- Pēc Eiropas čempionāta finālturnīra Latvijas izlases rindās uzreiz bija jāpievienojas «VEF Rīga» komandai. Šķiet, ka šī pāreja tev sanāca veiksmīga.
- Jā, šis posms bija ļoti labs, jo fiziskā kondīcija pēc izlases bija labā līmenī, tādēļ sanāca nospēlēt vairākus labus mačus. Tagad gan jūtu, ka kondīcija vairs nav tik laba un arī treneris ir iedevis brīvu dienu. Neteiktu, ka jūtu fizisku nogurumu, drīzāk jau tas ir garīgs nogurums, jo visu vasaru un rudeni ir nācies spēlēt gandrīz bez pārtraukuma. Baterijas ir nosēdušās.

- Pat tev? Vai tad «Latvijas raķete» darbojas uz baterijām?
- (Smejas) Par man piedēvēto iesauku neko sliktu nesaku, tā ir interesanta. Patīk, ka komentētāji [Edgars Buļs un Artūrs Šēnhofs] vienmēr ir pozitīvi un cenšas uzturēt šādu gaisotni. Runājot par baterijām, ir ļoģiski, ka sezonas laikā ir kāds posms, kad fiziskā kondīcija iet nedaudz uz leju. Galvenais - par to nevajag pārdzīvot un satraukties. Ja jūti, ka spēle neiet no rokas, tad jāspēlē uz komandas biedriem. Piemēram, tagad atvēries ir Kristaps Janičenoks.  

- Treneris iedod brīvdienu, taču kaut ko darīt noteikti gribas. Nevar taču sēdēt mājās un domāt par to, ka tagad spēle neiet...
- Tagad sakritis šis posms ar manas draudzenes atbraukšanu no ASV, tādēļ ceru, ka tas palīdzēs uz pāris dienām atslēgties no basketbola, lai pēc tam ar pilnu spēku atkal trenētos.

- Kā bija spēlēt Tallinā pēc svarīgās uzvaras Eiropas kausa mačā pār Saloniku PAOK?
- Nebija grūti saņemties, taču spēles sākums aizgāja ļoti viegli un tas parasti kaitē. Labāk ir tad, ja sākums ir grūtāks. Bet mums sākumā iekrita vairāki metieni un ieguvām diezgan drošu pārsvaru. Bet pret Igaunijas komandām izbraukumā allaž spēlēt ir grūti, viņi nekad nepadodas.

- Un kāds iespaids palika par «Kalev» komandas latvieti Armandu Šķēli?
- Brīžiem sanāca viņu segt un tas nav viegli. Kā jau pret Armandu... No otras puses ir labi, ka zini - tālmetienu viņš diez vai metīs un centīsies iet garām. Domāju, ka viņš labi nospēlēja - gan pats guva punktus, gan ar piespēlēm atrada komandas biedrus.  

- Pastāsti par svarīgo uzvaru Salonikos. Pa televizoru izskatījās, ka arēna milzīga, skatītāju ne pārāk daudz, tomēr troksni viņi radīja.
- Zāle bija auksta, gaisa temperatūra bija tāda pati kā āpusē, aptuveni +15 grādi. Spēle no mūsu puses sākās miegaini, taču paveicās, ka iekrita metieni un neļāvām viņiem atrauties. Izbraukumā tas ir svarīgi - līdz pat mača beigām jācenšas noturēt līdzīgu rezultātu un tad jau viss izšķiras beigās, bet, ja ļauj mājiniekiem iegūt lielu pārsvaru, tad pēc tam atspēlēties ir ļoti grūti.

- Vai jau pirms spēles varēja just, ka visi noskaņojas mačam kā vienai no sezonas izšķirošajām cīņām?
-  Jā, pirms spēles gatavojāmies gandrīz kā sezonas pēdējai spēlei. Pēc uzvaras bija ne gluži atslābums, bet sajūta, ka no pleciem novēlies pamatīgs akmens. Otrajā posmā vairs nebūs tāds spiediens, jo pirmo uzdevumu esam izpildījuši un būs vieglāk spēlēt.  

- Turklāt arī pretinieki nav neņemami...
- Jā, es pat teiktu, ka pirmajā posmā apakšgrupa bija nedaudz spēcīgāka.Otrajā posmā apakšgrupā komandas būs spēkos līdzīgākas, nebūs izteikta favorīta, kāds bija Maskavas apgabala «Himki». Jebkuras divas komandas var tikt tālāk un centīsimies darīt visu, lai šo divu komandu vidū būtu arī «VEF Rīga».

