- Vēl pirms nokļūšanas «Dinamo» komandā 20 gadu vecumā paspēji vienu sezonu aizvadīt ārzemēs - Austrijas klubā Zalcburgas «Red Bull». Kā toreiz tur nokļuvi un kā atceries šo karjeras posmu?
- Tobrīd tas bija ļoti grūts lēmums, jo it kā man piedāvāja spēlēt HK «Rīga 2000» komandā. Tomēr kopā ar vecākiem nolēmām, ka jābrauc, jo tas dos jaunas emocijas un pieredzi. Sākumā man bija sarunāta tikai atrādīšanās Zalcburgā, tādēļ bija diezgan riskanti, taču nolēmu mēģināt. Sākumā biju otrajā komandā, bet pēc tam iekļuvu pirmajā.

- Vai nebija iespēju jau pirmajā KHL sezonā tikt pie līguma ar «Dinamo»?

- Biju diezgan jauns, «Dinamo» jau bija pietiekami daudz aizsargu, turklāt ar vienvirziena līgumiem. Kā jauno spēlētāju varbūt arī būtu paņēmuši, taču par vietu pamatsastāvā cīnīties būtu ļoti grūti. Tādēļ izlēmu doties uz Zalcburgu.

- Nākamajā gadā mēģināji atkal un šoreiz izdevās. 

- Jā, bet ceļš līdz spēlēšanai «Dinamo» bija garš. Sanāca daudz uzspēlēt arī Baltkrievijas atklātajā čempionātā, taču sūdzēties nevarēju, jo līmenis bija diezgan augsts. Pēc tam tika dota iespēja aizvadīt dažus mačus arī «Dinamo» sastāvā.

- Pagājušā sezona laikam tev bijusi līdz šim veiksmīgākā karjerā?

- Jā, spēlēju pārī ar Sandi [Ozoliņu], viss izdevās, daudz spēlēju vairākumā, bija gan gūtie vārti, gan piespēles.

- Pastāsti, kādas ir sajūtas spēlēt kopā ar Ozoliņu? Daudziem jauniem hokejistiem tas ir un paliek tikai sapnis. 

- Protams, tas ir daudzu sapnis un to varēja nosaukt arī par manu sapni. Tas noteikti deva papildus spēku un motivāciju censties visu izdarīt pēc iespējas labāk. Kā viņš mani apmācīja? Es to uztveru tā - ja treneris saka, tad vēl var kaut ko izdarīt citādāk, bet, ja Sandis kaut ko saka, tad tā arī ir jādara. (Smejas) Bieži vien viņa ieteikumus esmu pārbaudījis un secinājis, ka tā tiešām ir labāk.

- Gadījās arī brīži, kad kapteinis tevi salamāja?

- Protams, tiku salamāts katru otro spēli, taču tas piederas pie lietas.

- Kas mainījies šosezon? Ar Sandi kopā vairs tik regulāri nesanāk spēlēt.
- Jā, regulāri kopā vairs nespēlējam. Acīmredzot sezonas sākumā bija kādi mači, kuros kopā neizdevās nospēlēt tā, kā treneris to vēlējās. Nevar vainot treneri, jo tas ir viņa ieskats, kā jābūt. Es par to nepārdzīvoju, tāpat dodos laukumā un strādāju. Ja man dod iespēju, tad cenšos apliecināt sevi un darīt to, ko Sandis man pirms gada iemācīja.

- Klau, bet Peka Rautakallio arī ir bijis aizsargs, turklāt spēlējis augstākajā līmenī. Vai jūti, ka no viņa kā aizsargs vari paņemt vairāk nekā no Jūliusa Šuplera?
- Jā, no Rautakallio aizsargs var daudz, daudz vairāk paņemt. Pagaidām man gana labi neizdodas uzsākt ātro uzbrukumu un tas ir mans klupšanas akmens, taču saprotu ko treneris no manis vēlas un treniņos pie tā strādāju.

- Šosezon tev spēles laiks bija aptuveni tāds pat kā pagājušajā sezonā, taču tad bija spēles pret Omskas apgabala «Avangard» un Čerepovecas «Severstaļ», pēc kurām laikam dabūji no trenera zem astes un uz pāris mačiem tiki nosēdināts malā.
- Jā, tā bija. Es gan teiktu, ka viņš nevis nosēdina kādu malā, bet vienkārši redz, kurš uz doto brīd ir labāks. Iespējams, viņš redzēja, ka neesmu tik gatavs un izlēma laist laukumā citu.

- Kādas ir tavas atmiņas par maču Čehovā? Tu toreiz biji notikumu epicentrā, kad «Vitjaz» kaušļi nolēma atriebties par bezcerīgu zaudējumu (1:7).
- Nekas ārkārtējs jau nebija. Jā, Čehovas komanda spēlē agresīvāk nekā citas komandas, taču uzskatu, ka tas piederas pie lietas. Viņu kaušļu provokācijas gan derētu izskaust, bet, kad «Vitjaz» vienkārši spēlē hokeju, tad nevienai līgas komandai nav pretenziju. Kautiņi zaudētu spēļu galotnēs un uzbrukumi pretiniekam no aizmugures - tas, protams, ir nevietā, bet kopumā pret Čehovas komandu nav pretenziju.

- Kā izpaužas kaušļu provokācijas? Piemēram, Džeremijs Jablonskis pieslido klāt un sāk apvainot tevi un visus tavus radiniekus?
- Nē, nav tā, ka viņš kādu apvainotu. Viņš vienkārši vaicā: «Vai tu vēlies kauties?». Uz tādām provokācijām vienkārši nevajag atbildēt...

- Nu izklausās gluži kā uzlūgt meiteni uz deju...
- Apmēram tā... Taču viņi ir profesionāli kaušļi un mums nav jāiet ar viņiem kauties, bet jāspēlē hokejs. Lai gan pēdējā spēle pret «Vitjaz» parādīja, ka arī mums ir puiši, kuri var aizstāvēt komandas biedrus.

- Džons Mirastī pēc spēles paslavēja Jēkabu Rēdlihu un atgādināja, ka viņi savulaik spēlējuši vienā komandā. Vai Jēkabam arī bija kas sakāms par Mirastī?
- Nezinu, Jēkabs neko tādu nav stāstījis. Neviens jau īpaši kaušļus neizceļ. Lai gan cilvēkiem jau reizēm patīk, ka hokejisti pauž savas emocijas kautiņos.

- Tevi varētu raksturot kā mierīgu un nosvērtu aizsargu. Vai piekrīti, ka savā ziņā pildi ugunsdzēsēja funkcijas?
- Jā, vismaz tāda tipa aizsargs es ļoti vēlētos būt. Gribētu sevi arī raksturot kā mierīgu un nosvērtu, taču reizēm arī pašam rodas diezgan liela panika. Tas noteikti jāmēģina labot. Tāpat kā pirmo piespēli, uz ko regulāri norāda treneris.

- Vai tev patīk spēlēt skaitliskajā vairākumā?
- Spēle vairākumā ir pats foršākais, lai gan šosezon nav sanācis spēlēt tik daudz kā pērn. Tomēr vairākums hokejā ir pats labākais. Nezinu, vai tā ir mana stihija. Droši vien, ja tā būtu mana stihija, tad vairākumā spēlētu biežāk. 

Tweet