- Pastāsti, kāds ir tavs statuss tagad. Tu esi rezervists, traumēts spēlētājs vai arī atkopies no traumas?

- Vairāk jau skaitos pašreiz rezervists. Atgūstos no traumām, nevaru vēl tikt atpakaļ tajā vagonā iekšā.

- Tev bija sasista kāja un sezonas sākumā arī lauzta riba.

- Vispirms bija riba lauzta, plīsums, pēc kāda laika sāpēja kāja un ārsti atklāja, ka pēdā ir lūzums. Biju spēlējis un par labu tas man noteikti nenāca.

- Peka Rautakallio nekautrējas publiski teikt, ko domā. Ja vajag, var arī spēlētājus lamāt. Šķiet, ka sezonas vienā no pirmajām spēlēm pret Minsku viņš tevi mača gaitā nosēdināja malā.

- Jā, tā varēja būt, es tik precīzi neatceros.

- Kā tu viņu kā treneri raksturotu?

- Treneris, kurš prasa disciplīnu uz laukuma, lai puiši spēlētu pēc noteiktām shēmām, pēc vienotas shēmas. Tas viņam ir galvenais.

- Vai var teikt, ka Ankipāns viņam nepatīk?

- Nē, tā nevar teikt. Es ar viņu esmu runājis un man tā situācija ir skaidra. Zinu, ko viņš no manis vēlas sagaidīt un centīšos to treniņos pierādīt. Būs iespēja spēlēt, mēģināšu to darīt. Tās ir tikai nianses.

- Bet vai nav tā, ka Peka ar tevi nerēķinās?

- Tas nav jautājums man, es strādāju un centīšos sevi apliecināt. Ja viņš redzēs, ka es esmu vajadzīgs, viņš mani liks laukumā. Te nav runa par nerēķināšanos.

- Ar tavu palikšanu ārpus sastāva komandā ir izveidojies spēcīgs trijnieks: Miķelis Rēdlihs – Sprukts- Karsums. Viņi kārtīgi griež tagad. Iepriekš ar Jāni un Mārtiņu tieši tu spēlēji kopā.

- Jā, tas trijnieks ir ļoti spilgts. Es pat teiktu, ka tas ir spilgts uz visas līgas fona. Būtu labi, ja vēl kāds trijnieks parādītos.

- Vai iepriekš tev ir bijusi līdzīga sezona, kad savainojumi liedz spēlēt?

- Tāda sezona kā šī, kad pilnībā nevajadzīgi sezonas sākumā guvu traumas, tā nav bijis, bet bija sezona jaunībā, kad desmitajā mačā salauzu plecu un izlaidu visu gadu.

- Vienpadsmit spēlēs neesi ticis pie punktiem. Skaidrs, ka savainojumi atstājuši sekas, bet varbūt ir kaut kas vēl pamainījies, kas liedz spēlēt tā, kā pats vēlētos?

- Pirmās spēles nospēlēju ar lauztu ribu, tas notika pēdējā draudzības spēlē. Aizvadīju šādā stāvoklī pirmos mačus. Ja tagad atskatos uz to laiku, tad secinu, ka varbūt nevajadzēja spēlēt. Kas bijis, bijis, nav vēlme iedziļināties pagātnē. Tagad esmu vesels un mēģinu sasniegt kaut kādu līmeni, lai būtu atkal noderīgs komandai.

- Ja salīdzini sevi ar pērno sezonu tu esi tāds pats Ģirts Ankipāns? Paliec vecāks, iespējams, vairāk sāp...

- Jaunāki neviens mēs nepaliekam (smejas), sāp vai nesāp – uz to mēs neskatamies. Nemāku pateikt. Ir lietas, kuras norit citādāk nekā pērn. Bet grūti komentēt, daudzas lietas savstarpēji saistītas. Sezonas sākums neizdevās, bija traumas un principā trenējos, lai atgrieztos savā līmenī.

- Nākamnedēļ «Dinamo» piedalīsies Špenglera kausā. Šo turnīru gaidi kā kaut ko īpašu?

- No spēlētāja viedokļa tas ir papildturnīrs KHL, bet Špenglera kausā ne visiem ir lemts piedalīties. Tur ir augsts līmenis, mači interesanti, jo jāspēlē pret citu valstu klubiem, lieliska atmosfēra. Tas būs interesants turnīrs un viss atkarīgs no atmosfēras. Cīnīsimies par uzvaru.

