp treneri, kurš ir čoms spēlētājiem, un treneri, kurš ir autoritāte?
- Es neesmu krievu sistēmas produkts. Vēlos būt viens no viņiem un negrasos ielikt viņus rāmjos, jo viņiem pašiem ir jāiziet cauri saviem dzīves posmiem. Varu tikai palīdzēt viņiem izvēlēties pareizo ceļu. Komandas spēlē, it sevišķi hokejā, daudz ko nosaka kolektīvs. Ne tikai spēlētāju, bet arī spēlētāju, treneru un personāla kopīgais kolektīvs. Visiem jābūt vienā laivā, jo tikai tā var kaut ko sasniegt.

- Ja paskatāmies uz sauso statistiku, tad «Juniors» MHL B divīzijā 14 spēlēs ir izcīnījis 18 punktus, bet kā ir ar sniegumu, kas būtībā šajā vecumā ir svarīgāks par rezultātiem.
- Pilnībā piekrītu. Ja puikas pareizi sevi noskaņos darbam un gribēs sevi pilnveidot, tad būs arī rezultāti. Es kā treneris nevaru viņiem iemācīt visu, jo šajā vecumā viņiem pašiem ir daudz ar sevi jāstrādā. Ja treniņos viņi izliksies par visiem 100%, tad būs arī punkti spēlēs, tādēļ koncentrēju viņu uzmanību uz darbu, attieksmi, atbildību komandas priekšā. Uzskatu, ka šis hokeja līmenis, kurā mēs spēlējam, ir kā dāvana un tas ir ļoti svarīgi izaugsmei. Ja viens puisis 16 gados savā vecuma grupā ir sevi parādījis kā līderis, tad, atnākot šeit, kur spēlē pat četrus gadus vecāki pretinieki, izpaužas pavisam citas īpašības, kā, piemēram, raksturs un attieksme pret darbu. Daudzi iepriekšējie līderi pazūd, bet parādās citi spēlētāji, kuri vairāk cīnās un sasniedz vairāk.

- Pirms intervijas papētīju statistiku, jo gribēju atrast, ar ko labā vai sliktā nozīmē izceļas «Juniors» komanda. Diemžēl atkal acīs krīt spēle nevienādos sastāvos. Vai tā ir Latvijas hokejam kopīga problēma?
- Jāatzīst, ka esmu nostrādājis ar komandu četrus mēnešus un pagaidām neesmu pievērsies vairākumam un mazākumam, jo pagaidām virzu viņus uz tehniskajiem rādītājiem, prasmēm un domāšanu laukumā. Šobrīd mani vairāk interesē viņu attieksme pret darbu, jo, ja šajā vecumā acis nedeg, tad būs grūti kaut ko sasniegt.

- Ja pieņemam, ka Latvijas hokejistu mentalitātē ir būt pārāk pieklājīgiem, vai mani, ka tavos audzēkņos šī īpašība ir tikpat raksturīga?
- Sportiskās nekaunības mums trūkst. Daudzi nāk no turīgām ģimenēm, kurās viņiem viss ir ticis nodrošināts. Gribētos, lai viņi būtu sportiski niknāki. Ne visiem, taču ar to ir problēmas. Tomēr šis vēl ir tikai ceļa sākums, tādēļ negribētu teikt, ka tas nevar mainīties.

- Kādai «zvaigznītei» jau ir gadījies «aplauzt spārnus»?
- Protams. Spēlētāju savainojumu dēļ HK «Rīga» paņem puišus arī no manas komandas. Daži pēc atgriešanās domā, ka, ja reiz ir bijuši līmeni augstāk, tad tagad šeit var darīt ko grib. Taču hokejā tā nenotiek - ja esi labs spēlētājs, tad savu meistarību ir jāpierāda uz ledus. Ja māki savākt sevi, tad vari iet uz priekšu, bet, ja sāc sapņot, tad izaugsme var apstāties.

