- Ja tev cilvēki jautātu - pastāsti, Kristīn, par «Cadi La Seu», ko tu viņiem teiktu? Mēs zinām, ka tā ir komanda Spānijā, bet tas noteikti nav viss.

- «Cadi La Seu» ir Spānijas virslīgas komanda, kas atrodas mazā kalnu pilsētiņā, kuru sauc La Seu d'Urgell. «Cadi» ir komandas galvenais sponsors, tādēļ arī komanda saucas «Cadi La Seu», bet pats klubs saucas «Sedis». La Seu d'Urgell ir maza un klusa pilsēta, kas atrodas Pireneju kalnu ielejā desmit kilometrus no pundurvalsts Andoras. 1990. gadā šeit tika uzcelts mākslīgais kanoe/kajaku ūdens parks un 1992. gadā kanoe slaloms Barselonas olimpiskajās spēlēs notika tieši šajā pilsētā. Vēl pilsēta ir slavena ar to, ka šeit atrodas viena no vecākajām Katalonijas katedrālēm - Santa Maria d'Urgell katedrāle, celta 12. gadsimtā. Cilvēki šeit ir draudzīgi, atsaucīgi un viņiem patīk basketbols.

- Ja nekļūdos, jūsu komandā ir tikai trīs spānietes. Diezgan internacionāla komanda. 

- Komandā ir četras spānietes, diemžēl, viena no viņām spēlē pret «Ibizu» guva krustenisko saišu plīsumu un tagad atgūstas pēc operācijas. Pārējās esam ārzemnieces: somiete, divas amerikānietes, īriete, nigēriete, čehiete un latviete. Jā, pilnībā tev piekrītu par to internacionālismu (smejas – a.p.).

- Kādā pozīcijā spēlē? Šķiet, ka tev gan 1., gan 2. numura pozīcija nesagādā problēmas?

- Esam trīs spēlētājas, kas var spēlēt pirmā un otrā numura pozīcijās, un viena īsta saspēlēs vadītaja, kura komandai ir pievienojusies no 2. līgas un ir jauna, tāpēc varbūt ari viņai nav tik liels spēles laiks. Treneris mani biežāk izmanto kā saspēles vadītāju, bet, kad laukumā ir vēl kāda no pieminētajām spēlētājām, tad bieži spēlēju arī kā otrais numurs, tas atkarīgs no pretiniecēm un spēles uzdevumiem.

- Klubs atrodas pirmajā astotniekā. Tā ir jūsu vieta, ņemot vērā LFB reitingu, ekspertu prognozes? Varbūt pirms sezonas kāds jūs tomēr pieskaitīja pastarītēm?

Tiešām nezinu, kuru vietu reitingā kāds mums prognozēja pirms sezonas sākuma, taču domāju, ka šogad mūsu komandu neviens pie pastarītēm tomēr nepieskaitīs. Izņemot trīs spāņu Eirolīgas komandas, kurām visām budžeti ir n-tās reizes lielāki nekā pērējiem virslīgas klubiem, no 4. līdz 8. vietai un pat varbūt ieskaitot pirmo desmitnieku, komandas ir spēkos diezgan līdzīgas. Komandā šogad ir desmit jaunas spēlētājas, esmu vienīgā, kas šeit palika no pagājušās sezonas. Klubs gribēja paturēt vēl dažas spēlētājas, tomēr tas neizdevās dažādu iemeslu dēļ. Ņemot vērā šo faktu, komandai nepieciešams laiks, lai saspēlētos un rādītu labu sniegumu visas spēles garumā. Pagaidām mums iet kā pa viļņiem. Ar katru treniņu un spēli sapratne uzlabojas, bet domāju, ka vēl esam tālu no sava īstā potenciāla, un cāļus skaita pavasarī, tad arī redzēsim, kuri eksperti būs pareizi prognozējuši mūsu vietu tabulā.

- Uz «Cadi La Seu» pārgāji pērn februārī. Ar pāris spēlēm pietika, lai saprastu, ka vēlies palikt šajā klubā? Jau maijā parakstīji jaunu līgumu...