- Par sezonas sākumu tu nevēlies runāt, visi zinām, kas notika. Bet es tev tomēr pajautāšu: kas notika tavā galvā? Jūs ar Kārli bijāt diezgan tuvi draugi. Tas noteikti atstāja kaut kādu ietekmi uz tevi.

- Jā, smaga tēma. Gribas jau teikt, ka neatstāja, bet kaut kur jau tas ir apakšā.

- Nav tā, ka bieži mēs par maz pieminam tos, kuri aizgājuši? Mums vajadzētu turpināt regulāri runāt par Kārli, rīkot turnīrus viņa vārdā, rakstīt par viņu, vai arī vienkārši atcerēties viņu mūsu sirdīs?

- Zinu, ka turpināsies viņa aizsāktā vasaras sporta nometne... (Klusums - a.p.) Nezinu. Nekas nav aizmirsts. Vajag, lai viss noguļas savās vietās un ieiet savās sliedēs un tad ar laiku viss būs kārtībā. Turnīri viņa vārdā? Jā, tas viss būs ar laiku, protams. Šī traģēdija uz visu līgu ir atstājusi iespaidu. Tā bija liela traģēdija. Sports ir nežēlīgs, tam jāiet pāri, nevar apstāties un pateikt: nē, mēs vairs nespēlēsim. No līgas puses viss ir kārtībā, katrai komandai ir uzšuves ar «Lokomotiv» simbolu, stadionos kluba atribūtika, cilvēki dara visu, lai komanda paliktu atmiņā.

- Parunāsim par Latvijas izlasi. Kādas tev domas šajā sakarā? Vēlies vēl uzvilkt valstsvienības kreklu?

- Neesmu tagad domājis, jo šis jautājums ir sensitīvs. Ja kāds paziņo, ka nepalīdzēs izlasei, tad parasti cilvēkiem ir par ko runāt. Uzskatu, ka izlasē jāspēlē tajā brīdi, kad tu esi gatavs palīdzēt ne tikai fiziski, bet arī tava galva tev to saka. Teikt, ka es negribu spēlēt – tas nebūtu pareizi. Nāks laiks, es domāju, ka sapratīšu pats vai vajag un, vai gribu. Ja esi labā kondīcijā un tev ir labs garastāvoklis, tad ir bauda spēlēt pasaules čempionātā. Tas ir patīkami, tas nev nekāds slogs. Bet jāsaprot, ka katru gadu izlasē spēlēt ir grūti.

- Lielā mērā atbilde būs atkarīga no tā, ko valstsvienības treneris Teds Nolans domās.

- Tieši tā. Visu izšķir treneris un to mēz nezinām, kā būs.

- Tavuprāt, izlasē bija nepieciešamas parmaiņas? Nav būtiski, Nolans nāca vai kāds cits par izlases galveno treneri.

- Noteikti, ka federācijā un tās valdē viņiem ir savs skatījums uz izlases koncepciju. Loģiski, ka es kā hokejists redzu to nedaudz savādāk, vēlos, lai hokejs attīstās straujāk un dažādos virzienos, saprotamākos priekš spēlētājiem. Ir tā, kā ir, bet pārmaiņas nāk par labu un paskatīsimies, kā ir ar Nolanu un varbūt mēs novērtēsim to, ko bija paveicis Znaroks, Vītoliņš un Sandis. Redzēsim.

- Izlases sakarā tev ir bijusi tāda situācija, ka nevēlies spēlēt čempionātā? Mums ir bijuši dažādi skandāli valstsvienības kontekstā un maz tādu spēlētāju, kuri nebūtu uzmetuši lūpu uz izlasē notiekošajiem procesiem.

- Neatceros, ka būtu kādreiz atteicies pārstāvēt izlasi. Bija moments, ka pēc «Dinamo» sezonas bija jābrauc uz čempionātu Vācijā, bet nevarēju atkopties pēc savainojumiem. Bija lauzta roka, degunam veicu operāciju, tas viss kopā man sagādāja grūtības. Bet man vienmēr paveicies, jo ir bijis labs kolektīvs izlasē. OK, pērn zaudējām dāņiem un spēlējām «autsaideru» turnīrā, morālais stāvoklis bija bēdīgs, bet ar visu tikām galā veiksmīgi. Principā visi gadi, kad esmu spēlējis čempionātos, man ir patikuši.

- 2009. gadā Bernē bija labs turnīrs izlasei. Tajā gadā tev arī meita piedzima.

