Šajā posmā tika izmēģināts jauns sacensību formāts, kad piektdienas divos braucienos noskaidrojas desmit finālisti, bet uzvarētājs tiek noteikts sestdein pēc viena brauciena rezultātiem.

Stipra sniega apstākļos Martins tomēr izcīnīja uzvaru, tādejādi 2011. gadā triumfējot visās oficiālajās sacensībās, bet viņa brālis Tomass šoreiz palika 7. vietā, jo startā kamanas izlēca no špūres un ietriecās apmalē.

«Viss bija dīvaini. Man jau šķiet, ka sacensības bija jāatceļ, jo rezultāti nebija objektīvi un es negribētu būt tādā situācijā, kādā bija daudzi mani konkurenti. Starpība starp rezultātiem startā un trasē bija pārāk liela, taču lielākoties televīzijas dēļ žūrija nolēma sacensības aizvadīt,» stāsta Martins.

«Sanāca interesanta saruna ar žūrijas prezidentu, kurš arī atzina, ka bija ļoti grūti visiem nodrošināt vienādus apstākļus. Divi nobrauca labāk, nākamie divi sliktāk. Ģērbtuvēs pat dzirdējām, kā Franks Rommels pirms sava starta piegāja pie ledus tīrītāju brigādes un piekodināja strādāt cītīgāk. Durvis bija palikušas vaļā un mēs visi to dzirdējām. Kad viņš atgriezās, daži Rommelam nievājoši apjautājās, vai viņš izkārtos labāku trases tīrīšanu arī pirms citu startiem,» atklāj Martins.

Arī eksperimentu ar divām sacensību dienām Dukurs vērtēja negatīvi, pastāstot par vēl vienu sarunu. «Man teica, ka es Laplanjā esmu bijis par sekundi ātrāks nekā pārējie, bet, ņemot vērā, ka skeletona lielākā auditorija ir Vācijas televīzija, tas neesot interesanti un labāk būtu aizvadīt vienu braucienu, kurā var notikt arī pārsteigumi. Atbildēju, ka es trenējos un startēju no savas valsts un mani neinteresē vāciešu problēmas.»

«Es jau saprotu, ka visi esam skeletona saime un mums jādomā par sporta veida popularitāti, taču mans uzdevums nav celt Vācijas televīzijas reitingus. Tas neinteresē ne mani, ne manus sponsorus. Ja viņiem ir vajadzīgs šovs, tad ir jāņem šovmenis,» piebilst Dukurs.  

Tweet