- Atgriežoties pie spēles Salonikos, pārraidē varēja redzēt, ka skatītāji zālē smēķē. Belgradā biju pieredzējis, ka smēķēja gaiteņos un dūmi plūda iekšā zālē, taču Salonikos izskatījās vēl trakāk. Kādas ir sajūtas laukumā?
- Grieķijā un Turcijā tā ir ierasta lieta. Sākumā to vēl īpaši nevarēja just, bet, kad otro reizi gāju laukumā, tad šķita, ka laukumā man aiz muguras kāds smēķē un pūš virsū dūmus. Vietējā likumdošana acīmredzot to neaizliedz un kaut ko mainīt var vienīgi FIBA vai ULEB, taču līdz šim nekas nav darīts.

- Cik saprotu, tad par iekļūšanu Eiropas kausa TOP16 posmā prēmijas jums «nespīd»?
- Nē. Šis ir tikai pirmais, mazais uzdevums šajā sezonā, ko esam izpildījuši. Šķiet, ka pēc līguma prēmijas mums paredzētas tikai par iekļūšanu Eiropas kausa «Final Four».

- Pēc svarīgām uzvarām ir kādas tradīcijas, kā nosvinēt panākumu?
- Tas parasti notiek pēc mājas spēlēm, jo izbraukumā pēc mača parasti dodamies uz viesnīcu, nedaudz paguļam un jau jādodas uz lidostu.

- Bet emocijas ir sakāpinātas un aizmigt tāpat nav iespējams...
- Aizmigt patiešām nevar - tas ir skaidrs. Kā komanda vakariņās dodamies gandrīz pēc katras mājas spēles. Pasēžam kādā restorānā.

- Kurā restorānā var sastapt «VEF Rīga» komandu?
- (Smejas) Katru reizi kādā citā vietā. Kāds kaut ko iesaka un tad visi kopā ejam. Bet izbraukumā ir tikai vakariņas viesnīcā un pēc tām ejam gulēt.

- Šosezon vairs nespēlējiet Baltijas Basketbola līgas regulārajā čempionātā un spēļu skaits ir mazāks. Tavuprāt, vai tas nāk komandai par labu?
- Manuprāt, divas spēles nedēļā ir optimālais ritms. Pagājušajā sezonā sanāca pa trim, četrām spēlēm nedēļā. Bija jāspēlē gan LBL, gan BBL, kā arī VTB Vienotajā līgā un Eiropas kausā. Sezonas laikā nospēlēju vairāk par 80 mačiem. Domāju, ka tas ir stipri par daudz, bet tagad spēļu skaits ir optimāls.

- Bija iespēja tikt ULEB Eirolīgā, taču kvalifikācijas pirmajā kārtā sanāca smags zaudējums pret Berlīnes «Alba».
- Ja ņem visas pārbaudes spēles, tad tā mums bija sliktākā spēle no visām. Varbūt bijām pārāk sanervozējušies vai sacerējušies, ka nu tik būs. Taču viss beidzās jau pēc vienas spēles.

- Vai pats par sevi esi ticis skaidrībā - esi pirmais vai otrais numurs?
- Laikam jau otrais, kurš ik pa brīdim var nomainīt kādu no pirmajiem numuriem. Tomēr spēļu galotnēs treneris līdz šim tik un tā vairāk uzticējies spēlētājiem ar baltu ādas krāsu. (Smejas) Neesmu rasists, taču spēles beigās īsti nevari būt drošs, ko izdomās darīt Miledžs vai Perijs. Turpretī, ja treneris man pasaka, ko darīt, tad viņš var būt drošs, ka tieši tas tiks darīts. Katrā ziņā diskomfortu pirmā numura pozīcijā neizjūtu un par to jāsaka paldies Rimam Kurtinaitim.

- Tagad ir pārāk viegli treniņi?
- Nevarētu teikt, ka pārāk viegli, bet salīdzināt noteikti nevar.

- Latvijas izlasei Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā ar izlozi ir paveicies?
- Tā jau nevar teikt, taču, ja paskatamies kādi pretinieki bija pēdējos turnīros, tad tagad būsim bez maz vai favorītu statusā.

- Bet tieši tāpēc tagad neveiksmi jums nepiedos un katru zaudējumu līdzjutēji uztvers saasināti...
- Jā, protams. Tādā ziņā būs daudz grūtāk spēlēt nekā Eiropas čempionātā, kad pretī bija basketbola lielvalstis un katrā mačā pretinieki bija favorīti. Neko darīt - ir laiks pierādīt, ka labais sniegums Lietuvā spēj pārvērsties arī par uzvarām.

Tweet