- Sāksim ar nesenajiem notikumiem Davosā. Ko šis turnīrs tev kā spēlētājam deva? Kādi iespaidi par Špenglera kausa izcīņu?

- Man šajā turnīrā viss patika, atmosfēra hallē laba, lieliski līdzjutēji. Turnīru aizvadījām labi un jāsaka, ka tajā bija stipri pretinieki. Nebiju pret šāda līmeņa komandām līdz šim spēlējis. Arī atpūtāmies, izbaudījām kalnus un ziemu.

- Gaidīji, ka pirms Ziemassvētkiem tevi izsauks uz «Dinamo», lai brauktu uz Davosu?

- Nē, vispār nebiju rēķinājies ar šādu scenāriju, nebija ne mazākās nojausmas, ka mani varētu izsaukt. Biju izbraukumā ar «Liepājas metalurgs» klubu un Raimondam Vilkoitam piezvanīja un pateica, ka mums abiem jābrauc uz Šveici un nākamajā dienā jābūt Rīgā. Raimonds guva traumu un nedevās uz Davosu.

- Gribi atgriezties tur vēl kādreiz?

- Jā, jebkurā brīdī varētu aizbraukt.

- Vairāk dēļ hokeja vai tās atmosfēras, kas tur valda?

- Vairāk hokeja dēļ. Tas jau ir galvenais. Viss turnīrs bija profesionāli noorganizēts, vajadzēja tikai aizbraukt un spēlēt. Šveicē labprāt uzspēlētu hokeju, bet kopumā būtu gatavs jebkur Eiropā spēlēt augstā līmenī. Nez vai vērts braukt uz Vācijas 5. līgu.

- Tev šosezon KHL čempionātā viena spēle oktobrī viesos pret «Spartak». Kādas atmiņas par šo debiju KHL?

- Patīkami, ka tiku izsaukts uz «Dinamo» un man uzticējās. Nenospēlēju varbūt tā, kā vajadzēja pirmajā mačā, bija uztraukums, centos jau to apslāpēt, bet pirmais izbraukums un kaut kas pietrūka. Nedaudz baidījos, likās, ka sevi jāpierāda.Negribējās kļūdīties, viss bija saraustīti.

- Grūti no vienas komandas pēkšņi pārlekt citā un pielāgoties tās stilam?

- Ja godīgi, tad ir. «Dinamo» jāspēlē pavisam citādāk, no manis negaida, ka es taisīšu rezultātu, jācīnās, jāspēlē no aizsardzības. Liepājā ir savādāk, tev uzticas, tur jātaisa rezultāts.

- Peka Rautakallio šosezon jau vairākus jaunos spēlētājus izsaucis uz lielo komandu. Pie Šuplera šāds «pasākums» nebija.

- Jā, tas tiesa. Pie Šuplera tā īsti neviens no jaunajiem netika spēlēt. Podziņš un Bukarts tika. Peka sauc visus pēc kārtas ārā un skatās. Pērn HK «Rīga» sastāvā praktiski katrā spēlē ar Upīti un Vilkoitu izveidojām vārtu gūšanas momentus, iespējams, varēja mūs pasaukt uz «Dinamo», izlaist mačā pāris reizes un pavērot mūs, taču Šuplers nedeva iespēju, lai mēs varētu sevi apliecināt.

- Rautakallio ir ļoti bargs.

- Jā, viņam ir savas prasības. No jaunajiem viņš negaida, ka viņi metīs, galvenais neielaist vārtus, spēlējot ceturtajā maiņā.

- Pamatkomanda tev ir «Liepājas metalurgs».

- Jā, tā pagaidām izskatās, ka Liepāja manas mājas. Komanda pašlaik ir izbraukumā, ar to nepaspēju aizbraukt un man pateica, ka jādodas ar HK «Rīga» uz MHL izbraukumu. Četras spēles Sanktpēterburgā un tad jau redzēs, kas būt tālāk. Principā spēlēju trīs komandās un jebkurā brīdī mani kāda var izsaukt, aizsūtīt.