- Pagājušo sezonu šeit biju divus mēnešus un aizvadīju desmit spēles. Uzreiz pēc sezonas klubs izteica piedāvājumu līgumu pagarināt. Bija vēl daži citi piedāvājumi, taču apsverot visus par un pret, ar aģentu izlēmām, ka šis būs labākais variants, jo divu mēnešu laikā izveidojās labas attiecības ar treneri un no kluba puses vienmēr viss tika izdarīts laikā, nekādu kavējumu, kā tas diemžēl, pēc manas pašas rūgtas pieredzes, notiek manā bijušajā klubā Latvijā, kas līdz šim pat brīdim vēl nav izpildījis visas līgumsaistības. Protams, ka varēju gaidīt un cerēt, ka labi nospēlējot Eiropas čempionātā, būs labāki piedāvājumi, bet Spānijas līga ir viena no spēcīgākajām Eiropā un ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju basketbola tirgū, klubs, kuru jau biju paspējusi iepazīt un zināju, ka nekādi nepatīkami pārsteigumi mani negaida, bija labākais variants. Pašlaik par neko nevaru sūdzēties, treneris uzticas, spēles laiks ir, tikai kārtīgi jāstrādā lai arī uzvaras būtu.

- Ko no jums prasa kluba vadība? Droši vien izslēgšanas spēlēs jāiekļūst?

- Spānijā play-off tiek tikai četras komandas, diemžēļ, tāpēc sākot sezonu ar pavisam jaunu komandu uz play-off ir pārāk augstu tēmēt. No kluba puses nekāda konkrēta vieta tabulā sezonas sākumā netika noteikta. Primārais, protams, ir neizkrist uz otro līgu, un tad skatīties soli pa solim, cik augstu mēs varam tikt.

- Četras komandas? Pieņemama situācija būtu, ja izslēgšanas spēlēs automātiski iekļūtu visas Eirolīgas komandas plus labākās piecas. 

- Jā, play-off iekļūst pirmās četras. Eirolīgas komandām nekas netiek garentēts, manuprāt, bet iespēja, ka tās netiek četriniekā, redzot šo komandu komplektāciju, ir minimāla. Cik saprotu, runājot ar cilvēkiem no kluba, tad šāda play-off sistēma ir izveidojusies pēdējos gados finansiālu apsvērumu dēļ. Proti, pirms tam bija play-off ar astoņām komandām, bet dažiem klubiem likās bezjēdzīgi tērēt naudu izbraukumos braucot uz Valensiju vai Salamanku, lai tur zaudētu ar 30 punktiem pret «Ros Casares» vai «Avenida». Ir dzirdētas šādas runas play-off sakarā, bet kādi bija oficiālie iemesli federācijas lēmumam samazināt komandu skaitu, nemācēšu tev atbildēt.

- Jāizsaka laikam jūsu klubam līdzjūtība, un arī pārējiem klubiem. Bet LFB tagad vēl vairāk samazina iespēju vidusmēra klubiem cīnīties par medaļām. Pie šāda scenārija vismaz loģiski būtu 5. līdz 10. vietas klubiem izspēlēt ceļazīmes uz izslēgšanas spēlēm.

- Pilnībā tev piekrītu. Jo, kad situācija tabulā uz sezonas beigām ir jau vairāk vai mazāk noskaidrojusies un klubi zina, ka nekrīt uz otro līgu, bet arī netiek uz play-off, spēlēm vairs nav tā nozīme, kas pirms tam. Protams, gribas uzvarēt un beigt sezonu augstā vietā, cik vien iespējams, bet iespēja tikt uz play-off tomēr spēlēm piedod citu garšu.

- Tev aizvadītās nedēļas nogalē 26 punkti pret Burgosas «Jopisa». Atceries, kad pēdējo reizi virs 25 punktiem iemeti?

- Laikam kaut kad sen Jūrmalas sporta skolā (smejas – a.p.). Tiešām nezinu, savu pagātnes statistiku no galvas neatceros, taču kaut kad pagājušajā sezonā tepat Spānijā bija laba spēle, kurā guvu vairāk par 20 punktiem.

- Atzīsties, ko meitenēm pēc spēles svētdien uzsauci?

- Atzīstos - neko! Tā mums bija grūta spēle, pēc smagas treniņu nedēļas, jo iepriekšējā nedēļas nogalē zaudējām, tāpēc visas bijām mazliet sagurušas. Pirmais puslaiks šajā spēlē bija vienkārši briesmīgs - ielaidām pāri 40 punktiem, aizsardzība zem katras kritikas, nesapratāmies un katra sedzām kaut ko citu, it īpaši pie pick-and-roll sadarbībām. Otrajā puslaikā manāmi uzlabojām aizardzību, atspēlējām 12 punktu deficītu un beigās uzvarējām.

