- Pagājušā sezona tev bija raiba un piesātināta. Piedzīvoji arī debiju Rīgas «Dinamo» sastāvā, trīs spēlēs gūstot vienus vārtus. Vai atceries pagaidām vienīgo precīzo metienu KHL?
- Jā, atceros, taču pagājušajā sezonā par to domāju vairāk. Tagad jau raugos nākotnē, nevis atskatos pagātnē.

- Biji arī uzaicināts uz Latvijas izlases treniņnometni, taču pirms pēdējā sagatavošanās posma tevi atskaitīja. Vai biji gatavs jau šogad pacīnīties par vietu valstsvienībā?
- Protams, ka gribējās noturēties izlasē pēc iespējas ilgāk, jo līmenis ir ļoti augsts. Uz katru treniņu nācu ar lielu motivāciju un pilns enerģijas, taču kāds jau bija jāatskaita. Tomēr jāatzīst, ka izlasē bija vieglāk nekā «Dinamo». Pārsvarā bija jaunie hokejisti, turklāt daudzi bija sabraukuši no ārzemēm un mēs kopā tikai gatavojāmies turnīram. Turpretī «Dinamo» komandā «ielēcu» sezonas vidū, kad darbs jau ritēja pilnā sparā.

- Pērn regulārajā sezonā HK «Rīga» startēja gana veiksmīgi, taču izslēgšanas spēles beidzās jau pēc trim mačiem pret «Mitiščinskije atlanti». Vai bija vilšanās sajūta?
- Paši arī gaidījām, ka sezona būs garāka. Pirmo spēli «izlaidām no rokām», arī otrajā nenoturējām pārsvaru, bet izbraukumā atspēlēties jau bija ļoti grūti. Kas pietrūka? Nezinu, varbūt kaut kādas iekšējās dusmas, jo pretinieki spēlēja ļoti agresīvi. Tiklīdz guvām vārtus, tā viņi uzreiz agresīvi uzgāja virsū, piespieda mūs un iebakstīja golu. Cik grūti mums vārtu guvums nāca, tik viegli ielaidām ripas savos vārtos.

- Pagājušajā sezonā uzspēlēji gan MHL Izaicinājuma kausā, gan MHL izlases sastāvā izbraukāji Ziemeļameriku. Vai juties piederīgs šai jauno talantu kompānijai?
- Izaicinājuma kausā bijām trīs latvieši, tādēļ īpaši citādāk nesajutos. Ziemeļamerikā gan biju viens, taču jutos kā savējais, jo krievu valodu lietoju arī ģimenē (Raimonda mamma ir no Baltkrievijas - J.F.).

- Kāda ir tava pieredze ar Ziemeļamerikas mazajiem laukumiem? Vai juties komfortabli?
- ASV laukumi bija proporcionāli mazāki un lielu atšķirību nejutu. Hokejs šķita gudrāks nekā Kanādā, turklāt ASV koledžās nenotiek kautiņi. Kanādā gan bija «gaļas mašīna». (Smejas) Otrajā maiņā izej laukumā un tev pārsit degunu, bet komandas doks nezina, ko darīt, jo blakus sēž vēl pieci tādi paši. Kanādieši mazos laukumus ļoti izmanto, visu laiku lien kauties. Beigās gan trīs puiši no MHL izlases sadeva kanādiešiem.

- Kanādas hokeja laukumi atšķiras no ASV laukumiem?
- Vismaz tāda sajūta rodas. Atceros, ka vienā hallē laukums vispār bija ļoti šaurs un sākuma nevarēju saprast, kā mēs tur spēlēsim. Parasti Ziemeļamerikā uzbrukuma zona ir garāka, taču tajā hallē uzbrukuma zona bija īsa. Nespēlējām pret topa komandām, tomēr tāpat varēja just, ka spēka spēli viņiem piekopj ļoti labi.

- Pēc sezonas teici, ka labprāt paliktu Rīgā, taču ar «Dinamo» tomēr nespēji vienoties?
- Pats zinu diezgan maz, jo sarunas atstāju aģenta ziņā. Man svarīgākais bija tas, lai būtu līgums uz nākamo sezonu. Vēlējos spēlēt labā līmenī. Parādījās variants Zviedrijā, taču tur piedāvāja tryout (izmēģinājuma laika) līgumu, kas gan man nepatika, jo ar tiem nekad nav veicies. Lūk, arī tagad esmu šeit. (Smejas) «Mora IK» komandā sanāca pilnīgs sviests, jo četrās spēlēs biju guvis divus vārtus un atdevis divas rezultatīvas piespēles, taču komandā mani nepaturēja. Bija augusta beigas, pievienojos «IF Troja/Ljungby», izturēju desmit dienu pārbaudes laiku un parakstīju līgumu.

- 11 spēles, vieni gūti vārti un trīs rezultatīvas piespēles. No leģionāra Zviedrijā acīmredzot gaidīja kaut ko vairāk...
- Vienkārši nejutos savā ādā, kaut kas bija noticis psiholoģiskajā ziņā. Visu laiku trūka pārliecības par saviem spēkiem, baidījos kļūdīties. Pirmajās sešās spēlēs sakrāju četrus punktus, bet tad mani nosūtīja uz ceturto maiņu. Prasīju kāpēc? Taču man tikai saka, ka viss ir kārtībā un būs labi. (Smejas)

- Atgriezies Rīgā un uzreiz devies pie «Dinamo» ģenerālmenedžera Normunda Sējēja?
- Aģents sāka runāt ar klubu. Pats jau biju psiholoģiskajā bedrē un ceļot par komandām bija apnicis. Vēl tika meklēti varianti Zviedrijā, Somijā un Krievijā, taču pateicu, ka palikšu Rīgā.