- Kā jūties Liepājā?

- Labi, man patīk, pilsēta maza, nav tur ko īsti darīt [smejas – M.L.]. Bet kopumā viss kārtībā, nekur nav tālu jābrauc, viss atrodas halles tuvumā. Puišus pazinu, jo agrāk tur spēlēju, problēmas iejusties komandā nebija, esam draudzīgi visi, jautra komanda, bet ar spēlēšanu nesokas īsti.

- Šķiet, ka esi tomēr pāraudzis junioru hokeju. Šeit es runāju vairāk par HK «Rīga» komandu.

- Nezinu, grūti teikt, bet man patīk junioru hokejs. Patīk arī pieaugušo hokejs, protams, bet tajā mazāk varu atļauties veikt kaut kādas darbības. Junioros vieglāk padodas apspēlēšana.

- Ja runājam par junioriem, vai iznāca pasekot līdzi nesenajam Pasaules U-20 čempionātam?

- Naktīs augšā necēlos, bet dažus momentus internetā sanāca noskatīties.

- Tu pats arī gāji cauri šīm ugunskristībām...

- Jā, tas bija pirms diviem gadiem.

- Pret krieviem šogad 0:14. Pastāsti, kāda ir mača pēcgarša?

- Mums pret Kanādu bija 0:16. Ir grūti spēlēt pret tādu komandu. Ir vēlēšanās sevi apliecināt, pirms spēles visiem acis deg, galvā domas – kas viņi tādi ir, kāpēc mēs nevaram spēlēt vienlīdzīgi. Kad izejam laukumā, viss ir kārtībā. Viņi iemet vienu, nekas traks tas nav, bet pēc perioda jau 0:5. Ģērbtuvē viens uz otru skatās un nesaprot, kas ir noticis. Norunājam, ka vairāk nelaižam iekšā, pašiem jāiemet, varbūt sekos 2: 5 un spēles gaita mainīsies. Izejam ārā un vēl sešus vārtus zaudējam. Pēc otrā perioda jau skaidrs, ka neko nespēsim mainīt. Trešajā trešdaļā vēl pieci zaudēti vārti un saproti, ka nekādi varianti nemaz nebija.

- Šāds zaudējums psiholoģiski «dod pa galvu»?

- Dod, protams. Sāc domāt, ka vispār nemākam hokeju spēlēt. Ko mēs te darām? Arī nākamo spēli zaudējām smagi – laikam 1:12. Sekoja spēle pret Čehiju, likās, tie mūsu kaimiņi, bet atkal zaudējums. Labi, ka vismaz vienu spēli uzvarējām.  Nav pārāk labas atmiņas man par šo turnīru.

- Tuvākajos gados diez vai spēsim šajā vecuma grupā cerēt uz labvēlīgiem rezultātiem.

- Jāskatās. Tagad ir MHL, kurā piedalās HK «Rīga». Daudzi puiši grib tikt šajā komandā. Divas sezonas šeit var nospēlēt un zukrāt pieredzi. Mums ir vājs vietējais čempionāts, īpaši jauniešu. Kanādai spēlētāji no OHL, WHL, šajās līgās ir ļoti augts līmenis. Ja spēlēsim MHL, pēc pāris gadiem varbūt varēsim U-20 pacīnīties.

- Aizvadītajā vasarā bija varianti, ka tu vari arī sākt sezonu kaut kur ārpus Latvijas?

- Tādi nopietni varianti, ka varētu spēlēt ārzemēs, nebija. Man arī bija vēl līgums uz gadu ar Rīgu. Nezinu arī, vai mani atlaistu. Jāsaprot, ka Eiropā jaunajiem iekļauties pirmajās divās maiņās ir grūti, bet trešajā un ceturtajā viņiem ir savi  jaunie spēlētāji. Jābūt galvastiesu pārākam, lai izcīnītu vietu sastāvā.

Tweet