- Jā, līdz pēdējam brīdim nevarēju izšķirties kā rīkoties, jo bija plānots, ka meita piedzims pēc turnīra, taču Aleksa dzima čempionāta laikā. Komanda bija laba, arī Kārlis spēlēja. Piesitām Šveici, tik ļoti vēlējāmies viņus apspēlēt, nekad nebijām gribējuši kādu izlasi tik ļoti uzvarēt, kā toreiz Šveici. Uzvarējām viņu mājās, gribējām arī kanādiešus uzvarēt.

- Ko plāno pēc karjeras beigām darīt?

- Nav īstais laiks domāt. Skaidrs, ka ir kaut kādas idejas, ko es varētu darīt un tās nekur nepaliks. Tagad vēl spēlēju un tas prasa milzīgu koncentrēšanos tavam darbam. Vairāk vai mazāk savu nākotni saistu ja ne tikai ar hokeju, tad noteikti arī ar hokeju.

- Jautāšu sekojoši: cik sezonas vēl domā spēlēt?

- Hokejs nav pieriebies. Vēl pāris sezonas spēlēšu. Redzēsim, skatīsimies variantus.

- Arī, ja tās būs ārzemes...

- Jā. Situācija tagad ir citādāka, man ir divi mazi bērni, skolā viņi vēl neiet un varu aizbraukt uz ārzemēm. Tā nebūtu liela problēma. Ja būs kāds piedāvājums no ārzemēm un es to izvērtēšu kā labu, tad es braukšu. Ja būs kāda perspektīva, piemēram, trenera darbā vai kādā citā hokeja sfērā, izvērtēšu arī to. Neredzu problēmu, apmierina abi varianti.

- Kas tev karjerā spilgti palicis atmiņā?

- Mēs jau runājam, it kā man karjera būtu beigusies (smejas - a.p.). Spilgtākie mirkļi? Tādu ir daudz. Protams, pirmie treniņi, pirmie soļi Daugavas stadionā, 55. vidusskola, junioru izlases, kad Latvija ieguva neatkarību. Tālāk jau nāk notikumi, kuri saistīti ar izlasi. Pasaules čempionāts 2005. gadā Austrijā, olimpiskā kvalifikācija Rīgā laikam bija karjeras kulminācija, īpaši mačs ar Baltkrieviju sporta pilī. Tur bija īpaša aura, tādas spēles laikam nav nekur. Nav varbūt stāsts par to, cik tā bija svarīga, bet gan runa par rezultātu. Kā pasakā. Abas piedalīšanās olimpiskajās spēlēs Turīnā un Vankūverā ir lieli notikumi. Tie ir sporta svētki, Kanādā hokejs gāja pāri visam. Tik augsta līmeņa hokeju es nebiju spēlējis un redzējis nekur. Man patīk uzmest aci, pavērtēt, kā komandas spēlē, kā spēlē kāds konkrēts spēlētājs, bet Vankūverā es gāju ar baudu vērot spēles. Jā, un jāpiemin arī atjaunotā «Dinamo» pirmaids gads. Es izaugu tajā vecumā, kad bija vēl vecais «Dinamo». Tagad varu salīdzināt abas komandas. Spēlēšana «Dinamo» man noteikti ir arī viens no karjeras spilgtākajiem notikumiem. «Play-off» spēles pret Sanktpēterburgas SKA un īpaši pret Maskavas «Dinamo» es varu izcelt kā patīkamus notikumus.

- Esi aizdomājies, ko darītu un kur būtu, ja nebūtu šis «Dinamo»?

- Nemāku pateikt, jo hokejista karjera ir tik raiba... Es pieņemu daudzus variantus. Varbūt būtu aizgājis no hokeja, varbūt spēlētu kaut kur citur un meklētu kādā citā valstī izaicinājumu. Jebkurā gadījumā es būtu kustībā un darbībā.

- Kādu ierakstu tu vēl gribi savā hokejista CV? Varbūt tev vēl kaut kas pietrūkst?

- Hokejā ir daudz darāmā. Uzreiz nepateikšu. Mēs esam attīstības sākumā. Lai arī mums ir «Dinamo», sava izlase, mums nav tās hokeja piramīdas, kādai tai būtu jābūt, redzot, kāda ir mīlestība pret šo sporta veidu. Ja es kaut ko nedaudz varēšu izdarīt šīs lietas labā, es būšu gandarīts. 

Tweet