- Cik bieži tev nākas rakstīt puišiem atbrīvojumus no mācību stundām skolās?
- Gadās. Mums jau ir bijušas sapulces un treniņu procesi ir pielāgoti tam, lai puiši varētu tikt uz stundām. Tagad gan moderna ir kļuvusi tālmācība internetā, tomēr lielākā daļa iet uz skolu. Mums ir skolu direktoru un klases audzinātāju kontakti, zvanām un interesējamies par apmeklējumu. Prasības? Tās noteikti būs, tāds ir arī uzstādījums no kluba puses un esam par to runājuši ar Rīgas «Dinamo» ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju. Mūsdienās neizglītoti cilvēki nekur un nevienam nav vajadzīgi. Jāsaprot, ka visi hokeju nespēlēs. 

- Jautājums tev, kā bijušajam centra uzbrucējam. Ne tikai Latvijā, bet arī visā hokeja pasaulē labu centra uzbrucēju deficīts ir jūtams. Vai pie vainas ir darba apjoms, spēles izpratne?
- Domāju, ka tā ir spēles izpratne un psiholoģija, gatavot sevi kā spēlētāju, kurš spēlēs gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Viennozīmīgi tas ir arī darba apjoms un fiziskā sagatavotība, ne katram tas ir dots. Arī savos audzēkņos redzu, ka puikiem patīk mest golus, un spēlēt uzbrukumā, taču hokejs neaprobežojas tikai ar uzbrukumu.

- Tad jau sanāk, ka centra uzbrucēja pozīcijai spēlētaji nobriest tikai ap 20 gadu vecumu, kad varbūt jau ir apnicis mest golus, spēlējot pa malām. 
- Savā ziņā tā ir, jabūt pacietīgiem un jāgaida. Manuprāt, cerīgs ir Raimonds Vilkoits, kuram gan vēl ļoti daudz būtu jāstrādā. Taču klubam ir savas intereses un viņam atļāva aizbraukt uz Zviedriju. Domāju, ka tas nebija pareizi, jo savi puiši 20 gadu vecumā jācenšas izveidot par lietas kokiem. Protams, neviens nevar garantēt, ka no viņa patiešām kaut kas sanāks. HK «Rīga» komandā ir Māris Bičevskis, taču rodas iespaids, ka viņš neprogresē. Pērn bija līderi, kuru šogad vairs nav, bet nākamie, kuriem jākļūst par līderiem, nav tam gatavi.

- Cik gatavi ir tavi «Juniora» puiši jau tagad spēlēt HK «Rīga» komandā MHL A divīzijā?
- Pagaidām pie HK «Rīga» no manis ir paņemti trīs spēlētāji, taču var teikt droši, ka šobrīd viņi vēl nav gatavi tam līmenim, jo tas ir galvas tiesu augstāks gan darba apjoma, gan domāšanas ātruma ziņā. Saprotams, ka visi 20 nekad netiks uz HK «Rīga», taču, ja divi, trīs vai četri tiks, tad būs labi.
Tāpat ir ar HK «Rīga» spēlētājiem, kuri tēmē uz «Dinamo» komandu. Ikvienam ir jāsaprot, ka jāstrādā maksimāli un jāizdara vairāk par to, ko liek treneris. Lai ko arī teiktu, bet viens no piemēriem ir Ainārs Podziņš. Pērn, kad viņu paņēmām, viņš neizrādīja nekādu īpašo meistarību, taču var redzēt, ka viņš vasarā ir strādājis un gatavojis sevi sezonai. Ar centību viņš pierāda, ka daudz kas ir izdarāms tikai ar darbu. Jā, viņš nekad nebūs spēlētājs, kurš pretiniekus apspēlēs uz vienas slidas, taču ar savu cīņassapru dod impulsu citiem spēlētājiem. Tieši šādus spēlētājus gribētos sagaidīt no HK «Rīga» komandas. 

Tweet