- No tavas pozīcijas komandas vārtos, kā ir mainījusies HK «Rīga» komandas spēle salīdzinājumā ar pagājušo gadu?
- Šosezon komanda vairāk spēlē aizsardzības hokeju. Pagājušajā sezonā iemetām septiņas ripas, ielaidām sešas, noturējām uzvaru un viss kārtībā. (Smejas) Šosezon mazāk ielaižam, taču mazāk arī iemetam.

- Pagājušajā MHL sezonā regulārajā čempionātā nospēlēji 49 mačus, bet šosezon dali vietu vārtos ar Jāni Auziņu un līdz šim esi aizvadījis 25 spēles.
- Šosezon ir fiziski vieglāk. Nav tik liela slodze. Arī psiholoģiski jūtos labāk. Pirms spēlēm nav vairs tik liels uztraukums, bet pēc sliktām spēlēm izdodas tās ātrāk aizmirst.

- Un kā jūties, skatoties spēles no malas?
- Ja godīgi, skatoties no malas uztraukums ir daudz lielāks nekā pašam spēlējot.

- Kad parasti uzziniet, kurš stāsies vārtos gaidāmajā spēlē?
- Šodien (saruna notika trešdien - J.F.) man jau pateica, ka rīt vārtos stāvēšu es, bet iepriekšējās divās spēlēs nezinājām līdz pat pēdējam brīdim. Kā ir vieglāk? Abos gadījumos ir savi plusi. Ja zini, ka spēlēsi, tad vari sagatavoties, taču no otras puses - vari arī sastresoties. Ja pasaka pāris stundas pirms mača, tad nepaliek laika uztraukties, man tas patīk.

- Tu neesi dzimis Rīgā, tādēļ pastāsti, kā nonāci līdz galvaspilsētai?
- Dzimis esmu Ogrē, bet hokeju sāku spēlēt Aizkrauklē pie trenera Ojāra Rodes. Bērnudārzā gāju Skrīveros, bet skolā - Koknesē. Uz Rīgu pārcēlos tādēļ, ka tēvs sāka strādāt Rīgā. Sākumā gan tētis un mamma aizbrauca divatā, bet es paliku pie vecvecākiem un vēl gadu nospēlēju Aizkrauklē. Pēc gada arī es pārvācos uz Rīgu un sākumā spēlēju «Volvo» hallē pie trenera Ginta Bisenieka. Tad izveidojās HK «Rīga» un pārnācu uz šejieni.  

- Vai tevi uzreiz ielika vārtos?
- Sākumā pat nedomāju iet uz hokeju. Sāku trenēties florbolā, bet florbola treneris bija arī hokeja treneris un meklēja vārtsargus. Tā nu man piedāvāja izmēģināt. Aizgāju mājās un pateicu, ka man šodien jābūt uz hokeja treniņu. (Smejas) Slidot nemācēju, vienīgais ko pratu, bija nokrist un staipīties. Pēc tam jau man «ielika» kaut kādus pamatus un tehniku, spēlēju pie dažādām vecuma grupām.

- Kad pajautā par elku, tad cilvēks parasti samulst, bet gan jau tev ir kāds vārtsargs, kuru vēro un kura spēli vērtē visaugstāk?
- Man patīk Tims Tomass (Bostonas «Bruins»). Viņš ir tāds darbīgais vārtsargs, lai gan mans spēles stils ir pavisam citādāks, jo esmu mierīgāks nekā viņš.

- Treneris Leonīds Tambijevs teicis, ka tevī mājo vārtsargam nepieciešamais miers un nosvērtība...
- Ģērbtuvēs varbūt arī esmu mierīgs, bet treniņos, kad strādāju ar Sergeju Naumovu, viņam bieži vien nākas man teikt, lai spēlēju mierīgāk un nesteidzos. Pēc zaudētiem vārtiem gan cenšos īpaši nepārdzīvot, jo spēle turpinās.

- Un kā tad ar vārtsargu dīvainībām?
- Protams, vārtsargiem ir lielāka atbildība nekā laukuma spēlētājiem un mums jābūt apzinīgākiem. Kaut kur jau tās dīvainības izpaužas. Nekādu pirmsspēles rituālu man nav. Cenšos domāt labas domas. Ja pirms tam bijusi laba spēle, tad atceros, kura bija «īstā nūja», bet ekipējumu sāku ģērbt no labās puses. Visādi sīkumi...

- Tambijevs teicis, ka tu uz treniņiem brauc ar diviem autobusiem, taču tāpat esi hallē pirms trenera...
- Pie tā jau esmu pieradis. Agrāk uz treniņiem braucu līdz Juglai un arī tad sanāca braukt ar diviem transportiem, turp un atpakaļ ceļā pagāja pusotra stunda.

- Uz treniņiem ierodies viens no pirmajiem, bet vai paliec arī ilgāk?
- Pirms sezonas, protams, cenšos ieguldīt pēc iespējas lielāku darbu un pastrādāju arī pēc treniņiem, bet sezonas laikā, kad ir astoņas spēles 16 dienās, skriet maratonu nebūtu prāta darbs.

- Vismaz «bullīšus» taču izmetiet?
- Jā, «bullīšos» izspēlējam Šreka kreklu. Visi spēlētāji met pa vienam «bullītim» un tie, kas beigās neiemet paliek «finālā». Lai vārtsargs tiktu pie šāda krekla, viņam jāielaiž trīs metieni pēc kārtas. Tam, kurš dabū Šreka kreklu, nedēļu šajā kreklā ir jānostaigā, treniņos jāsavāc ripas, izbraukuma tūrē jāpārskaita spēlētāji autobusā utt.

- Kurš tad «bullīšos» ir viltīgākais?
- Katram jau sava viltība. Tagad pie mums ir Roberts Bukarts un viņam ir labs metiens. Tehnisks ir Dāvis Straupe, bet spēcīgākais metiens ir Raimondam Vilkoitam.

- Šosezon oficiāli esi Rīgas «Dinamo» trešais vārtsargs. Vai sajūtas ir citādākas?
- Nē. «Dinamo» ir divi labi vārtsargi. Pirms sezonas biju uz nometni un uz dažiem treniņiem, arī Auziņš tur ir bijis.

- Bet vasarā vismaz sanāca pastrādāt pie Naumova...
- Jā. Arī tagad viņš palīdz, cik nu viņam atliek laika. Protams, no viņa var daudz iemācīties. Kad atnācu uz HK «Rīga», tad kā mācēju, tā ķēru ripas.

- Gada nogalē Latvijas U-20 izlasei jāspēlē pasaules čempionātā Kanādā. Vārtsargi šo turnīru laikam gaida ar bažām, jo jums darba būs visvairāk.
- Domāju, ka tas būs forši. Pasaules čempionāts Kanādā, kur pulcēsies visi labākie U-20 hokejisti - tas ir jāizbauda.  

Tweet