- Starpcitu, kādā valodā treneris ar jums runā? Tev laikam spāņu valoda problēmas nesagādā, jo teici, ka ej uz kursiem?

- Pagaidām vēl tomēr sagādā problēmas. Treneris gan treniņus, gan spēles vada angliski, jo tiešām mazliet netipiski spāņiem, angļu valodu pārvalda ļoti labi. Es un vēl dažas no ārzemniecēm ejam uz spāņu valodas kursiem vienreiz nedēļā, bet ņemot vērā, ka visu laiku praktiski komunicējam angliski, tad tā spāņu valodas apgūšana tik ātri neiet.

- Kā pavadi brīvo laiku mazajā pilsētā?

- Šeit, kā daudz kur citur Rietumeiropā, svētdienās, kad man ir brīvdiena, viss parasti ir ciet. Tad vai nu braucu uz Barselonu, vai biežāk gan uz netālo Andoru, kur visi veikali, restorāni, kino ir atvērti arī svētdienās. Pa nedēļu brīvais laiks nemaz tik daudz nav, bet to parasti pavadu runājot ar ģimeni un draugiem skype, skatoties kādu filmu vai seriālu, mācoties spāņu valodu vai pastrādājot privātiem darbiem. Sekoju līdzi arī citiem sporta veidiem internetā - sieviešu un vīriešu Eirolīgai, tenisam, skatījos ATP sezonas noslēguma finālu, kā arī bieži rīkojam komandas vakariņas, jo pārsvarā visām komandas biedrenēm patīk gatavot ēst.

- Pēc ilgiem gadiem Francijā vari noteikti salīdzināt, kādi ir cilvēki tur un kādi - Spānijā. Es Ievai Kubliņai, kura gan tagad spēlē Francijā teicu, ka spēlēt Spānijā laikam ir paradīze. Visi priekšnosacījumi, lai tā būtu, vai arī es kļūdos?

- Profesionālā basketbola ziņā es, diemžēl, to salīdzināt nevaru, jo Francijā nekad augstākājā līgā spēlējusi neesmu. Cilvēki šeit ir draudzīgi, izpalīdzīgi un pretimnākoši, vismaz pēc manas pieredzes. Mentalitātes ziņā spāņi un francūži man liekas līdzīgi, bet spāņi viennozīmīgi ir daudzreiz skaļāki un vairāk izrāda savas emocijas gan laukumā, gan ārpus tā. «Cadi La Seu» nav starp līgas bagātākajiem klubiem un gribētos, lai dažas sadzīviskās lietas būtu citādāk, bet izņemot to, nav par ko sūdzēties.

- Uz pastāvīgu dzīvi Spānijā gribētu pārcelties?

- Ļoti patīk Rietumeiropas siltais klimats. Tā dēļ vien jau šādu domu būtu vērts apsvērt, bet dzīvosim – redzēsim (smejas – a.p.).

- Nevaru tev nepajautāt par Latviju. Februārī, kad Rīgas klubs vairs nespēlēja Eirolīgā, aizbrauci uz Spāniju, šķiroties no «TTT/Rīga» komandas skaļāk, nekā varbūt ierasts. Tev bija sava versija, trenerim Aigaram Neripam - sava. Viņš tiek virzīts uz izlases galvenā trenera amatu. Tu sacīji iepriekš, ka uzticība starp treneri un sportistu ir ļoti svarīga. Brīdī, kad treneris vairs netic spēlētājai, kaut kas tiek salauzts. Jūsu ceļi var atkal krustoties izlasē...

- Nevēlos atgriezties pie šī jautājuma, tā ir pagātne, bet gribētu precizēt vienu detaļu - mans līgums ar «TTT/Rīga» bija līdz 31. janvārim un es izvēlējos to nepagarināt, nevis lauzu līgumu, kā par to rakstīja prese. Iespēja nepagarināt līgumu bija abpusēja, to varēja izmantot gan klubs, gan es. Protams, ka trenera uzticība spēlētājam ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai spēlētājs rādītu labu sniegumu laukumā. Bet klubs ir klubs un nacionālā izlase ir pavisam kas cits, tur nav vietas personīgajām interesēm vai pagātnes aizvainojumiem. Cik man zināms, pagaidām izlases treneris vēl oficiāli nav apstiprināts, tāpēc dzīvosim - redzēsim.

Tweet