- Šosezon vēl pēdējo gadu vari spēlēt pie HK «Rīga», taču prātā gan jau sēž «Dinamo» komanda. Kādi tev pašam ir mērķi šai sezonai?
- Galvenais - ceru atgūt savu spēli. Par citu neko nedomāju, jo pusotru mēnesi biju bez spēļu prakses un tagad spēlēt ir grūti. Taču svarīgi, ka tagad būs labs treniņprocess un varēšu atgūties. Katrā ziņā man neviens nesaka, kad spēlēšu pie jauniešiem un kad «Dinamo» vai Liepājā. Uz kurieni mani sūtīs, turp arī došos.

- Ražens puisis esi padevies - 1,92 metri un 102 kilogrami. Daudziem uz mēles noteikti būs salīdzinājums ar Jāni Spruktu. Vai arī hokeja aprindās esat tikuši salīdzināti?
- Kādreiz salīdzināja, taču mūsu spēles stili tomēr ir diezgan atšķirīgi. Kas ir kopīgs? Tas, ka esam lieli. (Smejas) To arī cenšamies izmantot. Nezinu, vai man tas izdodas, bet redzu, ka Sprukts to prot izmantot.

- Esmu dzirdējis par Spruktu sakām, ka viņš no desmit momentiem 11 gadījumos izvēlēsies atdot piespēli, nevis mest pa vārtiem. Kā tu rīkosies izgājiena divi pret vienu - pirmkārt domāsi par metienu vai par piespēli?
- Pirmkārt, noteikti domāšu par metienu, taču, ja partneris būs labākā situācijā, tad atdošu piespēli. Neatceros situācijas, kad būtu paturējis piespēli pie sevis...

- Bet varbūt reizēm tieši tā arī vajag darīt un tad iemetīsi sezonā 40 golus! Tikai nedaudz savtīguma...
- Nedomāju, ka tas ir nepieciešams, jo ir jāspēlē komandas spēle. Īpaši man kā centra uzbrucējam. Jā, Ovečkins vairāk koncentrējas uz metienu, nevis piespēli, taču viņš ir malējais uzbrucējs, turpretī paskaties, kā spēlē Krosbijs.

- Un ko treneri no tevis laukumā gaida?
- Noteikti metienu. Uzvaras iemetienos, bet ar to gan man dažās spēlēs ir ļoti grūti. (Smejas)

- Klau, nu bet kāpēc vienam iemetienos sanāk uzvarēt vairāk, bet citam mazāk?
- Domāju, ka liela nozīme ir koncentrācijai. Piemēram, kanādieši vairāk koncentrējas iemetieniem, bet eiropieši tam pievērš mazāku uzmanību. Tagad iemetienos visu nosaka reakcijas ātrums. Agrāk vēl nozīme bija spēkam, kad drīkstēji nostumt pretinieku un paņemt ripu, bet tagad viss atkarīgs no reakcijas.

- Kā tu esi izaudzis par centra uzbrucēju? Vai tad spēlēt pa malu un mest golus nav lielāks vilinājums?
- Zviedrijā spēlēju kā malējais uzbrucējs un atzīšos, ka savā zonā bija neliela panika un īsti nezināju, ko darīt. Par centru kļuva 15 gadu vecumā, kad no «Prizmas» pārgāju uz «Sāgu», kur bija treneris Vladimirs Lubkins. Viņš pats savulaik bija Rīgas «Dinamo» centra uzbrucējs [80-jos gados] un laikam saskatīja manī potenciālu kļūt par centru, tādēļ sāka likt iekšā visus pamatus.

- Kas tev patīk centra uzbrucēja pozīcijā? Darba apjoms noteikti ir lielāks...
- Darba apjoms ir lielāks, taču man patīk. Ja centrs negūst vārtus, tad tas nav tik traki kā malējam uzbrucējam. Galvenais - centra uzbrucējam jāpaspēj aizsardzībā. Ja viss būs kārtībā aizsardzības zonā, tad malējie uzbrucēji golu gan jau iemetīs. Ja kaut kas nesanāk uzbrukumā, tad vari vismaz labi nospēlēt aizsardzībā, tādejādi turpini spēlēt ar mierīgu sirdi.

- Līgums tev ir līdz sezonas beigām. Kāds būtu tavs mērķis nākamajai vasarai - ko vēlētos paveikt un kādas izvēles priekšā nonākt?
- Pirmkārt, gribētu veiksmīgi aizvadīt šo sezonu un ceru, ka tuvākajā laikā sākšu arī gūt vārtus. Ja sezona būs veiksmīga, tad labprāt pagarinātu līgumu.

- Bet, ja piedāvās tryout līgumu Zviedrijā, tad nebrauksi...
- (Smejas) Nē, tad nebraukšu! 

Tweet